Narvesen - Smiekliņš. Ja ir laiks, palasiet.

Sūdzība jeb pareizāk - sūdzības - , par vienu no 13. Janvāra ielas kioskiem. Aizgāju strādāt pie paziņām, pat teiktu, ka labām, bet redz, draudzība arī mūsdienās neko vairs nenozīmē. Sāku iet no ~6. septembra. Divas nedēļas ir mācību laiks, katru dienu gāju un mācījos. Taču pirmkārt, tā mācīšanās bija tāda, ka es tikai stāvēju pie kases un visu mācību laiku mācījos kā stāvēt pie kases. Mani nemācīja kā tiek pieņemta/atgriezta prese, prece, un visu pārējo. Tad 23. septembrī es noslēdzu ar viņiem līgumu un saprotams, ka man tad vajadzētu sākt strādāt un no tā datuma skaitot, man būtu jāsaņem alga, taču tā arī nebija. Es līdz 16. oktobrim gāju uz narvesenu ar kādu kopā strādāt. Tā tad sanāca tā, ka viens tupi sēž, bet otrs strādā. Šajā gadījumā strādāju es, jo man to vajadzēja. Lai nu kā, 16. oktobrī es jau paliku viena, pati savā ceļā iemācījos kā pieņemt preci un presi, kā taisīt inkasāciju u.c. Strādāju un gaidīju savu algu, 20. oktobrī man, mana darba devēja, paziņo, ka par pēdējām septembra dienām, man ir 15eur. Viņa jautāja vai viņai izmaksāt naudu tagad vai pieskaitīt nākamā mēneša algai klāt. Es pateicu, tad lai iet uz nākamo mēnesi. Piemirsu piebilst, ka bijām tikai 3 cilvēki, kas strādāja. Es, darba devēja(Sanita) un viņas dēls(Ivo). Tā nu laiks gāja, gāja un gāja, sāku pamanīt, ka man aizrādīja pat par mazākajiem sīkumiem, taču no viņu puses tas arī netika ievērots. Kad sāku darīt kioskā visu - mazgāt grīdu, piekārtot kiosku, salikt preci, salikt cigaretes, uzpildīt kafijas automātu, atstāt kiosku kārtībā, lai nākamajā dienā varētu pilnvērtīgi strādāt vai nu es, vai nu kāds no viņiem, dažs labs sāka izlaisties un to izmantot. Savās rīta maiņās vispār nebija iespējams sākt laicīgi strādāt, jo bija jākārto aiz Ivo, kuram iepriekšējā dienā bija vakara maiņa. Saprotams, ka mājās gribas tikt ātri un darīt neko negribas, bet vakari nav tik pilni, lai nevarētu izdarīt visu pirms darba laika beigām. Tā tas bija visu šo laiku, bet es muti turēju ciet. Lai vai kā, pienāca jauns mēnesis, atkal pienākusi algas diena. Ja nemaldos 14. novembris, kurā cerēju saņemt algu par pilnu oktobri un +15eur par septembra pēdējām dienām, bet kā jau minēju - tā nebija. Es algu saņēmu 160 eiro, kas, pēc viņas teiktā, bija ar visiem +15eur. Es sāku skaitīt, kā tas ir iespējams vispār. Ko es par to saņēmu? Darba devēja, Sanita, man paziņoja, ka ir samaksājusi man par pus oktobri. Kāpēc? Tāpēc, ka tikai no 16. oktobri sāku strādāt viena pati. Taču tad rodas jautājums man, kāpēc maksā man par septembra pēdējām dienām, no 23. sākot, kurā arī gāju strādāt ar kādu no viņiem abiem, bet nesamaksā par tām 16. oktobra dienām? Kā nekā, 23. datumā arī tika slēgts līgums. Tā tas viss palika neizskaidrots un neizrunāts. Ar naudu viņi ''apkāst'' var elementāri. Tie ir cilvēki, kuriem galvenais ir dabūt naudu sev kabatā. Vēl viena no sūdzībām varētu būt tā, ka naudu viņi izmaksā uz rokas, bez nekādām algas lapiņām un tādām lietām. Uz konta arī nesūta. Tāpat uz rokas un ej un saproti vai tā vajadzētu būt vai nē. Pēc grafika skatoties, jā, bet piemaksas nekādas viņi nedod par to, ka viss ir kārtībā vai par to, ka strādā vairāk par viņiem. Runājot par decembri, man darba stundas sanāk vairāk nekā viņiem abiem, bet man jau lēnā garā sāka piegriezties tā necieņa, tāpēc nācās izteikt savas domas. Protams, es gan centos runāt mierīgi, bet darba devēja nav no tām, kas šķiros vai esi vecs vai jauns, mazs vai liels, runās kā gribēs ar Tevi. Balsis tika paceltas, kritiku nepieņēma ne gan par viņu, ne par viņas dēlu, nespēja pieņemt to, ka arī viņa neizdara to, kas būtu jāizdara, bet to pārmeta man. Piemēram, 1x tikai neizņēmu beztermiņa maizīti(1dienu), bet viņa to nebija izdarījusi apmēram 3 reizes, viņas dēls tāpat, bet to par nepareizu neuzskatīja. No sērijas - viņi visu dara pareizi, darbinieki visu dara nepareizi. Daudz visvisādu lietu, ko varēšu vēl apskaidrot komentāros, bet gribēju piebilst vēl ko. Tā kā es gribēju iet prom, gan šī visa dēļ, gan sakarā ar to, ka pārvācos dzīvot savā dzīvoklī(vajadzēja labāk apmaksātu darbu), pateicu, ka līdz 1.janvārim nostrādāšu, jo vēlējos pilnu mēnesi nostrādāt, proti - saņemt pilnu mēneša algu. Protams, viņa izteica to, ka no manas algas var daudz kas tikt atvilkts un tādā garā, bet noruna bija noruna. 1. janvāris. Viss. 25. decembrī vēl darbā ierados, kā parasti, viss bija kārtībā. 26.,27., man bija brīvas dienas un šodien, 28.decembrī, es devos uz darbu, bet kas mani sagaidīja? Darba devēja pirms manis bija kioskā un atlaida mani no darba.Nekad par kādu neizdarību viņa neizrakstīja brīdinājumu, tas viss tika pārrunāts un aizmirsts, bet tagad, kad atlaida, viņa to visu salika aktos. Vienkāršāk sakot - atlaida ar pantu, pat par nenozīmīgām lietām vai par to, kas jau sen bija pārrunāts un aizmirsts. Nāk jau smiekli, jo, laikam, bija aizvainoti, ka ne tikai viņi mutes var pavērt vaļā, bet arī darbinieki. Ar to, protams, arī beidzās visa draudzība, jo nevienam jau nepatīk, ka tiekam izmantoti, savā ziņā apsmieti, piesmieti un rupjāk sakot - apkāsti. Slavēja daudz un dikti, kad viņiem ko vajadzēja. Teica, ka es strādāju ļoti labi, ka esmu sevi pierādījusi un viss ir super, bet redz..atlika izteikt kādu pretenziju un viss ir slikti. Gluži kā ar bērniem. Nevienu cilvēku bez panta viņi nekad nepalaiž prom, tāpēc..apdomājat kārtīgi. Ejat tur strādāt, neejat, bet var atrast labākas vietas. Kaut vai tas pats narvesen, bet veikalā. Šodien mani atlaida un šodien pat mani jau pieņēma jaunā darbā, tāpēc es nepārdzīvoju. Es par šo visu tikai pasmejos, jo tas viss ir bērnišķīgi no tik pieaugušiem cilvēkiem.