Krīzes centrs Skalbes - slikti darba apstākļi
Pieteicos uz krīzes intervences apmācībām, lai varētu strādāt par brīvprātīgo. Apmācībām nebija ne vainas, taču darba apstākļi pie krīzes telefona ir drausmīgi.pirmkārt jau nekādu īpašu palīdzību nevar sagaidīt, atstāj savā nodabā. It kā jau ir supervīzijas vienu reizi mēnesī, bet no tām lielas jēgas nav. Arī vadības attieksme nav īpaši draudzīga, tāda sajūta ka brīvprātīgie tiek izmantoti kā bezmaksas darbaspēks nevis, lai palīdzētu cilvēkiem :(Aiziet arī nevar, jo pirms "Bezmaksas" apmācībām ir jāparaksta līgums, ka jāatstrādā 200 stundas. Ja neatstrādā, ir jāmaksā vairāk kā 300Eur sods, it kā maksa par "bezmaksas" apmācībām, ka nu kļuvušas par maksas. Vārdu sakot, riktīgs ieberziens. Iegūtās zināšanas nav 300Eur vērtas, jo joprojām nejūtos spējīga strādāt ar zvanītājiem, un aiziet arī nevaru, jo nav liekas naudas.Pirms piesakaties, trīs reiz padomājat vai tiešām gribēsiet 200 stundas strādāt skalbēs. Ja mani kāds būtu brīdinājis par darba apstākļiem, nemūžam nebūtu piekritusi!
Komentāri (1)
Pilnībā piekrītu!
mani arī pārsteidza vadības attieksme, toreiz vēl direktore bija Inese Ruka un Marija Ābeltiņa, tagad, cik esmu dzirdējusi, beidzot ir cita direktore, tāpēc, iespējams, kaut kas ir mainījies. Bet toreiz, kad es atstrādāju savas stundas, uz maiņu gāju ar tādu nepatiku, ka raudāt gribējās. Lieki bilst, ka tādā stāvoklī maz varēju būt noderīga tiem, kas zvanīja, jo katrs zvans manī izraisīja riebumu un nevēlēšanos celt klausuli.
Esmu šokā par to, ka pēc apmācībām (kuras maigi izsakoties ir nekādas) retu reizi kāds vispār pajautāja kā man iet, vai man vajadzīga palīdzība, konsultācija utt. Pati Inese mēdza šad tad pajautāt, bet tas tonis... bezmaz vai "Nu... kā tad tev te iet?" ar tādu kā ironiju vai ņirgāšanos. Pretīgi!
Arī psihologu attieksme mani sarūgtināja. Tāda sajūta, ka konsultants ir neredzamais vīriņš, jo reti kurš pat sasveicinājās. Bet neņemt vērā, ka es runāju pa telefonu(notiek konsultācija) un skaļi rēkt vai grabināties pa skapjiem, to gan... ar prieku! Domāju, ka Skalbju reputācija ar to arī pati cieta, jo daudzi zvanītāji sāka dusmoties vai aizvainot mani, ka tur kkāda ballīte vai, ka es nemaz neklausos un man ir vienalga. Pilnīgs absurds, ka pati organizācija rada apstākļus, lai nebūtu iespēja sniegt kvalitatīvu palīdzību tiem, kam tā nepieciešama.
Par supervīzijām piekrītu, nezinu kā citiem, bet tās šķita bezjēdzīga padarīšana, jo viss notika pavirši un virspusēji.
Vēl mani pārsteidza tas, ka slimības gadījumā vai citu iemeslu dēļ, kāpēc nevaru būt darbā (par, kuru man nemaksā!!!) man pašai vēl jāmeklē kāds, kurš manā vietā nāks strādāt. Tas vispār ir normāli? Nedomāju, ka tas ir mans pienākums, tāpēc jau ir atbildīgie, kas sastāda grafikus, atbild par personālu utt.
Vārdu sakot, nevaru pateikt daudz laba, bet kā neliels plusiņš jāmin pāris kolēģi ar, kuriem bija tīri labas attiecības. Žēl, ka pēc aiziešanas, pret mani sāka izturēties kā pret Latvijas nodevēju...