Šizofrēnija!!!! - kā lai sadzīvo ar kaimiņieni?

Kā lai sadzīvo ar kaimiņieni???
Esam jauns pāris, kurš dzīvo ceturtajā stāvā... taču mūsu idilli bojā stresaina kaimiņiene, kura savu neapmierinātību pret kaimiņiem ir izrādījusi dažādos veidos. Pats jocīgākais ir tas, ka šī kaimiņiene Andžela Dubjuka, dzīvo 2 stāvus zemāk. Paši pa darba dienām dzīvojam ārpus Cēsīm, tāpēc vienīgās brīvdienas, ko pavadām mājās mums ir jākonfliktē ar kaimiņieni, kurai acīmredzot nav citu ko darīt, kā mūs tiranizēt.
Aizvien nav zināms, kur rodami viņas domstarpību pirmsākumi, taču viņas šizofrēnijas sakne meklējama viņas paranojās, ka mēs pārāk skaļi uzvedamies, gan dzīvoklī, gan veikalā, gan kāpņutelpā, gan pagalmā, gan arī mašīnā. Vārdu sakot – mēs vienkārši viņai nepatīkam.
Šī tiranizēšana izpaužas apmelojot mūs gan citu kaimiņu, gan arī pašvaldības policijas ierēdņu acīs, sniedzot nepatiesu un negatīvu informāciju.
Reiz pat bija gadījums, kad pie mums bija atnākuši draugi un viņa mums bez brīdinājuma atslēdza elektrību, kura atrodas aiz aizslēgtām durvīm. Mana draudzene aptuveni divas stundas pēc elektrības pazušanas devās uz pirmo stāvu, lai ieslēgtu atpakaļ šo elektrību, taču mūsu kaimiņiene A. Dubjuka bija nostājusies kāpņutelpā kā sargsuns un metās virsū draudzenei, nodarot miesas bojājumus. Pats interesantākais šajā stāstā ir tas, ka visiem nācās noklausīties viņas sūdzībās par naktsmiera traucēšanu, taču divas stundas no diviem naktī stāvēt kāpņu telpā un gaidīt līdz kāds „upuris” iznāks ārā ieslēgt atpakaļ elektrību viņai nebija apgrūtinājums. Lieki piebilst, ka par viņas līdzsvarotību šaubījāmies jau diezgan pailgu laiku, jo viņas neapmierinātība bija jūtama ik uz stūra. Uz slimiem, protams, nedusmojas un mums nav ne intereses, ne laika naidoties ar kaimiņiem, jo šīs divas vienīgās dienas Cēsīs vēlamies aizvadīt patīkamā gaisotnē, nevis stresa pilnas kaimiņienes kliedzienos un kaucienos kāpņutelpā, kuri ne tikai ir mums par apgrūtinājumu, bet nu jau arī pārējās mājas kaimiņiem, kuriem savukārt tiek stāstītas pilnības aplamības - mēs visi barā esot klupuši viņai virsū, kā trokšņojām un kā viņu visādi apmelojam. Pēc šī konflikta viņa ieskrēja dzīvoklī un izsauca policiju. Policistiem viņa stāstīja kaut ko stipri līdzīgu. Par to cik mēs esam nepieklājīgi un agresīvi.
Pēc šī starpgadījuma viņa devās uz policiju un iesniedza iesniegumu, kurā aprakstīja tā vakara notikumus, tikai manas draudzenes vietā bija minējusi manu vārdu, uzvārdu. Un fakts, ka viņa uzbruka mūsu draudzenei, tika apgriezts otrādi, ka uzbrukts tika viņai!
Pēc kāda laika mēs saņēmām informāciju, ka draugam jāierodas policijā, kur viņam uzlika administratīvo sodu, nemaz neiedziļinoties situācijā.
Jautājums ir tāds: Pēc kādiem kritērijiem tika izvērtēts, ka pārkāpums ir bijis, ja netika fiksēts pilnīgi nekas? Vai mūsu valstī pietiek ar vienpersonisku nobļaušanos: „Man viņš traucē”, lai cilvēkam piespriestu naudas sodu? Jo mūsu viedoklis par šo situāciju nevienam neinteresē.
Mēs jautājām policistam arī par patvaļīgu elektrības atvienošanu, viņš atbildēja, ka: „Tas ir strīdīgs jautājums”. Bet vai tad par elektrības pievienošanu un atvienošanu nav atbildīgs Latvenergo? Arī par trokšņošanu runājot, pašvaldības policijas priekšnieks teica, ka esot aparāti, kas var izmērīt šo skaļumu, bet tie ir ļoti dārgi un ja mums interesē, lai paši braucam un meklējam, kurš izmērīs!
Tad pēc kādiem kritērijiem ir konstatēts, ka mēs kādam traucējam?
Piebildīšu vēl to, ka kaimiņi, kas dzīvo tieši mums blakus, vai stāvu zemāk – neko nedzird! Bet A. Dubjukas centieni, mūs sanaidot ar pārējiem kaimiņiem, nebeidzas.
Pašai A. Dubjukai no sirds ieteiktu iet dzīvot mežā, kur viņa nedzirdētu nevienu dzīvu būtni, ja nespēj pieņemt kaimiņus, kas nespēlē pēc viņas stabules.

Mēs, cietušie kaimiņi!