Sievas - Kāpēc viņas tā dara?

Ir sestdienas pēcpusdiena. Esam ieradušies uz izklaides pasākumu. Mašīnas tūkstošiem. Lēnā gaitā jau labu laiku braucam pa šauro ceļu, cerot atrast kādu brīvu vietu, kur apstāties. Tāpat mēs ceram, ka varbūt kāds pēkšņi izbrauks un mums pašā deguna priekšā būs brīva vieta savai mašīnai. Es sēžu pie stūres, mana sieviņa blakus. Esmu tiktāl sasprindzis uz brīvas vietas ieraudzīšanu, ka jau sviedri sāk līt no sasprindzinājuma. Mana sieviņa varētu blakus tai brīdī kaut vai ar atsegtām krūtīm murrāt, mani tas ne pa kapeiku neuzrunātu, jo man tajā brīdī nevajag viņu, man vajag brīvu vietu autiņam. Un es zinu, ja tāda būs, tad es būšu gatavs un nenogulēšu.
Te pēkšni parādās brīvs caurums un es jau paspēju nodomāt, cik dzīve ir skaista un vakars arī rādās būs labs un ja sāku gatavoties auto iestūrēšanas manevram, kad arī mana sieviņa ir pamanījusi tukšo viestu starp mašīnām. Tālāk viss norisinās kā šausmu filmā. Viņa pagriežās pret mani un nelabā balsī sāk aurot, sakot, lai es griežu taču to mašīnu šeit iekšā. Un tā ir sievētēm raksturīga reakcija, jo viņas domā, ka mēs jau nu to vietu, kur autiņu nomest paši nesaredzēsim.