Gimenes ārsts (-i) - Ielaist slimības māksla. Neprasme, nemākulība, paviršība savā profesijā.

Kuram nav gadījies aiziet pie ārsta ar kādu kaiti. Lielākā daļa to esam darījuši. Bet kā tas notiek, ja pieeja problēmai (slimniekam) apgrūtina viņa darbu strādāt ar problēmu (slimnieku). Tad, tā: te ir manāmas cilvēka dalīšanās pazīmes un vārdu neatbilstība domām un darbiem.
Aizejot pie sava ģimenes ārsta ar nelielu problēmu, tas ir, tūlītēja rīcība, lai uzzinātu, kas ar tevi atgadījies un uzlabotu savu veselības stāvokli, kuru uzlabot ir valsts pienākums (pienākuma izpildpersona - ģimenes ārsts). Parasti sarunas gaita sākums skan tā, uz vīrieti: tu tak esi vīrietis (un kaut kādi tiem vārdiem sekojoši zemteksti). Apmēram, ko tu atnāci ej tak dari to vai šo. Tā ir viena reize. Nākamā reizē līdzīga situācija un atkal tas pats + izrakstam pie viena kādas zāles, kas it kā anamnēzē varētu attiekties uz problēmu. Palaižam. Gaidam. Trešā reize. Nākamā ar problēmu nu jau ārsts kļūst neiecietīgāks (redziet slimība neprot vienkārši ņemt un aiziet no pacienta, kaut kāds ārprāts). Atkal vai nu mēģinam pacientu iespaidot ar savu negativitāti vai draudot ar ko neparastu vai citādi iespaidojam (medicīnā tie to sauc par manipulāciju - un kaut kādu tur varu pār pacientu, kurai reāli dzīvē diemžēl parasti ir negatīvs virziens ar izrietošām no tā sekām). Ceturtā reize. Piektā reize. Rezultāta nav.
Ko tad ģimenes ārsts iemāca savam valsts piederīgajam, kurš reģistrējies pie noteiktā ģimenes ārsta. Iemāca nenākt un PIERADINA (pieradumam ir liels spēks un to daudzi zin) pie domas, ka nekas nekaiš, gan pāries. Tā šis slimnieks arī sāk ar laiku domāt. Nu, kas tad man, gan jau kārtējais sīkums, nekas traks nebūs. Arī pārējie pieradinātie tam piekrīt (masu PIERADUMS)(gribās būt kā citi, ko tad es izcelšos - nīkšu nost). Gaidam. Sāpes liek sevi manīt, problēma neatkāpjas. Pēc kāda laika aizejam pie ārsta ar jau ieilgušu kaiti. Šis: nu tev ir tas un tas, KO TU ĀTRĀK NENĀCI? Tā jau ir izteikta šizofrēniska rīcība, bēgšana no atbildības, nemākulība savā darbā un totāls zināšanu trūkums... .
Vai tiešām ārstam liekas, ka šādi audzinot viņš panāk "vēlamo efektu"? Ārsts pieradina pie tā, ka slimība ir jāievelk un pēc tam, lai kur tu nenonāktu vai ar ātrajiem vai savā gaitā var dzirdēt tikai nievājošo: NEVAJAG TIK ILGI VILKT un nebūs komplikāciju vai vispār nesaka to, cik pamaitājuši tavu veselību nepareizas ārstēšanas rezultātā (slimnīcā, balstoties tikai uz anamnēzi). Izrādās tajā galā ir tāds pat domātājs, jo nesaprot kapēc pacients ir novēloti ieradies (vai tā ir ielaista kuņģa kaite vai infarkts ar kuru cilvēks vēl staigā daudzas dienas vai kāda zarnu kaite vai cita kaite). Tie otrie jau arī gudri sāk ārstēt pēc anamnēzes, bet kur tad izmeklējumi (tos atstāj uz beigām, lai redzētu ko sastrādājuši). Nu tas tak ir marazms īstākais. Izmeklēšana jāveic uzreiz, lai zinātu vai tiešām tā kaite ir īstā un lieki cilvēkam negrūstu vēnā vai kur citur dažādas zāļu šķirnes un devas.
Medijos: PARASTI PACIENTI LAIKUS NEGRIEŽAS PIE ĀRSTA, ATNĀK JAU AR IELAISTĀM KAITĒM, KURAS GRŪTI PADODAS ĀRSTĒŠANAI VAI VISPĀR NEPADODAS ĀRSTĒŠANAI. Šoks. Kā var melot to, kas daudziem ir zināms?
Un beidzot, kad esi salasījis buķeti ar dažādām kaitēm sadarbojoties ģimenes ārstiem ar ārstejošiem ārstiem rezultāts ir diemžēl bēdīgs. Un tad sākas: slimību progresēšana, neapmierinātība ar sevi un apkārtējiem, dažāda veida sūdzības kur vien var (pildam mārketinga funkcijas - informācijas izplatīšana pa zināmiem un jauniem kanāliem), iespējams skatīšanās tiesas viezienā ar darbiem, tu ienīsti sabiedrību un sabiedrība tevi, kriminālveida domāšana, negatīvā izpausme pilnā savā spožumā. Ražojam šāda veida pilsoņus (tā nav viņu vaina pie viņu veselības problēmām to es skaidri zinu - arī uz savas ādas visu šo "patīkamo procedūru" esmu izbaudījis). Kā mēs protam ārstēt cilvēkus?! Lieliski ģimenes ārsti. Tā tik turpināt. Kaitēsim sabiedrībai cik vien var.
Mūs pieradina pie tāda veida ignorēšanas, truluma, bailēm no ārstiem un ārstniecības un cilvēki to pieņem līdz mērs ir pilns vai arī nav kam vairs pildīties. Tā mēs sekojam cik mūsu valstij ir "veseli cilvēki", vēlamais darbaspēku, vēlamies jaunus un gudrus, spēcīgus pēcnācējus. Bet daram visu pretēji, lai tā nebūtu. CILVĒKS ir smalka būtne, tas nav akmens gabals lauka vidū (nav viduslaiki, kur daudzkārt zobens visu noteica, ir tak 21 gadsimts). Ir tak jāzin, kā starp cilvēkiem ir jāveido garīgas saites, kā veidot patīkamu gaisotni, kā sadarboties abiem, kā sniegt palīdzību, kā ārstēt? Vai tad tiešām nemediķim tas jāmāca mediķiem?
Nav te ne sadarbības, ne profesionalitātes, ne cilvēcības, ne miņas no palīdzības. Viena kaitniecība nevis ārstēšana. Nu tad cilvēciņi vairs ārstiem neuzticas un sāk meklēt palīdzību pie dievnama, pie dziedniekiem, telepātiem dažādiem tur utt. Sanāk Ģimenes ārsts = lamatas. (ja tā darbotos viens ārsts - tā būtu viņa vislielākā dzīves kļūda, bet, ja to dara visi sistemātiski, tad tas ir vadības un izglītības sistēmas rezultāts, kā arī pašu "strādājošo" izkropļotās domāšanas rezultāts). Atjēdzieties vienreiz! Vai tad jūs neredzat, ko jūs darāt ar pašu tautiešiem?!
Ir atbildes, bet nav kas uzklausa un maz laika (jo to krietni samazinājuši mediķi). Daudzi joprojām sēž savā, pieņemsim, ģimenes ārstu praksē un lauž cilvēkiem likteņus, domājot un iestāstot sev, ka viņi palīdz. Ta diemžēl nav.
Turpinājums var sekot.