Progresīvias IIN - Nevajag tādu

Vakar portālā Delfi parādījās raksts, ka SVF pieprasa tomēr ieviest progresīvo IIN (PIIN), kuru nekavējoties ņēmās atbalstīt un savu „YES” teica daudzu Delfi lasītāji. Jo tagad „visi šeftmaņi, kapitālistiskā īpašuma izlaupītāji, biezie, taukainie”, vai vienā vārdā zagļi nu it kā dabūšot trūkties. Un iestāsies ilgi gaidītā taisnība un atmaksa, ar domu, ka visa zagļu nauda, kaut kādā mistiskā veidā varētu arī ieripot PIIN aizstāvju maciņos.
Mans mēģinājums pacelt roku no pūļa, ka ne visi ir zagļi, uz kuriem attieksies PIIN, ar ievainotu ziloņu bara cienīgiem auriem tika nežēlīgi apklusināts un man, kā jau īstenam taukainam zaglim, tika piedāvāts izvākties no Latvijas, lai nemaisos pa kājām inteliģentajiem Delfu lasītājiem.
Bet paskatāmies uz to visu caur dzīves prizmu.
Reiz dzīvoja divi kaimiņi. Viens bija ar grūtībām beidzis vakarskolu un viņam sagādāja lielas grūtības izrunāt četrciparu skaitli. Otrs bija mācījies, rosījies, pakāpies un slējies, lai dzīvē tiktu uz priekšu. Lai neapvainotu nevienu neapzīmēsim to pirmo ar Bomzis un otro ar Biezais, bet pirmais mums būs Jānītis, bet otrais Pēterītis.
Jānītim bija meita Lienīte, kas ar Pēterīša dēlu Mārtiņu spēlējās vienā smilšukastē, tad gāja vienā grupiņā un tagad jau mācās vienā skolā un klasē. Tik Mārtiņš ar Lienīti nesēž klasē vienā solā, tikai tāpēc, ka pārējie to nesaprastu. Bet nevar noliegt, ka Mārtiņam ir zināmas jūtas pret Lienīti, bet viņš pagaidām tās vēl neatklāj, jo ir sakautrējies.
Un tātad, Jānītis strādā Finiera Fabrikā par finierētāju, bet Pēterītis strādā reģionālā komercfirmā par komersantu. Gan Jānītim, gan Pēterītim, abiem ir darba devēja auto, tikai Pēterīša auto ir aprīkots ar ādas sēdekļiem. Jānītis mēnesī saņem Ls 500, bet Pēterītis- Ls 1100. Ir nevajadzīgi piebilst, ka abu kaimiņu darba devējs smuki maksā visus nodokļus.
Jānīša un Pēterīša dzīves ir visai līdzīgas, bet Pēterīša dzīve ir drusciņ kvalitatīvāka. Abu kaimiņu mājās vēl 2 no rīta deg uguns, jo Jānītis ar stiprā alus pudeli ir atlūzis skatoties kārtējo krievu seriālu, bet Pēterītis vēl pabeidz noslīpēt gada finanšu pārskatu.
2:30 no rīta, Jānītis beidzot izslēdz televizoru, kur seriāls ir beidzies un tagad jau rāda tādas lietas, par ko pieaugušajam reizēm jānosarkst. Pēterītis izslēdz Datoru . Abi iet pie miera.
Pēterītis brauc slēpot uz Bērzkalnu ziemā, bet Jānītis- tepat ar plēvi šļūc no piemājas kalniņa.
Jānītis valstij un pašvaldībai mēnesī maksā nodokļos 150 Ls, Bet Pēterītis- kādus 550. Pēterītis zina, ka viņš valstij maksā vairāk par Jānīti, bet tas nekas- no tā valstij labāk. No tā tiek pabaroti trūcīgie, būvētas skolas, bērnudārzi, maksāti pabalsti. Ceļā no mājām uz darbu vairāk baltās krāsas marķējumam pirkts pa Pēterīša naudu. Bet nekas– Pēterītim nav žēl. Jānītis arī zina, ka viņš maksā mazāk par Pēterīti valstij, bet viņš tur neko nevar padarīt, jo bērnībā bijis varbūt bišķi slinkāks pa Pēterīti, vai arī Pēterītim, iespējams, drusku vairāk dzīvē paveicies.
Pa to laiku Lienīte jau nemanot kļuvusi par jaunkundzi un abas ar mammu tagad dala kosmētiku un rotaslietas. Mārtiņš ir kļuvis par staltu jaunskungu un abi ar Tēvu tagad dala darbarīkus. Lienīte ar Mārtiņu iet uz skolu kopā. Ja neredz neviens- sadevušies rokās, pa celiņu, ko nesen pašvaldība noasfaltēja. Ieejot skolā abiem ir silti un labi, jo pašvaldība maksā arī par apkuri.
Lienīte ir sākusi vairāk krāsoties, bet Mārtiņš sācis vairāk rūpēties par personisko higiēnu. Un abi ir sarunājuši, ka ies vakarā uz ballīti, kur spēlēs slavenais pianists no Pukas.
Un tad, krīzes plašā plaukumā Finiera Fabrikā arī izvēršas diskusija par SVF prasību ieviest PIIN. Īpaši kategorisks ir Frīdis- visiem, kas pelna vairāk kā viņi- jāmaksā PIIN. Lai tiem Biezajiem zagļiem beidzot tiek. Un Jānītis pēkšņi sāk ienīst Pēterīti par to, ka viņš visu šo laiku nav maksājis PIIN, bet vienkārši IIN. Tas nekas, ka vairāk absolūtos skaitļos. Jānītim visi orgāni pieplūst ar asinīm, jo viņš jūt, ka Pēterītis viņam ir personiski parādā. Un nelīdz Pēterīša taisnošanās, ka viņš jau tā maksā vairāk un ka jaunais tilts pilsētā ir vairāk viņa apmaksāts nekā Jānīša, bet brauks pa to visi. Nē- un viss- visiem jābūt vienādiem- pēkšņi kā tādu pērli izspļaudams, saka Jānītis. OK- esam vienādi. Maksājam vienādi nodokļus, bet tikai tādus kā Tu maksā, vai tādus, kā es maksāju? Nu Jānītim mute ciet, jo vakarskolā iegūtās analītiskās domāšanas pamati viņam acīm redzot ir nepietiekoši, tālākai argumentācijas uzturēšanai
Tajā pat laikā, tikai citā pilsētas galā, Mārtiņš un Lienīte vairs nespēja noturēt savas jūtas sevī- tās izlauzās ārā- sāka strauji virpuļot virs abu galvām, kā rezultātā viņiem bija pirmais skūpsts.
Kāda morāle? Morāle tāda, ka tie, kas pelna vairāk- maksās vēl vairāk, ja jau valsts no sūdiem ārā jāvelk un tiek kas maksāja maz- turpinās maksāt maz vai nemaz. Vienkārši nevajag Dē.
Un Pēterītis saka Jānītim- „zini, vienā ziņā mēs būsim abi vienādi. Mēs maksāsim vienādu summu par darba auto lietošanu- Ls 45 mēnesī. Tas tev par to vienādības piesaukšanu un mutes neturēšanu.”