Mārcis Jencitis - Mārcis Jencītis
īmīgi, ka uz luterāņu mācītāja Valtera Ozoliņa retorisku jautājumu, kāpēc tad brīnumdaris nedodas glābt cilvēkus Rīgā, Onkoloģijas centrā, M. Jencītis «Neatkarīgajai» skaidru atbildi nesniedz. It kā auditorija esot par mazu. Ķirurgs onkologs Viesturs Krūmiņš apstiprina, ka zem viņa un kolēģu skalpeļa sistemātiski guļas cilvēki, kas sākotnēji cerējuši uz dažādu šarlatānu — vārdotāju, pūšļotāju, sludinātāju — palīdzību. Onkoloģijas centrā aplūkot savas darbošanās sekas viņi gan nenākot un arī brīnumus tur nedāļājot. Ārsts piebilst, ka godprātīgi dziednieki ar smagām slimībām neriskējot cīnīties. To apstiprina arī Latvijas Tautas dziednieku asociācijas vadītājs Oļegs Medvedjevs. Taču esot arī gana daudz viltvāržu, kas, spekulējot ar tādiem vārdiem kā «spējas», «Dievs», «brīnums», muļķo cilvēkus. M. Jencītis ir dziednieku vidū pilnīgi nepazīstama persona — viņš nav mēģinājis nekādā veidā legalizēt savu darbību, un O. Medvedjevs spriež — vai nu viņš ir garīgi nelīdzsvarots, vai arī šis viņam ir biznesa projekts. Teorētiski še runa var būt par abām iespējām. M. Jencītis savos sprediķos piesauc savu personīgo pieredzi un atklāti stāsta, ka ilgus gadus lielos apjomos lietojis spēcīgas narkotiskas vielas — un nav pārtraucis to darīt pat cietumā, kur vairākos termiņos pavadījis nepilnus septiņus gadus. Narkologs Kārlis Einis skaidro, ka ilgstoša narkotiku lietošana izraisot neatgriezenisku personības degradāciju, arī psihozes, halucinācijas un murgainas idejas.
Komentāri (161)
Lūk, viens no piemēriem, kur šī draudze un mācītājs ir spējis cilvēkam palīdzēt iepazīt Dievu un kļūt stipram un finansiāli stabilam, nodrošinātam. Kāda atšķirība, ar kādu auto brauc mācītājs, ja viņš sludina un tā palīdz iepazīt Dievu, ka arī viņa draudzes dalībnieki var kļūt finansiāli nodrošināti ???
http://vimeo.com/channels/129746/75209339
Bet cik daudziem ir atņēmis pēdējo, lai brauktu savā dārgajā auto? Video vēl neesat uzņēmuši?
http://www.apollo.lv/zinas/recidivists-pulce-tukstosiem-brinumu-alkstoso-visa-latvija/327811
Nevienam mācītājs Mārcis Jencītis neko nav atņēmis. 10tās tiesas došana un ziedojumi draidzē Kristus Pasaulei ir brīvprātīgi tāpat kā citās kristišu draudzēs. Tie, kas vēlas, tie var dot un, kas nevēlas var nedod.
Man ir izmainīta un sakārtota dzīve, visas dzīves sfēras tieši caur Mārča Jencīša kalpošanu. Esmu brīva no atkarībām, kontroles, bailēm, depresijas, mazvērtības, nabadzības un daudzām citām lietām tieši, pateicoties šī Dieva vīra kalpošanai un mācībai. Paldies Tev, mācītāj!
Lūk, viena liecība, kā mainījusies cilvēka dzīve caur M.Jencīša kalpošanu, bet tā ir tikai viena no simtiem:
Inese ir dziedināta no 15 gadus ilgas depresijas
Vēl pirms gada Inesei bija depresija, jaunā sieviete bija nomākta, bez draugiem un dzīves jēgas, bet, iepazīstot Dievu, viņas dzīve izmainījās. Tagad Inese ir laimīga, apņēmīga un mērķtiecīga meitene, kura regulāri apmeklē un kalpo draudzē „Kristus Pasaulei” un tās mājas grupā.
Inese stāsta: „Es piedzimu lielā ģimenē, kurā auga seši bērni. Sabiedrības acīs mēs bijām paraugģimene, taču patiesībā mums bija nopietnas problēmas, par kurām neviens nenojauta. Tēvam ļoti bieži uznāca dusmu lēkmes, ko viņš izgāza pār pārējiem ģimenes locekļiem. Īpašs iemesls dusmām nebija jāmeklē, – lai kas arī mājās nenotiktu, viss viņu kaitināja. Diendienā mēs no tēva dzirdējām lamāšanos un aizskarošas piezīmēs, un, kad viņam sāka šķist, ka izteiktie vārdi pietiekami sāpīgi netrāpa, tad viņš nekavējās izrēķināties fiziski. Es biju vecākā no meitenēm, un jau salīdzinoši agri man bija jāpalīdz mājas darbos vecākiem, taču, lai ko es uzņemtos izdarīt, nespēju to paveikt pietiekami labi, lai izpatiktu savam tēvam.”
Visa Ineses bērnība pagāja, regulāri dzirdot no tēva tādus vārdus: „Tu neko nemāki! Tu visu dari pārāk lēni! Vai tu esi bez rokām, ka nevari neko noturēt! Tu neko nekad dzīvē nesasniegsi!” Šie izteicieni atstāja milzīgu iespaidu uz Inesi. Viņa sāka justies tieši tā, kā tēvs par viņu tūkstošiem reižu bija teicis. Meitene savās acīs bija mazvērtīga, neviena nemīlēta un negribēta. Inese emocionāli vienmēr bija nomākta, un ļoti agri parādījās depresija ar mēģinājumiem izdarīt pašnāvību.
„Piecpadsmit gadu vecumā es aizbēgu no mājām, jo ilgāk nespēju nedz noskatīties, nedz pati izturēt vardarbību, ko piedzīvoju no tēva. Vienīgā vēlēšanās bija aizbēgt prom un nomirt, manās acīs tā bija vienīgā izeja. Pēc nedēļas ilgas klaiņošanas pa ielām un dzīvošanas pie draudzenes es nonācu bērnu namā. Vecāki arī necentās mani meklēt, kur es esmu palikusi. Pēc atkārtotiem pašnāvības mēģinājumiem, nonācu slimnīcā, kur mani ārstēja ar spēcīgiem medikamentiem, kas izraisīja apātiju un miegainību. Tie neuzlaboja manu pašsajūtu, bet neļāva domāt par pašnāvību. Zāļu ietekmē mani nekas īsti neinteresēja un manai dzīvei nebija jēgas un mērķu. Šos medikamentus es lietoju līdz pat savai pilngadībai un vēlāk sāku apmeklēt arī psihoterapeitu, ” atceras Inese.
Uzsākot patstāvīgu dzīvi, Inese pārstāja lietot medikamentus, atrada sev darbu un istabiņu dzīvošanai. Vienā no savām darbavietām Inese iepazinās ar kolēģi, par kuru zināja, ka viņa ir kristiete. Inese nav noliegusi, ka pasaulē ir kaut kas augstāks, bet nekad nebija lasījusi Bībeli un lūgusi Dievu. Šī kolēģe neatlaidīgi trīs gadu garumā aicināja Inesi atnākt līdzi uz draudzes „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņas organizētajiem pasākumiem, taču Inese vienmēr atteica. Ticības lietas viņai bija pilnīgi svešas un neizprotamas, tas viņu atgrūda.
„Es baidījos, ka man tiks kaut kas uzspiests, ka tikšu pret savu gribu ievilkta kaut kādā sektā. Vienā no reizēm, kad biju atkal apņēmusies piezvanīt un atteikties piedalīties, kolēģe bija tik priecīga, dzirdot manu balsi, ka es nespēju viņu sarūgtināt un pateikt, ka neatnākšu, ” stāsta Inese. „Esot mājas grupā, iepazinos ar ļoti jaukām un draudzīgām meitenēm, kuras daudz stāstīja par Dievu un to, kā Viņš ir palīdzējis tikt vaļā no alkohola, narkotiku un cigarešu atkarībām un mazvērtības, tādā veidā pilnībā izmainot viņu dzīves. Sākumā es tam nespēju noticēt. Nevarēju uzreiz pieņemt, ka Dievs var būt tik reāls un palīdzēt cilvēkam tikt galā ar problēmām. Tas manī radīja interesi, un es vēlējos aiziet arī dievkalpojumu.”
Inese sāka regulāri apmeklēt mājas grupu un draudzi, kur mācījās iepazīt Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Viņu uzrunāja ikviens dzirdētais sprediķis, ko mācītājs sludināja svētdienās. Tie lika pārdomāt viņas dzīvi un mudināja cīnīties ar nomāktību un padzīt no sava prāta depresīvās domas. Liels atbalsts Inesei vienmēr ir bijusi mājas grupas vadītāja, kura grūtos brīžos prata sniegt uzmundrinājumu un labu padomu. Šī gada laikā viņa ir izlasījusi daudzas vadītājas ieteiktas grāmatas par Dievu un centusies izlasīto pielietot savā ikdienā. Kopš tā laika Ineses dzīvē daudz kas ir mainījies.
„Depresija manu dzīvi ir atstājusi. Es vairs nejūtos nomākta, atstumta vai nemīlēta. Draudzē un mājas grupā man ir draugi, kuri vienmēr apjautājas, kā man iet, uzklausa mani un ir gatavi vienmēr palīdzēt. Ja pirms tam manai dzīvei nebija jēgas, tad tagad es vēlos vēl vairāk iepazīt Dievu un kalpot citiem cilvēkiem, kuri ir nonākuši grūtībās. Esmu kļuvusi drošāka un varu brīvi komunicēt ar cilvēkiem, izteikt savas domas, savu viedokli un uzklausīt citus. Uz savu nākotni raugos pozitīvi, un zinu, ka visu, ko vien vēlēšos, es arī sasniegšu. Ja arī kaut kas reizēm neizdodas, man ir apkārt cilvēki, kas mani uzmundrina un neļauj nolaist rokas. Esmu piedzīvojusi, ka Dievs tiešām ir reāls un labs! Gribu stāstīt, ka Dievs ir dzīvs, klātesošs un vienmēr līdzās gan priekos, gan bēdās. Un tas ir super!!!”
Ineses Meijeres liecību pierakstīja Līga Paņina
Liecība par dziedināšanu no M.Jencīša kalpošanas:
Pēc lūgšanas Signei ir vieglāk staigāt
Ziņas datums 24. 09. 13.
Pēc piedzimšanas Signei tika konstatētas izmaiņas galvas smadzenēs un slēdziens bija - cerebrālā atrofija. Šī saslimšana ietekmē cilvēka pārvietošanās spējas. Pirms pusotra gada Signe sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņu Saldū. Esot tur un iepazīstot Dievu, viņas veselības stāvoklis ir ievērojami uzlabojies.
Signe stāsta: „Šī slimība man galvenokārt izpaužas kā līdzsvara traucējumi un lēnas kustības. Ļoti grūti ir iet un kāpt pa trepēm. Staigāt varu tikai tad, ja kāds mani pavada. Ejot man ķeras kājas, un, ja nav kur pieturēties, tad varu arī nokrist. Esmu atkarīga no apkārtējiem cilvēkiem un viena pati es nespēju noiet garus ceļa posmus. Simptomi īpaši pastiprinās gadījumos, kad esmu satraukusies vai jūtos emocionāli nomākta. Ja man ir slikts garastāvoklis, tas uzreiz ir redzams manās kustībās. Tās kļūst haotiskas un grūti kontrolējamas.”
Ar gadiem šie simptomi Signei aizvien pastiprinājās. Ārsti nekādu ārstēšanu nepiedāvā, vienīgais, kas, iespējams, varētu uzlabot stāvokli, ir rehabilitācijas centrs, bet, lai tur tiktu, ir jāgaida liela rinda. Medikamentus Signe nelieto, jo ārsti nesola, ka būs no tiem kāds ieguvums. Ārstu prognozes par Signes veselību bija gaužām bēdīgas: nekādi uzlabojumi neesot gaidāmi, ar laiku stāvoklis palikšot tikai sliktāks. Ļaunākajā variantā viņa varot palikt uz gultas un vispār nestaigāt.
„Es esmu iemācījusies ar savu slimību sadzīvot. Citreiz nav viegli, jo dažas pavisam ikdienišķas lietas sagādā lielas grūtības. Taču tagad man ir parādījusies cerība, ka veselības stāvoklis tomēr var uzlaboties. Pirms pusotra gada es tiku uzaicināta uz draudzes „Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Saldū un arī uz mājas grupiņu. Tur esmu iepazinusies ar cilvēkiem, kuri mani atbalsta un tic, ka es tikšu dziedināta. Šajā draudzē es esmu iepazinusi dzīvo Dievu, izveidojusi paradumu katru dienu lūgt, lasīt Bībeli un pārdomāt Dieva vārdu. Viņš man sniedz mieru un vienmēr uzlabo garastāvokli. Ja es emocionāli jūtos labi, tad to uzreiz jūtu fiziski, jo ir vieglāk kustēties. Esmu ievērojusi, jo regulārāk pavadu laiku ar Dievu, jo labāks kļūst mans veselības stāvoklis.”
Ik reizi, kad Rīgas draudzē notika dziedināšanas dievkalpojums, Signe devās turp ar ticību, ka saņems savu brīnumu. Bet tas nenotika uzreiz un sākumā lika šaubīties. 25. maija dziedināšanas dievkalpojumā Signe negribēja vairs iet uz aizlūgšanām, bet mamma un draudzene neļāva padoties un iedrošināja viņu mēģināt.
„Nekādu sajūtu lūgšanas laikā nebija. Tieši otrādi, – man visa dievkalpojuma laikā stipri sāpēja galva. Pasākuma beigās, kad devāmies mājās, mana mamma aizkavējās sarunās ar citiem cilvēkiem un es, garlaicības pārņemta, gribēju izmēģināt uzkāpt pāris pakāpienus līdz ārdurvīm. Man par lielu pārsteigumu tas izdevās pat bez lieliem pūliņiem! Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi! Vēl pirms gada bez citu palīdzības tas nebūtu iespējams! Tagad vienmēr izmantoju iespēju pa kāpnēm kāpt patstāvīgi un es to varu izdarīt ar saviem spēkiem. Brīdī, kad jau gandrīz biju zaudējusi cerību, Dievs mani bija uzklausījis! Pateicība Dievam!”
Ir pagājuši jau pāris mēneši pēc dziedināšanas dievkalpojuma, un Signe vēl aizvien patstāvīgi spēj pārvietoties gan pa trepēm augšā, gan lejā. Viņas kustības ir ātrākas un precīzākas, un pretēji ārstu prognozēm, viņas stāvoklis uzlabojas. Dievam nekas nav neiespējams, un Viņš spēj dziedināt no jebkuras slimības. Galvenais ir nepadoties un ticēt līdz galam!
Signes Petrovas liecību pierakstīja Līga Paņina
Liecība no M.Jencīša kalpošanas:
Dieva mīlestībā esmu brīva no atstumtības
Sigita ir jauna meitene, kas mācās skolā un jau apmēram gadu apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”. Viņa mīl Dievu, kas ir izmainījis viņas dzīvi, atbrīvojis Sigitu no mazvērtības un dzīves bezjēdzības. Tādēļ viņa dalās savā dzīves stāstā par to, kā iepazina Dievu un Viņu mīlestību.
„Mana bērnība nebija viegla. Lielas sāpes manā dzīvē ienesa vecāku strīdi. Kad tētis pameta ģimeni, arī mammas attieksme pret mani izmainījās. Viņa bieži vien jutās sarūgtināta un nelaimīga, tāpēc šīs sāpes izgāza pār mani. Tā vietā, lai izrādītu mīlestību, viņa bieži teica, ka labāk būtu gribējusi dēlu, nevis mani. Jutos nepieņemta un nemīlēta, tādēļ bērnu dārzā man nebija draugu un pēc tam arī skolā biju atstumta un klasesbiedru apsmieta. Tas viss radīja manā sirdī tukšumu un bezjēdzību, ko vēlāk mēģināju aizpildīt ar ballītēm un alkohola lietošanu. Tas gan nekādi nepalīdzēja justies labāk. Es mēdzu apskaust cilvēkus, kam klājās labāk nekā man. Man nepatika lietas, kas citiem cilvēkiem spēja sagādāt prieku, es ģērbos melnās drēbēs, aizrāvos ar smagu un depresīvu mūziku un grāmatām un daudz dzīvoju grāmatu fantāziju pasaulē, nevis realitātē, tomēr nekas nespēja dot manai dzīvei patiesu prieku. Man nepatika runāt ar cilvēkiem, jo vienmēr likās, ka tas, ko pasaku, ir nevietā un rada par mani sliktu iespaidu. Jutos mazvērtīga. Domāju, ka pašnāvība būtu pēdējais, ko es darītu, taču ar laiku sāku ticēt, ka tā ir vienīgā iespēja aizbēgt no šīs pasaules, ” tā par savu iepriekšējo dzīvi stāsta Sigita.
Bērnībā mamma Sigitu bija vedusi uz draudzi, viņa bija mācījusies arī svētdienas skolā. Tāpēc, problēmu nospiesta, Sigita sāka domāt par draudzes apmeklēšanu, jo atcerējās, ka bērnībā tā bija vienīgā vieta, kur viņa jutusies pieņemta un bija ieguvusi draugus. Tā meitene kopā ar kādu savu draudzeni devās uz vietējo draudzi. Šeit viņa beidzot sajuta īstu – Dieva mīlestību un ieguva sirdī mieru, tādēļ ar laiku ballīšu apmeklēšana un alkohola lietošana vairs nebija aktuālas.
Kad rudenī Sigita sāka mācīties Rīgā, viņai bija cieša apņemšanās nepamest Dievu un Bībeles lasīšanu, tāpēc viņa sāka domāt par draudzes atrašanu Rīgā. Kāda klasesbiedrene, uzzinājusi par Sigitas vēlmi, uzaicināja viņu uz draudzes „Kristus Pasaulei” mājas grupu. Ilgi nedomājot, Sigita piekrita aiziet. Mājas grupā viņu pārsteidza tas, cik ļoti visas meitenes dega par Dievu, bija laipnas, ieinteresētas un draudzīgas. Šādas mīlestības uzrunāta, Sigita atnāca arī uz dievkalpojumu. No tā laika viņa ir pastāvīga draudzes un mājas grupas dalībniece.
„Jau pēc pirmā dievkalpojuma manī atjaunojās degsme lūgt un lasīt Bībeli. Tagad man jau ir par maz ar ikdienā vienu pavadīto stundu, lūdzot un lasot, jo vēlos vēl dziļāk iepazīt Dievu. Caur attiecībām ar mājas grupas vadītāju, kas par mani rūpējas, un regulāru Bībeles lasīšanu un lūgšanu ir aizgājusi dzīves bezjēdzība, tukšums un skaudība, kas senāk mani mocīja. Ja iepriekš es mēdzu pārspīlēt savas problēmas, redzēt visu tikai „melnās krāsās” un domāt par pašnāvību, tad tagad uz visu skatos pozitīvi. Es vairs nedzīvoju fantāziju pasaulē, jo mana ikdiena ir piepildīta un interesanta – es redzu pārmaiņas, ko Dievs ir paveicis manā dzīvē. Iepriekš es domāju, ka man nekad nebūs patiesu draugu, taču tagad man to ir tik daudz, ka ar kopā pavadīto laiku bieži vien nepietiek. Zinu, ka pat tad, ja cilvēki mani atstums, Dievs mani nav atstūmis, jo Viņš mīl mani. Jūtos aprūpēta, jo redzu, kā mājas grupas vadītāja par mani rūpējas. Arī mazvērtība ir pazudusi. Iepriekš es domāju, ka esmu neglīta un visās bildēs slikti izskatos, taču tagad redzu sevi ar Dieva acīm un zinu, ka Viņš mani ir radījis skaistu. Esmu arī sākusi ģērbties spilgtās drēbēs, ” tā ar aizrautību par pārmaiņām savā dzīvē kopš draudzes apmeklēšanas stāsta Sigita.
„Iesaku ikvienam, kas jūtas vientuļš, nelaimīgs, atstumts un sāpināts, meklēt Dievu un apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, jo šeit tiešām mājo Dieva mīlestība!” iesaka Sigita.
Liecība no M.Jencīša kalpošanas:
Dagnija: „Kur ārsti ir bezspēcīgi, tur notiek Dieva brīnums.”
Ziņas datums 20. 08. 13.
Dagnija jau no agras bērnības ir ticējusi Dievam, taču pirms astoņiem mēnešiem Dagnijas dzīvē atgadījās kas tāds, kā rezultātā pieauga viņas paļāvība un ticība uz Dievu.
Tālāk turpina Dagnija pati: „Mēs ar vīru ļoti gribējām bērniņu, tādēļ bieži veicu grūtniecības testus. Pagājušā gada novembra beigās man sākās stipra un ilgstoša asiņošana. Sākumā nodomāju, ka tas ir kārtējais menstruālais cikls. Man nekas nesāpēja, asiņošana jau sāka mazināties, tādēļ nesatraucos. Tomēr darbā, cilājot smagus priekšmetus, tā no jauna pastiprinājās.
Tad izlēmu kārtējo reizi pamēģināt grūtniecības testu, un – šoreiz tas izrādījāspozitīvs! Es zvanīju ātrajai palīdzībai, kas mani nogādāja slimnīcā. Ārsti apstiprināja, ka esmu stāvoklī un paziņoja, ka dzemdē ir izveidojusies ļoti liela hematoma jeb asins izplūdums, tādēļ pastāv nopietns risks bērniņu pazaudēt. Diemžēl vienu bērnu pirms 2 gadiem jau biju zaudējusi. Arī tajā reizē no fiziskas pārpūles man dzemdē bija izveidojusies hematoma, un bija sākusies asiņošana, tomēr ārsts ieteica uz slimnīcu nedoties. Es toreiz paklausīju savam ginekologam un turpināju strādāt. Rezultātā situācija pasliktinājās, un es bērniņu zaudēju. Šajā reizē situācija bija līdzīga. Kaut arī šoreiz es reaģēju laicīgāk, tomēr, saskaņā ar ārstu teikto, lielas izredzes uz veiksmīgu grūtniecību nebija.”
Dagnijai katru dienu tika ievadītas zāles, lai mazinātu asiņošanu, taču tā turpinājās. Ārsti bija bezspēcīgi, ieteica vienkārši gulēt un gaidīt. Vienīgais, ko viņi varēja teikt: „Kā Dievs būs lēmis, tā arī būs.” Bet Dagnija zināja, ka Dievam nav neiespējamu lietu. Viņa ļoti ticēja, ka viss būs labi un paklausīja ārstu norādēm. Kopumā Dagnija slimnīcā pavadīja vairāk nekā 3 nedēļas. Šajā laikā gan Dagnija pati, gan viņas vīrs, kā arī draudzes mājas grupas, kuras abi apmeklē, un citi draudzes cilvēki lūdza Dievu un gavēja par to, lai hematoma izzūd un lai ar bērnu viss ir kārtībā. Dagniju slimnīcā bieži apciemoja cilvēki no draudzes, viņa tika svaidīta ar eļļu un tika lūgts gan par viņu, gan par gaidāmo bērnu.
„Tad, kad cilvēki par mani lūdza un arī tajos brīžos, kad es pati lūdzu par sava bērna dzīvību, manī ienāca sirdsmiers. Lūgšanu laikā bija jūtama Dieva klātbūtne, Viņa miers. Fiziski es jutos labi, kaut arī biju noraizējusies. Es bieži apliecināju Dieva vārdu no otrās Mozus grāmatas: „Un tev nebūs sievu tavā zemē, kas nelaikā dzemdē vai ir neauglīgas.”Asiņošana pamazām sāka mazināties, un pēc pārbaudēm ārsti secināja, ka arī hematoma sāk samazināties un izzust. Es zināju, ka tas ir tikai Dieva brīnums un daudzo lūgšanu rezultāts.”
Pagājušajā ceturtdienā pasaulē nāca 3.350 kg smaga un 54 cm gara meitenīte, vārdā Evelīna. Dagnija un viņas vīrs Dainis ir ļoti laimīgi. Bērniņš ir vesels, un arī māmiņai viss ir kārtībā.
„Es pateicos Dievam par šo brīnumu, jo tur, kur ārsti bija bezspēcīgi, Dievs atklāja savu spēku. Paldies arī maniem draugiem, kuri lūdza un bija ar mani. Ir lieliski būt šādā draudzē, kur ir cilvēki, kas grūtā brīdī palīdz, atbalsta tieši tā, kā tas attiecīgajā brīdī ir nepieciešams . Draudze ir kā ģimene, balsts un kā aizmugure. Dieva vārdā ir teikts: „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja 18:20) Šādas lūgšanas tiek uzklausītas ātrāk un tām ir lielāks spēks.”
Arī tu vari piedzīvot Dieva brīnumu, ja meklēsi un uzticēsies Viņam!
Bet jums ir kaut viens veiksmes stāsts, kad ģimenē mīlēts cilvēks ar labu veselību, bez bērnības traumām un kompleksiem, labu darbu, bez kredītiem un citām materiālām problēmām atnāk pie jums? Nav! Jo ar tādiem nevar viegli manipulēt. Tāpēc ka jūs, sektanti, speciāli meklējat tādus nelaimīgus, kompleksainus un atstumtus cilvēkus un iestāstat viņiem, ka te ir vienīgā vieta, kur viņus pieņem. Nožēlojami izmantot otra cilvēka nelaimi savam labumam. Bet Dagnijas situācija nav nekas unikāls, parunājiet ar ginekologiem, pati zinu divus ļoti līdzīgus gadījumus, kad bērni piedzima bez visiem Jencīšiem. Atslēgas vārds, , paklausīja ārstu norādēm". Jūsu stāsti nepārliecina, Tādu ir daudz arī Jehovas liecinieku, Jaunās paaudzes, adventistu un citu rakstos. Sigitas gadījumā vispār - no viena grāvja otrā.
Man nav jāmeklē Dievu pa sektām un citām apšaubāmām vietām. Un jums arī iesaku aiziet uz katoļu vai pareizticīgo baznīcu.
Jūs ejiet, kur Jūs vēlaties, un mēs - kur mēs vēlamies. Brīva izvēle;)
Liecība no M.Jencīša kalpošanas:
Sakārtotas attiecības ar Dievu – labākās zāles pret veģetatīvo distoniju
Ziņas datums 25. 04. 13.
Arnis mūsu draudzē ir jau kopš tās dibināšanas. Allaž stalts augumā un jauneklīgi možs, kaut arī aiz muguras ne viens vien gadu desmits un sirmums matos. Vienmēr atsaucīgs un dzīves priecīgs, viņš piedalījies „Kristus Pasaulei” peintbola turnīrā vīriem, kartinga trasē Biķerniekos mierīgi turējis līdzi jaunajiem, pats būdams profesionāls autovadītājs ar daudzu gadu pieredzi. Arnis ir kristietis jau daudzus gadus, tomēr pavisam nesen viņa dzīvē bija nopietns pārbaudījums, kas stipri izmainīja gan viņa skatījumu uz dzīvi, gan attiecības ar Dievu. Par šo sarežģīto un grūto laiku viņš stāsta savā liecībā:
„Problēmas ar veselību sākās pagājušā gada maijā. Bija liela slodze darbā un arī mājās jātaisa remonts. Kaut arī Bībelē teikts, ka „sešas dienas tev ir jāstrādā, bet septītā ir dusas diena Tam Kungam”, brīvdienas neņēmu. Draudzi apmeklēju, taču intensīvi darīju visus mājas darbus arī pēc dievkalpojuma. Sāku mazāk lūgt un lasīt Bībeli. Atpūtos uz lūgšanas un mājas grupas apmeklējuma rēķina. Tā rezultātā cieta manas personīgās attiecības un sadraudzība ar Dievu.
Augustā biju ieplānojis pavadīt atvaļinājumu Spānijā pie dēla. Domāju – nu gan reizi par visām reizēm atpūtīšos! Tomēr jau nākamajā dienā pēc ierašanās tālajā zemē no paša rīta jutu dīvainu reiboni. Negribējās neko darīt. Sieva ar varītēm aizvilka mani uz jūrmalu. Sāku just vājumu. Reiba galva, kaut kas spieda krūtīs. Bija jāturas pie sienas, lai nenokristu. Palika arvien sliktāk. Visu ilgi gaidīto atvaļinājumu Spānijā pavadīju, gulēdams gultā un neredzēdams neko no turienes jaukumiem. Bija ļoti jāsaņemas, lai pats saviem spēkiem iekāptu lidmašīnā un atgrieztos mājās.
Atbraucot uz Latviju, jau tajā pašā vakarā ar ātro palīdzību nonācu slimnīcā. Mani izmeklēja daudzi un dažādi speciālisti, taču neko neatrada. Dīvaina kaite – vājums, reiboņi, nesaprotamas izjūtas krūtīs, nepārtraukta saspringuma un baiļu sajūta. Pāris nedēļas nopūlējušies, ārsti mani izrakstīja no slimnīcas, tā arī nenosakot, kas man ir par slimību. Palika pēdējā instance – nervu ārsts. Aplūkojis manu slimības vēsturi un daudzo analīžu rezultātus, viņš teica: „Ja ir vājums un slikta pašsajūta, bet nevar neko atrast, tad tā ir nekas cits, kā veģetatīvā distonija”. Man izrakstīja stipras iedarbības zāles, kuras bija jālieto trīs reizes dienā. Taču šīs nervu zāles ietekmēja gan manu domāšanu, gan uztveri, gan atmiņu. Kļuvu flegmatisks, bieži aizmirsu svarīgas lietas.
Esot slimnīcā, man bija laiks izvērtēt un pārdomāt daudzas lietas savā dzīvē. Kā gan tas var būt – it kā esmu ar Dievu, un tomēr man piemetas šādas vainas? Jau tad sapratu, ka daudzas lietas man ir jāsakārto un jāsāk no jauna. Tad pieņēmu lēmumu – es sakārtošu savu lūgšanu dzīvi, man būs regulārs laiks Bībeles lasīšanai un attiecībām ar Dievu. Es kļūšu disciplinēts, apmeklēšu katru dievkalpojumu un mājas grupas sapulci. Es paklausīšu saviem vadītājiem, kuri man par šīm lietām māca jau vairākus gadus.
Pamazām atsāku strādāt, un arī savu lūgšanu laiku palielināju līdz pusotrai stundai. Kļuvu disciplinētāks, sāku vakaros ātrāk iet gulēt, lai otrā rītā ar možu galvu varētu kvalitatīvi lūgt Dievu un lasīt Bībeli. Rudenī draudzē „Kristus Pasaulei” bija divi dziedināšanas dievkalpojumi, kur par mani lūdza draudzes kalpotāji. Arī mājas grupā gandrīz katru reizi par mani tika lūgts. Kļuva daudz labāk. Ar katru dienu jutos arvien spēcīgāks, un drīz vien savādās slimības izpausmes izzuda pavisam.Es pārstāju dzert nervu zāles, kuras biju lietojis jau vairākus mēnešus. Biju pierakstījies pie nervu ārsta uz kārtējo vizīti, bet tā arī neaizgāju.
Tagad jau trīs mēnešus nejūtu ne mazākos vājuma simptomus. Jūtos stiprs, možs un pilns enerģijas. Mana galva ir skaidra, pazudusi trauksme, sirdī ir miers un prieks. Dievs ir mani dziedinājis! Taču toreiz man bija jāpieņem lēmums kļūt disciplinētam un nepadoties šim nesaprotamajam vājumam, bet turpināt cīnīties! Patlaban strādāju par sagādnieku firmā, ievēroju gan miega, gan lūgšanu režīmu. Esmu kļuvis daudz disciplinētāks, piedalos katrā dievkalpojumā un mājas grupas sapulcē. Esmu sācis mācīties draudzes Līderu skolā, un mans lūgšanu laiks ir vismaz divas stundas ik rītus. Tagad ar pilnu pārliecību varu apliecināt, ka esmu dziedināts!”
pret piodermiju, pedikulozi, maniakāli - depresīvo psihōzi, celiakiju, ciklotīmiju, celkulī†u, frigidi†ā†i, anorgasmiju, psihopā†iju, mazvēr†ības konapleksu, impo†enci un zarnu persitaltikas traucējumiem arī!
Liecība no M.Jencīša kalpošanas:
Dziedināta no neizturamām muguras sāpēm
Ziņas datums 23. 04. 13.
Elita pirms 15 gadiem, braucot ar riteni, nokrita un smagi sasita muguru. Šī kritiena rezultātā viņas mugurkaulā izbīdījās viens no diskiem, un, Elitai pārvietojoties, tas radīja neciešamas muguras sāpes, tā, ka Elita nevarēja pastaigāt. Sievietei tika veikta operācija, kuras laikā cietušais disks tika izņemts. Pēc operācijas Elitas mugura vairs nesāpēja, tomēr pēc gada, uzsākot fiziski smagu darbu fermā, muguras sāpes atjaunojās.
Kaut arī Elita regulāri apmeklēja ārstus, smērēja dažādas ziedes, lietoja medikamentus, sāpes nepārgāja, tās kļuva arvien spēcīgākas un neizturamākas. Šo sāpju rezultātā viņa kļuva nervoza un jutās neapmierināta ar savu dzīvi. Viņai radās pamatīgas grūtības veikt ikdienas pienākumus, piemēram, pieskatīt savu mazmeitiņu.
Šā gada 24. februārī Elitai piedāvāja atnākt uz draudzes „Kristus Pasaulei” dziedināšanas dievkalpojumu. Uz šo dievkalpojumu Rīgā viņa atbrauca no Saldus. Elitai par lielu pārsteigumu nākamajā dienā pēc aizlūgšanas, ko viņa saņēma dievkalpojuma laikā, mugura vairs nesāpēja. Lai arī viņa šobrīd strādā darbā, kur visas dienas garumā jāstāv kājās, sieviete jūtas pavisam labi. Elita ir laimīga, jo pēc minētās dienas muguras sāpes vairs nav atgriezušās.
Elita apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei” Saldū. Viņa regulāri dodas uz savu mājas grupu, lasa Bībeli un lūdz Dievu. Ikdienas darbi muguras sāpju dēļ viņai vairs nesagādā grūtības. Elita saka: „Esmu kļuvusi mierīgāka un apmierināta ar dzīvi. Es priecājos, jo varu gan strādāt, gan pieskatīt savu mazmeitiņu, kurai šobrīd ir pieci gadi.”
Bībelē ir teikts: „Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas” (Psalms 103:2-3). Elita priecīgi stāsta: „Dievs palīdz tur, kur nekas un neviens cits nespēj palīdzēt. Viņš ir dziedinājis manu muguru. Slava Tam Kungam!”
Liecība no M.Jencīša kalpošanas:
Sandija: Mēs saucām mirušo garus, un manā dzīvē ienāca bailes
Kad mācījos 3. klasē, mums ar draudzenēm bija neparasta aizraušanās. Stundu starpbrīžos mēs viena otrai stāstījām kapeņu stāstiņus, un it kā pa jokam izsaucām melnās dāmas un arī mirušo garus. Mēs darījām to ar zīmuļu palīdzību, un tad pa īstam sāka notikt pārdabiskas lietas. Zīmuļi kustējās paši no sevis bez cilvēka roku palīdzības. Toreiz es nesapratu, kādas sekas tas atstās uz visu manu turpmāko dzīvi. Mums bija ticējums, ka esot gari, kurus nedrīkstot saukt, jo tad tie vairs neiešot prom. Tomēr mūsu ziņkāre bija lielāka par piesardzību, un kādā reizē mēs izsaucām tieši tos mirušo garus.
Kopš tās dienas manā dzīvē ienāca bailes. Vēl tagad atceros, kā devos mājup no skolas. Bija pelēka un apmākusies diena. Un man šķita, ka šie gari visur man seko! Visi krūmi un ēnas pēcpusdienas krēslā šķita aizdomīgi. Tur noteikti kāds ir! Tā es kopā ar skolas draudzenēm biju ielauzusies okultajā pasaulē, neapzinoties sekas.
Naktīs vairs nevarēju normāli gulēt. Katra skaņa un troksnis man šķita aizdomīgi. Pat mani sirdspuksti likās kā svešinieka soļi manā istabā. Kad pieaugu un sāku dzīvot savu dzīvi, parasti centos nedzīvot viena. Man allaž vajadzēja kādu, ar ko būt kopā, lai bailes naktīs mani nemocītu.
No bailēm un bezmiega vairākas reizes man kļuva slikti ar sirdi. Tādās reizēs domāju, ka mirstu, sirds stājās un šķita, ka dzīvība no manis izplūst. Devos pie ārsta, mani izmeklēja, un pateica, ka esmu pilnīgi vesela un ka mana sirds darbojas kā pulkstenis.
Tad es sapratu, ka mana problēma ir garīga. Es jau tajā laikā biju kristiete, apmeklēju draudzi, taču par savām bailēm nevienam nestāstīju un cīnījos viena. Daudz lūdzu un gavēju par šo problēmu, taču nekas nemainījās. Gandrīz gadu biju aizbraukusi uz ASV, lai mācītos tur kādā Bībeles skolā. Ārēji it kā viss bija kārtībā, taču pēdējais pusgads tālajā zemē bija īsts murgs. Baidījos nākt mājās, jo zināju, ka naktī mani atkal mocīs bailes.
Ienākot draudzē „Kristus Pasaulei”, mana problēma tika atrisināta, kad sākās inkaunteru kalpošana. Vienā no šādām trīs dienu lūgšanu nometnēm, ko organizēja mūsu draudze, piedalījos arī es. Man bija jāaizpilda anketa, jāatzīmē daudzas lietas savā dzīvē, ko biju nepareizi darījusi, jānožēlo tās, un tad par mani lūdza draudzes kalpotāji. Viņi salauza visus lāstus un velna varu manā dzīvē. Jēzus Vārda spēkā tika patriekti arī tie gari, kurus es, vēl maza meitene būdama, mācoties skolā, biju pati savā dzīvē ieaicinājusi.
Kad aizbraucu mājās, un pienāca vakars, domāju: „Kā gan būs šoreiz?” Parasti, kad vakarā devos gulēt un izslēdzu gaismu, ātri skrēju līdz gultai un aiz bailēm tajā paslēpos. Taču šoreiz es, kā parasti, nodzēsu gaismu, biju istabā viena, raudzījos tumsā un pēkšņi sapratu, ka man baiļu vispār vairs nav! Es varu mierīgiem soļiem, bez panikas, aiziet līdz gultai un doties pie miera. Man vairs nav baiļu sajūtas, sirds nedauzās kā ārprātīga, mani vairs nemoka auksti baiļu sviedri un drebuļi! Es uzmanīgi raudzījos tumsā, negribīgi gaidot, ka atnāks pierastās bailes, bet sapratu, ka tās tik tiešām ir projām!
Kopš tās reizes ir pagājuši jau vairāk kā 3 gadi un es esmu pilnīgi brīva no bailēm, kuras mani vajāja kopš skolas laika vairāk nekā 24 gadus. Ir tā, it kā vesels slogs būtu nokritis no manis. Tagad mājās jūtos pilnīgi droša arī tad, kad esmu viena un telpā ir tumšs.
Turpinu ik rītus lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Apmeklēju draudzi „Kristus Pasaulei”, kalpoju Dievam. Es ticu, ka tas man palīdz saglabāt brīvību, kuru esmu ieguvusi Jēzū Kristū.
Par placebo, muļķe, neko neesi dzirdējusi? Un kāda nozīme tam, ko ar reliģiju vai citām nosliecēm apsēsti pajoliņi domā?
http://www.youtube.com/watch?v=q1uZj7OujvU
Neko neatgādina?
Sandij, tu ej, kur vēlies, un citi iet, kur vēlas. Ko tu gribi panākt spamojot? Kāpēc uzbāzies cilvēkiem ar savu sektu? Krāj bonusus Dieva priekšā?
Kāpēc Sandija nevar uzbāzties, bet Iveta var? Man ir pazīstami pareizticīgie un katoļi un visi viņi saka ka tic Dievam un un vairākums no viņiem iet uz baznīcu 2 reizes gada, bet viņu dzīves nav izmainītas. Tikai krustiņu sev ievelk " ticu Dievam". Izskatās, kā tur kur Sandija iet tur pa īstam notiek cilvēkiem izmaiņas.
Tāpēc ka Iveta nevienu nepierunā iet kur citur, bet krāpniekus un sektantus sauc īstajā vārdā. Par izmaiņām piekrītu, un izmaiņas ir drausmīgas - viņi nepieņem pat savu ģimeni, no vecākiem atsakās, vīrus un bērnus pamet, ja viņi neiet uz to sektu. Iespējams, ka visi, kas te M.J. aizstāv, tiešām jūtas labi, viņiem tā liekas, ka tagad ir īstā dzīve. Bet no malas tas izskatās drausmīgi.
kādā mērā piekrītu Ivetai- ja tava ģimene, draugi neiet šajā draudzē, tad tev aizliedz ar viņiem tikties. es apmeklēju šo draudzi, sākumā patika, tad sāka ķerties klāt pie tevis, taviem draugiem, ģimenes. Galu galā sanaidojos ar ģimeni, draugiem. Aizgāju no draudzes, bija vajadzīgs labs laiks, lai salabtu ar visiem. Dažus draugus pat vairs neatguvu, taču kā jau saka, īsti draugi nelaimē nepamet, vismaz uzzināju, kas ir īsti draugi.
Nesen biju satikusi cilvēkus, ar kuriem kopā biju draudzē un kas vēl ir tur- apgalvoja, ka Kristus pasaulei ir labākā draudze. Es neizjūtu rūpes, mīlestību, mājas grupiņā mani nolika ( ar domu, lai es mainos), taču es vēl sliktāk jūtos. Beigās ne draugu, ne ģimenes un cilvēki no draudzes, kas teica, ka būs mana ģimene, arī novērsās
Domāju, kā neviens neko nevar aizliegt! Vēlos zināt vai tiešam Tev aizliedza tikties ar ģimeni un draugiem? Un ka tevi mājas grupiņā nolika, tikai ar to ka pateica ka vajag mainīties ? Mani draugi arī man saka ka vajag mainīties, bet es nedomāju ka viņi vēlas mani nolikt. Iveta, vismaz Evita un Sandija nav rupjas un neapvaino nevienu atšķirībā no tevis (pēc komentāriem skatos)