sia "Geko" - Slikts serviss

Stāsts par SIA „Geko” un viņu dīvainajām spēlēm

Šis stāsts aizsākās pirms apmēram 2 gadiem, kad Brīvības ielā ieraudzīju milzīgu reklāmu, kas vēstīja, ka SIA „Geko” pārdod gultu par vairāk nekā pieņemamu cenu, turklāt matracis par brīvu. Reklāmas aicināts apmeklēju viņu veikalu Brīvības ielā, noskatīju arī skapi, viss izskatījās, ka labs un kvalitatīvs, tāpēc veicu priekšapmaksu par precēm un norunājām piegādes termiņus. Mani gan samulsināja pārdevēja teiktais, ja es norēķināšos ar maksājumu karti, pirkumam pierēķinās procentus. Mēģināju protestēt, bet tāpat ir skaidrs, ka ne jau pārdevējs iniciē šādas ekstras. Turpat blakus bankomātā izņēmu skaidru naudu un samaksāju. Mēbeles tika piegādātas vairāk vai mazāk laikā, tas ir, ar nelielu nokavēšanos, bet cena laba, pasūtinājumu daudz, nebija jau arī tā, ka nav uz kā gulēt vai nav kur drēbes salikt. Viss beidzās jauki, gulta, matracis un skapis kalpo labi.

Pagājušā gada decembrī nolēmām uzdāvināt vecākiem jaunu gultu, jo iepriekšējā savu laiku jau bija nokalpojusi. Normāla Ziemassvētku dāvana, kā mēs nospriedām. Protams, visi jau ir uzminējuši, ka devos es atkal uz SIA „Geko”. Pirms tam internetā apskatījos piedāvājumu, matracis nebija kā bezmaksas pielikums, nu bet cena atkal tika piedāvāta atbilstoša.

Un tā kā kādā puteņotā svētdienā ierados Brīvības ielā. Jāsaka gan, ka veikala tur vairs nebija. Mazums, kas negadās dzīvē un biznesā, ir jau vēl viņiem arī citi veikali. Apzvanīju atlikušos veikalus un noskaidroju, ka gulta ir Tvaika ielā (jauka iela, protams, varbūt tas bija brīdinājums, ka labāk tomēr nevajag). Es uzreiz noskaidroju, ka bezskaidras naudas norēķini veikalā nav iespējami, kas ir visai dīvaini, jo nav jau nekāda piparbodīte.

Apbruņojies ar skaidras naudas krājumiem, 13. decembrī (ne piektdienā) ierodos Tvaika ielā. Veikals kā veikals, plašs, ērti apskatāma ekspozīcija, kājas aiz gultu galiem neķeras. Pārdevējs izrādās ļoti pretimnākošs, tērpts elegantā ādas jakā ar kažokādas oderi, kā tikko no Vogue lapas izkāpis (iešāvās prātā, varbūt, ka viņiem ir kāda pārdevēja vakance, iespējams, ka es arī varētu iegādāties dizaineru drēbes, pašreizējā darbā diemžēl nevaru to atļauties). Un, protams, ir pilnīgi skaidrs, ka kungs nerunā latviešu valodā un nemaz necenšas to darīt. Ar Puškina un Dostojevska valodu man arī nav problēmu, tad sitam saujā.

Gultu kungs, piedodiet, pārdevējs ādas jakā ir gatavs pārdot uzreiz, vien ar matraci esot problēmas. Uz vietas nav, bet pasūtināti esot, būšot pēc Ziemassvētkiem, galējais termiņš pēc Jaunā gada. Gribējās jau, lai vecāki Ziemassvētkus vai vismaz Jauno gadu sagaida jaunā gultā, bet ja nav lemts…

Tātad skaidrā naudā samaksāju par gultu un vēl 50% par matraci. Pārdevējs visnotaļ veiklā krievu valodā sazinās ar pārvadātājiem, vai nevar vēl šovakar gultu piegādāt. Pārvadātāji ir ar mieru, un gulta zibens ātrumā (DHL atpūšas) ierodas gala punktā (tas maksā LVL 10). Ar pārdevēju vēl apmaināmies laipnībām, solot sazvanīties kā veciem, labiem draugiem. Tikko kā matracis būšot uz vietas, tā zibenīgi man zvanīšot.

Tā pienāca un pagāja Ziemassvētki, arī Jaunais gads, bet pārdevējs tā arī nezvana, es arī nē, svētki tomēr. Pēc kādām piecām pirmajām janvāra dienām tomēr zvanu. Pārdevējs ir ļoti atsaucīgs un sola nekavējoties uzzināt, kur ir palicis matracis (gultai taču vienai ir skumji). Jā, pēc kādām pāris minūtēm patīkamā tembrā un krievu valodā man tiek paziņots, ka ražotnē (svētki tomēr) ir kas aizķēries, un ka nākamnedēļ matracis būs klāt.

Nebija klāt. Zvanu atkal, un atkal patīkamā tembrā un krievu valodā man sola noskaidrot, kā klājas ražotnē. Šoreiz gan neviens man vairs nepiezvana. Pasūtījuma veidlapā rakstīts, ka preces tiek piegādātas 8 nedēļu laikā, tāpēc nolemju gaidīt svēto datumu. Kad pienāk gaidītā diena, godbijīgi zvanu uz veikalu Tvaika ielā, taču neviens neatbild. Ieslēdzas fakss. Nedēļas vilšanās. Tā atkal gribējās dzirdēt patīkamo tembru un krievu valodu.

Ar diegiem nav aršanas, nodomāju un zvanu uz SIA „Geko” biroju. Sieviete otrā vada galā ir atsaucīga un sola noskaidrot, kas atgadījies ražotnē, bet tuvākajās dienās viņas nebūšot, bet obligāti piezvanīšot piektdien. Kad vaicāju, kā sauc manu sarunu biedreni, uzzinu, ka Jeļena.

Kā jau nojaušat, piektdien zvana nebija, zvanīju pirmdien. Sekos aptuvens sarunas atstāstījums:
- Alo!
- Labdien! Vai varu runāt ar Jeļenu?
- Jejo ņet!
- Kad viņa būs?
- Budet zavtra.
- Cikos viņa būs?
- Kakoi u ņejo nomer?
- Nē, cikos man rīt zvanīt?
- Nataša, vozmi trubku!
Natālija bija ļoti atsaucīga, atvainojās, ka viņas birojā ir tikai grāmatvedes un nosauca man direktora vietnieka Vladimira tālruņa numuru. Pārjautāju, vai kungs runā latviešu valodā. Protams, kā gan citādi.

Zvanīju Vladimiram. Droši uzsāku sarunu latviešu valodā. Nē, šī valoda kungam tomēr izrādījās sveša. Izstāstīju savu bēdu stāstu, parunājāmies par dzīvi. Īpašu ieinteresētību gan es nejutu. Pavaicāju, kāpēc veikala darbinieki man nezvana. Jā, nu ar komunikāciju esot problēmas. Gribēju jau atgādināt, ka darbā ir jāpieņem, raugoties uz profesionālajām īpašībām nevis pēc nacionālās piederības, tad atmetu ar roku, nemoralizēšu jau. Painteresējos, vai varu saņemt atlaidi kā morālu kompensāciju, diemžēl tādas iespējas SIA „Geko” neizskatot. Tātad Vladimirs mani informēja, ka divu nedēļu laikā matracim jābūt. Es uzstādīju ultimātu, ka gaidīšu viņa ziņu tieši 4. martā un ne vēlāk, citādi būšu spiests vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.

Piektdiena, 4. marts. Pēkšņi man zvana kāda kundze, stādās priekšā kā pārdevēja un vēsta, ka diemžēl matrača nebūs, un varu saņemt atpakaļ iemaksāto avansu, tikai, lai uzrakstot iesniegumu un atsūtot pa faksu, un nauda būšot Tvaika ielas veikalā pirmdien vai otrdien. Uzrakstīju un aizsūtīju. Pēc brīža saņēmu zvanu, ka fakss nav saņemts, lai aizsūtu vēlreiz. Aizsūtīju. Zvans. Fakss nav saņemts, lai sūtot uz Jelgavas veikalu. Aizsūtīju. Zvans. Fakss ir saņemts. Atviegloti uzelpoju. Sieviete ir ļoti atsaucīga un informē mani, ja, gadījumā man neviens nezvana, lai es pats piezvanot uz Tvaika ielas veikalu.

Pirmdien man par lielu pārsteigumu manā tālrunī atskan patīkamais tembrs krievu valodā n o Tvaika ielas un informē, ka matracis tomēr esot un esot Saharova ielas veikalā, vai es ņemšot, jāpiemaksā tikai atlikusī summa. Saku, ka ņemšu, esmu pārguris no šīm funny games, bet šovakar nevaru, bet vai varu ierasties otrdienas vakarā. Jā, protams, varot, veikals ir atvērts līdz plkst. 19.00. Nolemju vēl piezvanīt direktora vietniekam Vladimiram un tomēr izspiest atlaidi. Kad esmu viņu sazvanījis un pateicis, ka droši vien tikai pateicoties viņam rīt es tomēr iegādāšos matraci, un vai varu gaidīt kādu jauku bonusu. Atbilde, protams, bija nē. Vai varu cerēt uz bezmaksas piegādi, protams, ka nē.

Dziesmai šodien liela diena jeb otrdiena, 8. marts. Cerību spārnots, ar skaidras naudas žūksnīti rokā traucos uz Saharova ielu pēc matrača. Veikals atrodas tipiskos Pļavniekos, kūstošais sniegs dzīvojamās mājas iekšpagalmu ir pārvērtis paliela izmēra dīķī. Ministāvvieta pie veikala ir pārpildīta ar dārgu marku automašīnām (vispār Pļavnieki izceļas ar dārgu auto daudzumu uz vienu kvadrātmetru).

Izlaipojis starp peļķēm un neiegāzies nevienā no tām, gribu jau lēkt pa pakāpieniem uz veikalu, kad izdzirdu, ka veikals ir slēgts. Runātājs ir tipisks Pļavnieku vecis (kāds prieks, ka nedzīvoju Pļavniekos). Saku, ka man vajag uz mēbeļu veikalu, kas strādā līdz 19, viņš saka, ka līdz 18. Apdusmojos un mēģinu vēlreiz protestēt, un tad ieraugu lapiņu, kas vēstī, ka 8. martā veikals strādā līdz 18.

Apjucis un pazemots dodos uz mašīnu. Vēlāk zvanu Vladimiram, lai noskaidrotu, kāpēc man tik nekaunīgi melo gan viņš, gan smalkās ādas jakas īpašnieks no Tvaika ielas. Klausulē atskan taisnošanās, ka viņš šodien esot bijis Saharova ielā, ka veikals strādājis. Centos viņam iegalvot, ka veikals bija slēgts, kad ierados, ka visa šī 3 mēnešu epopeja ir absolūta nelietība un nemākulība strādāt. Vladimirs pārtrauca mani pusvārdā, noliekot klausuli.

Nu, jā! Uzņēmējdarbība Latvijas gaumē, 90. gadu kooperativščiki nav ievērojuši, ka kalendārs jau rāda 2011. gadu.

Zvanīju es uz Tvaika ielu, jautāju, kas ar Saharova ielas veikalu. Pārdevējs mani pārtrauca pusvārdā, bet pēc brīža piezvanīja un priecīgā balsī pavēstīja, ka Saharova ielā ir plīsis ūdensvads, tāpēc veikals strādāja līdz plkst. 18. Domāju, ka melo, nē, patiešām Rīgas ūdens interneta vietne ziņoja, ka tiešām tas ir noticis fakts.

Trešdien, 9. marts. Rīta zvans uz Saharova ielu, lai pārliecinātos, ka veikals strādās. Pēc n-tajiem signāliem ieslēdzas fakss. Nu tā, izslēdziet gaismu! Drebošām rokām sastādīju laipnās pārdevējas (kas runā latviski) tālruņa numuru, viņa nozvērējās, ka veikals būs vaļā. Aizbraucu uz veikalu, dodos iekšā, kaut kur aiz stūra sēž sieviete, lepni eju klāt un saku, ka gribu savu matraci un dodu pasūtījuma veidlapu. Sieviete apskata un novirza mani tālāk. Geko mēbeles ir 2. stāvā, viņas veikals ir cits. Divi mēbeļu veikali vienā ēkā (sic!).

Kāpju drebošām kājām uz 2. stāvu. Ir, īstais! Pārdevējs runā latviski. Matracis ir jauns un iepakojumā. Vai dzīvē vēl ko vairāk var vēlēties? Laime pilnībā. Samaksāju naudiņu, norunājam, cikos būs transports (nākamajā dienā). Pacilāts atstāju SIA „Geko” mēbeļu veikalu Saharova ielā. Te nu it kā stāstu varētu arī beigt, bet nekā, lika pagaidīt!

Kad nu nākamajā dienā matracis tiek atvests un sākas gultas salikšanas darbi, izrādās, ka instrukcijai trūkst lapu. Tvaika ielā par to neizrādīja īpašu interesi, Saharova iela bija daudz atsaucīgāka, atsūtīja pa faksu. Kad nu gulta ir salikta, tomēr izrādās, ka veļas kastei nav roktura (komplektācijā un instrukcijā ir paredzēts)...

Vispār jau gribēju uzrakstīt tikai pāris rindiņu, bet kad sāku, nevarēju vairs apstāties. Tādas bija SIA „Geko” funny games jeb dīvainās spēles ar mani, kas tikai vēlējās iegādāties gultu un matraci. Vairāk neko, turklāt es par to visu arī maksāju.

Nekad neuzticieties SIA „Geko” solījumiem, tie neko nav vērti. Šim uzņēmumam nav ne morālās, ne korporatīvās ētikas, ir tikai daudz nekaunības un profesionalitātes trūkuma. Neuzticiet viņiem savu sūri grūti nopelnīto naudu! Mācieties arī no citām kļūdām!

Ja es būtu to zinājis, kādās dīvainās spēlēs es iesaistījos tajā puteņotajā decembra dienā…