Bērnudārzs Jāņtārpiņš Salaspilī - Bērnudārzs Jāņtārpiņš Salaspilī-ņirgājas par vecākiem, vājā līmenī sagatavo skolai, traumas un 2 pazuduši bērni – iestāde ar tārpiem

Vecāki, ja esat nolēmuši laist savu bērnu dārziņā, aicinu stipri izvērtēt iestādes plusus un mīnusus. Dažkārt, izdevīga atrašanās vieta vai ārišķīgs pafoss ir tikai māns, kas uzrunā, bet domāju, katram vecākam ir tiesības zināt visus plusus un mīnusus, lai izvērtētu riskus un labāko izvēli savam bērnam.
Bērnudārzu vada Evita Beļska, kas šajā krīzes situācijā, kas notika ar mums, izcēlās ar nekompetenci, diezgan vāju intelektu un pilnīgu humora izjūtas trūkumu. Bet par to vēlāk.
Mūsu puikam ir 7 gadi, pēdējais gads dārziņā. Lai gan dzīve ir sagrozījusies tā, ka plānojām pārcelties uz citu pilsētu, nolēmu tomēr pēdējo gadu palikt Salaspilī, lai nebūtu šīs jaunās adaptācijas citā iestādē un pēc gada vēl arī skolā. Nolēmām netraumēt bērnu un ļaut pēdējo gadu pavadīt iestādē ar ierastu vidi un draugiem.
BET septembra beigas saņēmām psiholoģes Ingas Rutules uzaicinājumu , sazināties par laikiem un atnākt uz sarunu. Pēc pāris dienām zvanīju, Rutule aizgājusi atvaļinājumā (gada sākumā!). Kad oktobra beigās tomēr sazvanīju un tiku līdz psiholoģei, lai izrunātos, par it kā “uzvedības traucējumiem, uzmanības noturību utt”, bija šoks. Mums ir lieta un tā ir nodota bāriņtiesai. Man tika izvilkti 2 zīmējumi, kur atspoguļots cilvēks, kas šauj uz citu cilvēku, zīmējums melns, kur ugunis tur sarkans – esot aizdomas par vardarbību ģimenē. Kāda vardarbība-seksuāla vai fiziska, nezinot, to lai skaidro bāriņtiesa.
Protams, mēs kā vecāki, paši apzinājāmies, ka fiziski bērnu neiespaidojam, arī viens otru nekad neesam fiziski iespaidojuši, redzējis ko tādu viņš nav, līdz ar to atlika seksuāla rakstura, par ko pat domāt negribējās, jo no domām vien, iekšēji sākās panika. Tika apzinātas abas omītes, pie kurām puika ciemojas vasarā, kurām dubults šoks par bāriņtiesu, bet tomēr- jautājām vai neesot kāds variants, kad šāda veida vardarbība ir bijusi. Lieki piebilst, ka vasarā dzīvo mājā ar slēgtu teritoriju, viena ome dzīvo viena, savā privātmājā, kur sava teritorija, iekšā un ārā neviens netiek un pat nemēģina. Otra ome tik fanātiski mīl puiku, ka visu dara kopā, pat pagalmā spēlējoties ar citiem bērniem, principā nekad nav prom un uzmana kā acuraugu. Nācās atvainoties par nelāgo jautājumu un rakt tālāk.
Sarunāju bāriņtiesu. Sēžu koridorī un īsti nesaprotu, ko tur daru, jo apkārt nu tādas sejas....Nekad nebijām domājuši, ka šādā pazemojošā veidā tāda iestāde kā bērnudārzs, var nostādīt visu ģimeni nelāgā un netaisnīgā situācijā. Bāriņtiesas darbiniece manāmi izbrīnīta, jo arī pati psiholoģe dārziņā, kad paziņoja par to, ka lieta ir nosūtīta bāriņtiesai, zvanīja un teica, ka šis nu nav tas gadījums.
Bāriņtiesas darbiniece skumīgām acīm man uzdeva jautājumus, vai mani bērnībā nav fiziski izmantojis tēvs, vai mani nav situši utt. Ārprāts, ko tādu nebiju pat iedomājusies...
Kārtējais šoks, jo mums ģimenē nav alkoholiķu, kaušļu, nāku no pedagogu ģimenes, kur esmu baltais zvirbulis, jo neesmu pedagogs - man ir savs bizness un vīram savs. Atļaušos teikt, esam situēti, varam atļauties lietas, ko citi, iespējams, nevar. Līdz ar to arī izklaides un “gadžetus” bērniem. Daudz ceļojam tepat pa Latviju, principā esam pabijuši visur, regulāri ejam uz kino, patīk visiem ēst ārpus mājas, braucam peldēt, šad tad kāds SPA ar bērniem, principā diezgan viegli atļaujamies lietas, kuras citā ģimenē iespējams ir retums. Bet mēs arī tikpat cītīgi strādājam, lai tas viss mums būtu. Un kad liekas, ka gan tev, gan taviem bērniem ir viss, pienāk skarbais brīdis-bāriņtiesa, kad bāriņtiesas un dārziņa darbiniekiem ir jāpierāda, ka tomēr tu esi labs, bērnam īsti nekas nekait (ko uzrādīja bērnu psiholoģes atzinums).
Jā, bērniem ir planšetes un jā, varbūt to izmantošana ir jeb bija pa daudz brīžos, kad bijām ceļā starp divām pilsētām.

Šoks bija neaprakstāms, jo principā tika savākta vesela lieta, kur acīmredzami bērns bija nopratināts, ko ēd, kad ēd, cik guļ, vai esot palicis mašīnā kaut reizi viens, vai esot mājās kādreiz palicis viens, ko es sakot, kad dusmojos (piemēram,bija pierakstīts, ka sakot bērnam - aizver muti!). Savākts tāds kompromāts, par kuru normāls cilvēks iedomāties nevarētu. Tanī pašā laikā rakstīts, cik kopts un tīrīgs, ka es vienmēr piedaloties sapulcēs un izrādu iniciatīvu utt. Vēl viens no kompromāta – esot bildētas bildes, kur visa grupa skatījusies teātri, bet puika sēdējis skabu ģīmi. Protams, nešaubos, jo....
Jo tie teātri, ko propogandē iestādes vadītāja ir absurdi. Kā var rādīt vilcientiņus, kas paredzēti 3-4 gadniekiem, 7 gadīgiem bērniem? Kad uzprasīju, kāpēc nepatika, bērns atbild-atkal tas bēbīšu teātris, čuk čuk vilcientiņš. Iestāde nešķiro, kāds teātris tiks rādīts un kam, tikai vācam eiro vai divi katru otro nedēļu un skatāmies pašdarbnieku teāterus. Jāsaka, mūsu bērns, pēc tām izrādēm, ko ir redzējis savā vecumā un pēc savām interesēm ārpus mājas, tādus dārziņa teātrus vienkārši “atsēž” un nebrīnos, ka “čuk čuk vilcientiņā” sēž skābu ģīmi un gaida, kad tas viss beigsies. Arī šodien arā tiek rādīts leļļu teātris, kur pats bērns man nedēļu Tad nāk klāt un saka, ka teātris nav piemērots viņa vecumam, ka tas ir mazajai grupai-bēbīšiem. Bet par eiro tiek atgādināts visu laiku. Tad nu jautājums-kā intereses šeit tiek pārstāvētas, bērna vai “aktieru-biznesmeņu” sadarbībā ar iestādi intereses?
Protams uzdevām sev lielo jautājumu KĀPĒC MĒS?
Viens no variantiem un pats spēcīgākais – bērnam vajag nedaudz savādāku pieeju, ne vienmēr iet līdzi baram, strādāt ir, iespējams, grūtāk, nenotur tik ilgi uzmanību. Dārziņa mērķis-pēc iespējas ātrāk no tādiem atbrīvoties, kā saka – lai raitāk rit darbadiena ar sistēmas bērniem.
Pēc nepilna pus gada sastapu pāris mammas, kuras nez kādu iemeslu pēc izņēmušas savus bērnus no šīs iestādes. Nejauši sastaptā mamma bērnu rotaļu laukumā, kas pati ir pēc izglītības psiholoģe, izstāstīja, ka esot izsaukuši un aizrādījuši par vardarbību, jo meitene zīmē bēdīgus smailus (smaidiņus)! Saku, pagaidi, tas taču tieši mūsu variants! Lai gan mēs bērnu neizņēmām un nepārlikām uz citu dārziņu, mēs tikām galā ar bāriņtiesām un psihoterapeitiem, negribējās bērnu stresot un mētāt pēdējā mācību gadā pa iestādēm. Šī te sastaptā mamma apgalvojusi, ka pa šo laiku, kamēr bērns ir bijis šajā dārziņā, meita nav iemācījusies pilnīgi neko, tagad ejot skolas sagatavošanā, progress jau bijis pēc 2 mēnešiem! Tad ko mēs varam spriest par šīs iestādes darbu? Ar kādu mērķi mēs vedam savus bērnus uz bērnudārzu? Lai izglītojas un tiek pieskatīti.
Esot savākusi mantas un uzrakstījusi iesniegumu par atskaitīšanu. Pa gadu krievvalodīgā meitene neesot iemācījusies nevienu vārdu, audzinātājas principiāli nekomunicē un jā-šāds bērns ir apgrūtinājums, jāstumj ārā, tad nu domā veidu, kā no “nestandarta” bērna tikt vaļā. Tagad ejot krievu skolā sagatavošanā, pa mēnesi esot iemācījusies vairāk vārdus, nekā dārziņā pa gadu.
Grupā viens puika iespējams pārāk apaļīgs-izēda ārā. Dārziņam, kas vērsts uz ārišķībām, laikam nepatika vizuālais izskats kopbildēs. Grūti spriest.Mamma super, vecāku padomes galvenā. Vairs sen grupiņā tādu nav. Tieši tas pats notika ar otru meiteni, kurai bija liekais svars – tāda mūsu grupiņā vairs nav.
Virkne ar bērniem, rotācija fantastiska. Ja tu jau tagad šaubies, ka tavs bērns var arī nebūt pietiekoši labs šai iestādei – padomā divreiz.

Un tātad-rezumē:
Maksas bērnu psihologs 10 reizes pa 30 eiro, kas atrodas Rīgā, divreiz nedēļā, pēc dārziņa. (protams, bāriņtiesas ieteiktais). Psihologa atzinumā skaidri atrakstīts, ka nedz emocionāla, nedz seksuāla, nedz fiziska vardarbība bērnam nav konstatēta. Uzmanības traucējumi (nenotur pietiekoši uzmanību), kur rekomendācijas veidā (mutiskas) psiholoģe ieteica apmeklēt attīstošo pedagogu, jo bērns ir inteliģents, bet vajag savadāku pieeju mācību procesam. Ejam pie attīstošā pedagoga, kur spēlējas un rotaļu veidā vismaz kaut ko iemācās.
Lasīt un rakstīt mācījāmies (un joprojām mācāmies) mājās, paši 2 mēnešu laikā sāka lasīt tekoši un lēni, bet raksta ar rakstītajiem burtiem. Pērkam visas iespējamās 5-6-7 gadnieku darba burtnīcas un mācāmies “’pašrocīgi”. Gāja skolā sagatavošanā (Rīgā), kur skolotāja piefiksēja, ka daudzas lietas nezinot. Gaidat labu sagatavotību skolai?- Diemžēl ne šinī iestādē, diemžēl.
Liktos, ja nespēj nodrošināt zināšanu apguvi, nu nav resurss (izglītotas audzinātājas), tad vismaz nodrošiniet bērna drošu atrašanos dārziņa teritorijā. Decembrī puika kritis ar seju pret solu, paslīdējis, deguns ar hemotomu un uzpampis. Kad pasaucu audzinātāju, lai izstāsta, kas noticis, tā nemaz nav manījusi. Pēc zilā deguna bija tādas dusmas uz sevi, savu iecietību pret dāmām, kam svarīgāk uzsist klaču, parunāties pa mobilo telefonu,nevis rūpēties par bērnu drošību. Toties puikam deguns nedaudz mainījis profilu-piemiņa no PII Jāņtārpiņš.
Pāris reizes, kad nācu pakaļ, meklējām pa visu teritoriju bērnu, jo “kaut kur tepat tikko bija”. Meitenei šūpolēs uzšķērsta kāja, mamma atnāk pakaļ- pat neieminās. Brīžiem liekas, ka audzinātājai Sandrai Vītolaisasitumi un rētas ir tik pierasta lieta, ka pat darbā tam uzmanību īsti nepievērš.Iespējams, savā histēriskumā, šādas parādības viņas ģimenē ir norma, līdz ar to, nepiefiksē, ka tas notiek darbā.

Gadījums, kas notika pāris gadus atpakaļ ar kaimiņienes puiku, kurš nu jau beidzis šo iestādi. Esot ar draugu izgājuši no dārziņa teritorijas un gar dārziņu pa trotuāru virzījušies uz veikala pusi “pēc čipsiem, kolas un želejkonfektēm”, citas grupas auklīte pamanījusi un skrējusi pakaļ. Manuprāt par tādu bezatbildību ir jābūt KRIMINĀLATBILDĪBAI, mēs taču uzticam dārgāko, kas mums ir! Bērnus!
Rezumē-iestāde vērsta uz ārišķību, darbiņiem, maksas teātriem, viss vērsts tikai uz āru (pēc principa –tukša muca tālu skan), lai gan...ko tur brīnīties- Evita Beļska pati tāda ir, līdzīgi arī vada iestādi. Neviens nerunā par to, kas notiek iekšā. Un kad sāc runāt, tad atklājās, ka no šī dārziņa cietušas ir tik daudzas ģimenes..
Attiecībā uz audzinātājām – katru rītu tādām atdodu savu bērnu. Šķebina no brīža, kad ienāc pa vārtiņiem dārziņa teritorijā. Audzinātājas nekomunicē-klusē kā partizāni un labpatikā smīn. To nepatīkamo sajūtu nenovēlu nevienai ģimenei. Pilsēta maza- Beļska pa ielu ejot pretī slaidi griež galvu pretējā virzienā-vairs nepazīst , psiholoģe Inga Rutule, satiekoties lielveikalā pēkšņi intensīvi sāk skatīties un bakstīt telefona ekrānu. Kā mana ome saka “suns zina, ko ēdis”, audzinātāju smīni nu jau ir pierasta lieta. Savā starpā ir tik familiāras attiecības-Ingucīti, padod vai “Sandriņa jau nu nekad tā nevarētu!” (kad biju ierakstījusi, kā viņa rītos kliedz uz bērniem).
Izglītības ministrijai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība šādām “mācību” iestādēm. Man kā mammai kauns bērna priekšā, ka esmu šādā iestādē viņu laidusi. Kaut šis kompromāts notiktu agrāk, manu kāju tur neredzētu. Ne velti tik daudz vecāki saviem otrajiem bērniem izvēlas pavisam citu mācību iestādi. Arī draudzenei, kuras puika bija izgājis uz ielas no dārziņa, ir otrs bērns, kas iet pavisam citā dārziņā.
Zivs pūst no galvas - acīmredzami Beļskas kundzei pašai tā neliekas, galvenais, lai dārziņš no āra izpušķots, bet tie tārpi, kas ir iekšā, nu jau vairs nav nekādi jāņtārpiņi 