Valmieras Slimnīca - Rūgtā pieredze

Nekad mūžā neko neesmu rakstījusi, taču šoreiz neizturu. Ritēja 19 grūtniecības nedēļā. Viss kā pēc grāmatas, skaisti, bez sūdzībām. Taču sestdienas vakarā, aizejot uz labierīcībām, secinu - asinis! Skaidrs, uzreiz uz slimnīcu. Nonāku ginekoloģijas nodaļā, viss daudz maz iet uz priekšu, pārbauda mani, jā situācija nav laba, jāpaliek slimnīcā. Sapotēja, pieliek pie sistēmas. Pacietīgi, satraukusies gaidu pirmdienu, jo tad taču nāks ārsti, skatīs, pārbaudīs un varbūt ko vairāk pateiks! Ilgi gaidītā pirmdiena pienāca, pašsajūta laba, izdalījumi nekādi, mazliet tā kā kkas vēdera lejasdaļā jūtas, bet ir ok. Nu arī ārstu k. Šneideru priecīga ieraugu ar mapītēm rokās rīta apgaitā, mūsu palātā. Šķirsta vēsturi, apjautājas kā jūtos, un saka... Labi, tad šodien uz mājām. Saku, oi, dakter, varbūt drošības labad vēl vienu dienu... Nu labi, tad paliec līdz rītdienai. Nākamā dienā, ar "jēlas olas" sajūtu braucu mājās, gultā iekšā. Pa nakti sākas vilkšana vēdera lejasdaļā, no rīta puses parādās gaiši rozā izdalījumi, saucu ātro palīdzību, un atpakaļ uz slimnīcu.
Šeit neliela atkāpe par ātro palīdzību. Pirmo reizi braucu šajā "glaunajā vāģi", ar kuru it kā komfortā slimnieki tiek nogādāti uz slimnīcu. Jā, piekrītu, ātri, bet mašīna bez jebkādas amortizācijas sistēmas. Sajūta, ka esi "tačkā"... Izkratīts bez jebkādas žēlastības. No alojas kamēr tiec līdz valmieras šosejai - vāks. Šķita īpaši meklēta saderība slimnieku labsajūtai - latvijas bedrainie ceļi, un cietā mašīna - valdībai izdevies - cepums viņiem.
Turpinot,... Nonāku nodaļā, uz apskati pieņem k. Šneiders,.. Nu jā, jāpaliek. Uz to pašu palātu atpakaļ. Sistēma... Guļu, protams, velkošas sāpes nepārstāj, un, es saprotu, ka iznākums var būt letāls... Vakara pusē mazais abortē, noiet ūdeņi, izsaucu māsiņas, raudu aizgūtnēm, prātā nespēju aptvert, ka to ko tik ļoti gaidīju, ko sevī sajutu, kurš mani no iekšpuses jau iedunkāja patlaban zaudēju. Un no šīs vietas - es sajūtos kā lops... Aizved mani uz procedūras istabu, uzliek uz krēsla, dzirdu norādes, kur kāju, roku utt... Ierodas anesteziologs, krāmējas pa čemodānu, kaujas gatavībā, priekšā man stāv i. Upeniece, māsiņa... Gaidām galveno... Šajā laikā ainiņa... Apkārt stāvošajam personālam jautri, viņām ir par ko paķiķināties, māsiņa kādu sev vērtīgu mantiņu dabūn no anesteziologa somas, priecīga, iebāž kabatā, jautājumi viena otrai kā tur kur gājis, kas bijis, pa to laiku es, aizgūtnēm raudot, mēģinu saņemties, nomierināties. Līdz manīm viņām bija tālu,... Nevajag jau daudz, vnk uzlikt roku, pateikt divus vārdus - viss būs labi, bet par to jau laikam nemaksā, tas laikam neietilpst pienākumos... Atnāca galvenais, nosauca ielaižamās devas, ko anestezioloģe izpildīja, nepaskatoties pat uz manis, par kādu vārdu - aizmirsti. Tā nu es raudot iemigu, un raudot, tukšumā, pamodos. Raudot, sagaidīju izrakstīšanas dienu, tā arī neviens pie manis nepienāca... Totālākā vienaldzība. Neiet runa, ka tgd jāsēž blakus un jāraud kopā,... Bet gan jau kāds mierinājuma vārds būtu vietā.
Secinājums - konveijers, vienaldzība, formalitāte.