Dr. Ieva Reiktere - nekompetence un necieņa pret pacientu

Mīļie pacienti, ja jums ir dārgs jūsu pašvērtējums un lai pret jums izturas ar cieņu – nekad neiesaku iet pie dakteres Ievas Reikteres (psihiatrs, psihoterapeits).
Pie šīs “dakteres” nonācu nejauši – pēc ģimenes ārsta ieteikuma, lai viņa pakonsultētu, kādas zāles labāk izrakstīt gadījumā, kad bija iestājusies krīzes situācija (saistīta ar profesionālo dzīvi un nespēju strādāt) un bija nepieciešama medikamentoza palīdzība izkļūšanai no krīzes, jo ar esošo psihoterapiju bija par maz.
Vizīte, jeb patiesībā – murgu pilnā stunda – sākās “dakteres” Stabu ielas kabinetā, kas iekārtots kā psihoterapeita kabinets, un saprotu, ka diemžēl neesmu ārsta kabinetā. Tad seko jautājums “kas noticis?”, pēc kura sāku stāstīt par darba spējām. “Dakterei” ar to nepietiek un seko privātas dabas jautājumi par darbu vispār, un ar to vēl nepietiek – jautāšana turpinās par pilnīgi citām tēmām - manām attiecībām, bailēm utt. Saprotu, ka tiešām nerunāju ar ārstu, bet gan tiek mēģināts veikt psihoterapeita konsultāciju, kas nemaz nav vizītes mērķis. Tāpēc virspusēji šo to pastāstu, bet cenšos atgriezties pie pamatproblēmas, kas neizdodas, jo sākas “dakteres” secinājumi par mani un manu personību. Viss notiek ar augstprātīgu attieksmi, diezgan uzbrūkoši un ļoti nepatīkami, jūtos pilnīgā diskomfortā (lai gan pie ārsta pacientam būtu jājūtas uzklausītam, saprastam un jāsaņem palīdzība).
Un tā – šīs, tiksi 1 (!) vizītes laikā “daktere” noteica man vairākas “diagnozes” un centās iestāstīt savas pārliecības – par darba tirgu Latvijā (ka nav ko cerēt uz ko labāku), par to, ka mana problēma vispār ir citur (attiecību jomā, nevis darbā), par to, ka man ir dziļas problēmas ar pretējo dzimumu (par to vispār neko nestāstīju!), par to, ka man trūkst emocionālā brieduma (man jau sen vairs nav ne 18, ne 20 un pat ne 30 gadu!), un galu beigās – par to, cik apšaubāma ir mana līdzšinējā psihoterapija (nav devusi rezultātus) un, ja es neko nemainīšot, tad pēc 20 gadiem būšot “nelaimīgs cilvēks” un tas ne pie kā laba nenovedīšot. Par šo murgu varu tikai pateikt – klausījos un brīnījos, kur tāds pilnīgi “viszinošs” un “gaišredzīgs” cilvēks man patrāpījies! Kad jautāju “dakterei” – un ko tad man darīt? Atbilde bija no sērijas “jāstrādā ar sevi” (līdzšinējā psihoterapija laikam neskaitījās) un jādzīvo ar lielāku “pofigismu”. Un izrakstīja man antidepresantus – ķīmiju, ko netaisos lietot, jo prasīju tikai ko uzmundrinošu un dabisku, kas uzlabo darbaspējas.
Par šo murgu samaksāju 30 EUR (!) – bez čeka, jo “čeku grāmatiņa tieši šodien nav līdzi”, bet čeku es varēšot dabūt nākamreiz. Zinu, ka nākamās reizes nebūs, tāpēc norakstu zaudējumos.
Es ceru, ka ar šo ir gana, lai varētu spriest par “dakteres” kompetenci un attieksmi pret pacientu. Visticamāk, viņa sev centās iegūt jaunu klientu, jo šāda necienīga izturēšanās pret cilvēku droši vien citā gadījumā novestu pie tā, ka šis cilvēks tiešām mēģinātu iet pie “dakteres” vēl un vēl, lai risinātu traģiskās “diagnozes”. Bet ne manā gadījumā, kad apzinos savu vērtību un to, ka šāda pazemošana uz mani nenostrādās.