Saliņa - Krāpšana
Laužot līgumu, jautāju dārziņa vadītăjai Sigitai Aleksandrovai , vai līgumu laužam pirms līgumā noteiktajām 30 dienām vai turpinām sadarbību vēl mēnesi kā to paredz līgums. Vadītāja man rakstiskā saziņā atsūtīja, lai iesniegumā lūdzu lauzt līgumu jau ar rītdienas 19.datumu, nevis pēc mēneša.
Tā arī izdarīju, atdevu iesniegumu un paņēmu bērna mantas prom no skapīša un atvadījos. Pēc 2 darba dienām vadītāja informēja, ka pašvaldība ir informēta par līguma laušanu, tātad finansējums pārtraukts ar šo 22. Datumu un pakalpojums līdz ar 19. Datumu vairs netiek sniegts. Pēc pāris nedēļām saņēmu rēķinu, kurā redzams, ka lai gan pakalpojums nav sniegts ar 19. Datumu (pēc pašas vadītājas ieteikuma pretēji līguma noteikumiem) un bērns atskaitīts no dārziņa un pašvaldības līdzfinansējumu vairs nesaņem, un jau apmeklē citu dārziņu, bet vadītāja neminstinās pieprasīt samaksu par pilnu mēnesi. Pakalpojumu faktiski saņēmām tikai līdz 19. Datumam, pēc tā dārziņš mums pakalpojumu nesniedz un atskaita no sistēmas, bet pilna apmēra maksu virs simta prasa - par neko. Savā atbildē uz manu iesniegumu par rēķina neatbilstību līguma noteikumiem, vadītāja atļāvās norādīt, ka, lai gan viņa pati ir ieteikusi un iniciējusi vienošanos līgumu lauzt 19. Datumā, līgums skaitās spēkā esošs un saistošs vēl 30 dienas pēc 19. Datuma, tāpēc man būtu jāmaksā pilna maksa par visām 30 dienām, bet viņi cēlsirdīgi ir raduši iespēju rēķinu samazināt, prasot maksu tikai par tekošo mēnesi. Un vēl - viņa apsver iespēju par soda procentu piedziņu par kavētu rēķina apmaksu, kuru esot bijis jāsamaksā līdz 10. Datumam. Bet uz kura pasta zīmogs pierāda, ka viņa rēķinu ir izsūtījusi tikai 13. Datumā, nedodot ma nekādu iespēju rēķinu apmaksāt saskaņā ar līguma noteikumiem. Tā kā vadītāja pati iniciēja līgumu lauzt ar 19. Datumu, un atbildē uz manu iesniegumu definēja, ka 19. Datums bijis ieteikums (kaut kas labs, vēlams) un datumi uz rēķina ir neatbilstoši datumiem uz pasta zīmoga, tad domājams, ka vadītāja ļaunprātīgi radījusi šo situāciju sava labuma gūšanai. Es, protams, samaksāju tikai par faktiski saņemto pakalpojumu.
Tad man paskaidroja, ka pirmās divas apmeklējuma dienas ir bez maksas, bet dārziņš, protams, pirmajā rēķinā ir prasījis pilnu maksu arī par pirmajām divām dienām.
Tāpat esot jāmaksā tikai sākot ar to dienu, kad ir uzsākts apmeklējums. Arī to vadītāja nav pildījusi, piestādot man rēķinu par pilnu mēnesi - arī par dienām, kad nebijām dārziņu vēl apskatījuši.
Pirmajā reizē ejot iepazīties un aplūkot telpas attieksme bija pārāk familiāra un "čomiska", uzspēlēti draudzīga. Tik pat "čomiski" mūs vēl pirms līguma slēgšanas nostādīja fakta priekšā: "esam atklāti un uzreiz informējam, lai rēķināties ar to, ka oktobra pirmdienā un decembrī starpsvētku dienās esam slēgti un nestrādājam. Audzītes ir pelnījušas brīvdienas svētkos un skolotāju dienā. Brīdinām, lai laikus varat atrast bērnam citu pieskatīšanas vietu vajadzības gadījumā. " pašsaprotami, ka par šīm dārziņa iniciētajām brīvdienām ir jāmaksā gan vecākiem, gan pašvaldībām. Izvērtējot pierādījumus varam un jelgavas pašvaldība to ir izvērtējusi un atzinusi par prettiesisku dārziņa rīcību un jelgavas pašvaldība, atbildīgi rīkojoties ar nodokļu maksātāju veidoto budžetu, pieprasīja dārziņa vadītājai šo prettiesiski iekasēto naudu atmaksāt pilsētas budžetā un dārziņš to ir izdarījis. Dīvainā, bet saprotamā kārtā, zinot, cik draudzīgi pašvaldības sadarbojas ar uzņēmējiem, ozolnieku pašvaldība atsakās šo naudu atgūt no "saliņas", bet gada laikā nav spējis sniegt nevienu pamatotu argumentu savai bezdarbībai. Protams, ka arī pats dārziņš neuzskata par lietderīgu godprātīgi uzņemties atbildību un atgriezt negodīgi iegūto naudu arī vecāku kabatās.
Godīgi un tiesiski dārziņi, piemēram, pašreizējais mana bērna dārziņš, rīkojas svētku dienās sekojoši - decembra sākumā vecākiem izdala anketas, kurās vecāks atzīmē starpsvētku un pirmssvētku dienas, kurās bērna pieskatīšanas pakalpojums vajadzīgs un kurās ne, un paraksta to kā tā un tā bērna vecāks no tās un tās grupiņas. Dārziņa vadība apkopo anketas un izvērtējot vecāku pieprasījumu, lemj, kurās dienās neviens no bērniem neieradīsies un dārziņš ir slēdzams, bet kurās dienās bērnus skaits būs neliels un nepieciešama apvienotā grupa, un kurās dienās bērnu būs daudz un vajadzīgas 2 vai visas grupiņas ar visiem darbiniekiem. Šī ir tiesiska rīcība svētku laikā. Turpretī "saliņa" bez aptaujām un vecāku vajadzību noskaidrošanas un apkopošanas publicē gada kalendāru, kurā decembra starp svētku dienas ir atzīmētas - dārziņš brīvdienās. Un oktobra pirmdiena - skolotāju diena (kas patiesībā būtu atzīmējama svētdienā) - audzītēm brīvdiena. Un punkts. Mēneša beigās ozolnieku vecāki parakstās uz apmeklējuma lapas, ka bērni šais dienās nav bijuši (jo tā patiesi ir bijis) , un pašvaldības un vecāki finansē dārziņa patvaļīgās brīvdienas. Un tā kā ozolnieku pašvaldība uzskata, ka viss ir likumīgi un taisnīgi (bez formulēta argumenta) , tad attiecīgi dod atbalstu privāto dārziņu patvaļai - dārziņi, nejautājot vecāku viedokli un nesaņemot rakstisku piekrišanu, drīkst slēgt savas durvis pēc savas iniciatīvas un nenodrošināt līgumā noteikto pakalpojumu (pārkāpjot vecāku un bērnu tiesības) kaut uz veselu gadu, bet turpināt piestādīt rēķinus un saņemt maksu par savām brīvdienām no vecākiem un pašvaldības pilnā apmērā, kamēr vien vecāki katra mēneša beigās parakstās uz pašvaldībai iesniedzamās apmeklējuma lapas, apliecinot, ka viņa bērns šo mēnesi patiesi nav apmeklējis dārziņu. Un neviens nevērtē - vai neapmeklēja savas izvēles dēļ vai neapmeklēja tāpēc, ka dārziņš nedeva iespēju iestādi apmeklēt, nenodrošinot līgumā pielīgto pakalpojumu. "saliņai" ozolnieku domei būtu jāuzrāda vecāku parakstīti iesniegumi par plānotu prombūtni šais datumos, lai finansējums būtu likumīgs. Tā kā dārziņš šādi ir rīkojies katru gadu - 2016. Gada 7. Oktobrī, 2017. Gada 2. Oktobrī un 2018. Gada 8. Oktobrī, 2017. Gada 27. , 28. , 29. Decembrī, 2018. Gadā 27. , 28. Un tāpat 2016. Gadā iespējams vēl vairākos datumos, un dārziņā tai laikā ar līgumiem ir apmēram 45-60 bērni, tad, sarēķinot šo patvaļīgo brīvdienu skaitu ar pašvaldības un vecāku sniegto finansējuma apmēru par katru bērnu - summa mērāma vairākos tūkstošos.
Manā ieskatā, to, ka dārziņa vadītāja sistemātiski un mērķtiecīgi, nevis aiz cilvēcīgas neuzmanības, veic prettiesiskas darbības ar dokumentiem un finansēm, liecina arī līgumu un rēķinu sistemātiskās neprecizitātes. Piemēram, rēķinos ēdināšanas maksa tiek prasīta lielāka, nekā līgumā. Arī par šo ozolnieku dome ir informēta un man telefoniski teica, ka daudzi vecāki par to ir sūdzējušies.
Kad vadītājai par šo ēdināšanas maksas summu nesakritību tiek norādīts - viņa ierasti pārspīlēti draudzīgajā veidā atrunājas, ka tā tikai tāda nejauša pārrakstīšanās kļūdiņa - it kā mēs te visi savējie esam, tāpēc tādiem sīkumiem uzmanību nepievēršam. Pēc gada, kad tika izdalīti jauni līgumi, tad interesanti, ka tomēr ēdināšanas maksa palika nemainīga - tā netika izlabota, lai sakristu ar rēķinā norādīto.
Vēl viena būtiska "kļūdiņa" - vienošanās, piemēram, paredz, ka rēķini jāizsniedz vecākiem ne vēlāk, kā, piemēram, 3. Datumā, bet vecākiem jāapmaksā rēķins ne vēlāk kā 8 kalendārās dienas pēc rēķina izrakstīšanas dienas. Rēķini tiek ielikti vecākiem bērnu skapīšos. Neviens, nekur nepiefiksē, kurā datumā tas tiek izdarīts. Tā notiek lielāko ties visos dārziņos, bet šai dārziņā pavadītajā 1 gada laikā nekad rēķins netika izsniegts līgumā noteiktajā datumā, bet daudzas dienas vai pat dažas nedēļas pēc tā. Protams, dārziņa interešu labā uz rēķina ir rakstīts nevis reālais tā sastādīšanas datums, bet vēlamais. Piemēram, par septembrī saņemtajiem pakalpojumiem rēķins skapītī tiek ielikts nevis līgumā noteiktajā 3. Datumā, bet 20. Oktobrī. Bet uz rēķina rakstīts, ka tas ir izrakstīts nevis reālajā 20. Oktobrī, bet 31. Septembrī. Un apmaksas termiņš norādīts - 10. Oktobris. Reāli vecākiem fiziski nav iespējams veikt rēķina apmaksu līgumā un rēķinā norādītajos laikos, jo vadītāja nepilda savas saistības un neizsniedz rēķinus līgumā noteiktajā laikā un uz tiem raksta nepatiesus datumus. Taču dārziņam ir pilnas tiesības pieprasīt soda procentus par rēķinu apmaksas termiņu kavēšanu un piestādīt citas sankcijas. Un atkal - kad vecāki vadītājai uz to norāda, viņa draudzīgi kā savējiem atbild, ka nevienam līdz šim soda procenti nav pieprasīti, tāpēc izmaiņas neveiks. Savukārt manā gadījumā, kad vadītāja savā atbildē uz manu iesniegumu skaidro, ka rēķina apmaksas termiņš ir 10. Novembris, bet uz paša rēķina apmaksas termiņš ir norādīts 26. Novembris, bet tā sastādīšanas datums - 30. Oktobris. Bet pasta zīmogs, ar kuru rēķins man nosūtīts, rāda, ka pats rēķins ir izsūtīts tikai 14. Novembrī. Turklāt vadītāja brīdina, ka man tiks piemēroti soda procenti par kavētu rēķina apmaksu. Tas gan "cēlsirdīgi" izdarīts netika, bet šo sistemātisko, atkārtoto un apzināto dokumentu nepilnības un kļūdas liecina par mērķtiecīgu, negodīgu, pret klientu vērstu rīcību sava labuma gūšanai. Manuprāt.
Tik daudz netīšu kļūdu regulāri un atkārtoti var gadīties tikai neapķērīgam, neizglītotam cilvēciņam, kas nesaprot, ko viņš dara, nevis vadītājai, kas pati ir radījusi šo biznesu no pamatiem.
Komentāri (9)
Dārziņa vadlīnijas,attieksmi pret klientiem un darbu labi prezentē pašas vadītājas publicētā uzruna vecākiem facebook grupā. Kopsavilkumu beigās citēju:
"Mēs nevēlamies dzirdēt rūgtus vārdus, ka nekas nav iemācīts un apgūts vai viss sliktais nāk no Saliņas. Ja nav labi un neapmierina, tad ir jāmeklē cits variants."
No tā redzams, ka ne man vienai ir bijušas problēmas, bet arī citi vecāki ir ar pretenzijām. Pirmkārt, šī frāze liek secināt, ka vecāki nav apmierināti ar pirmsskolas izglītības kvalitāti - bērni netiek pienācīgi sagatavoti skolas gaitām. Par šo man tiešas pieredzes nav, bet pēc nevīžīgā darba stila un nesakārtotības dokumentācijā, noteikumos, pulciņos utt. ticu, ka skolai gatavi ir tie bērni, kas paši ir ieinteresēti un izrāda aktīvu zināt kāri nepieciešamo prasmju apguvē. Bet tie, kuriem patīk labāk lēkāt, dejot vai sapņot, tiem ļauj pēc kompetencēm pašiem izvēlēties un sajust, ar ko gribas tai dienā nodarboties, jo "bērns pats paņem sev to, kas viņam vajadzīgs". Otrkārt, manuprāt, pats būtiskākais vēstījums vecākiem - mēs neesam spējīgi uzklausīt konstruktīvu kritiku, neredzam to kā iespēju izaugsmei, negribam dzirdēt neko sliktu, negrasāmies uzklausīt un risināt problēmas, pilnveidot trūkumus. Tāpēc - ja jums kaut kas nepatīk - tad ejat prom uz citu iestādi - mums jūs nevajag un mēs neesam ieinteresēti sadarbībai ar tādiem vecākiem. Vienreiz šo frāzi man privātā sarakstē pateica vadītāja, otrreiz viņa šo tekstu publicēja visiem vecākiem, un trešo reizi to pašu uzrakstīja publiski komentārā facebook diskusijā.
Es šos vārdus burtiski izbaudīju uz savas ādas, jo izsakot iebildumus un aizstāvot savas un bērna likumīgās tiesības, pret mums tika vērsta nelabvēlīga attieksme jeb kā pēc "Saliņas" rīcības izvērtēšanas atzina Tiesībsargs un Cilvēktiesību aizsardzības birojs - viktimizācija- nelabvēlīgu seku radīšana tā dēļ, ka izmantojām savas likumīgas tiesības. Praktiski - diskriminācija, bet ne uz diskriminācijai raksturīgu apstākļu pamata.
Kādā dienā audzinātāja, kāpjot lejup pa trepēm pagrūda tur manu bērnu, lai viņa kāptu ātrāk. Grūdiens nebija stiprs, bērns fiziski nesavainojās, bet rupjais žests bija pazemojošs un emocionāli graujošs. Bērns raud krokodila asaras un uz dārziņu iet vairs negrib. Sirds vēl jo vairāk salauzta, jo žests nācis no dievinātās mīļākās un "visskaistākās visā pasaulē" audzinātājas. Mans bērns nav no dumpīgajiem, izaicinošajiem un kašķīgajiem, kas izaicinātu pieaugušos un varētu nokaitināt svešu pieaugušo tik tālu, ka jāzaudē savaldība. Turklāt viņa neko sliktu nebija izdarījusi, lai izsauktu audzinātājas dusmas. Un viņa ar lielu prieku līdz tam bija gājusi uz dārziņu. Pēc dabas ieturēta un raud tikai pie dziļiem pārdzīvojumiem un sirdssāpēm, tāpēc, protams, pārdzīvoju un nolēmu izrunāties ar pedagogiem. Arī es neesmu no histēriķēm un pārlieku bērnus sargājošām, bet gan par pieņemamām stingrām robežām un komunikāciju. Apbrīnoju pedagogu darbu un pati nekad to nevarētu strādāt, tāpēc ar iecietību vērtēju viņu darbu. Es nemeklēju kašķus, neprasu kompensācijas un par šādiem starpgadījumiem tiesā nebiju plānojusi vērsties, jo visādi var gadīties, bet situāciju gribu izrunāt un sava bērna pārdzīvojumus saprast, tāpēc zvanu vadītājai noskaidrot, kas noticis, kāpēc un kā risināt. Tomēr vadītāja uzklausīšanas un mierinošu solījumu vietā, ka nekas tāds nav pieļaujams un visu izrunāsim, nākošās dienas bērniņu emocionāli siltāk sagaidīsim un rūpēsimies, lai tā vairs nenotiek, saņēmu automātisku visa noliegumu, ka nekas tāds nav noticis(pirms vadītāja vispār bija runājusi ar audzinātāju). Turklāt vadītāja apgrieza situāciju pret bērnu, apgalvojot, ka bērns visu ir pārpratis, nekas tāds nav noticis. Nākošā rītā audzinātāja sākotnēji noliedza, ka tā ir noticis, bet beigās tomēr teica: "Saprotiet, dažreiz bērni neklausa un ir stress.." Bet vadītāja sarakstē turpināja noliegt notikušos, teica, ka bērns saka nepatiesību un ka viņa vienmēr aizstāvēs savas darbinieces un neļaus viņas apsūdzēt. Un ja es savu un bērna attieksmi nemainu, tad nevaram sadarboties - ja kaut kas nepatīk, tad meklējat citu dārziņu. Redzot, ka vadītāja pārstāv darbinieku, nevis bērnu intereses, turklāt apvaino manu bērnu melošanā, un vadītāja, darbinieces nav gribošas vai kompetentas konfliktu risināt, brīdināju, ka ja reiz sarunu ceļā situācija nav izrunājama, tad nākošreiz vērsīšos Bērnu tiesību aizsardzības centrā. Es labākās draudzenes darbiniekos nemeklēju, nobrīdināju darbinieces, ka nākotnē šādus izgājienus netolerēšu un viss, kā pieauguši cilvēki pieklājīgi plānoju komunicēt turpmāk un notikušo atstājam pagātnē. Vadītāja un darbinieces bija pretējās domās. Bērnu uzreiz ārā ņemt netaisījos un un kā no maksas dārziņa sagaidu profesionālus, kompetentus darbiniekus ar spēju konstruktīvi risināt situācijas un emocionāli savākties, lai tas neietekmētu darba sniegumu un attieksmi pret vecākiem un vēl jo vairāk - bērniem. Vīlos, jo, acīmredzot, šai dārziņā runājoši, konfrontējoši un savas un bērnu tiesības aizstāvoši vecāki ir nevēlami vecāki, tāpēc pēc šī notikuma gan vadītāja pati, gan mudinot uz to darbinieces, sāka klaji nepieklājīgi un netaisnīgi pret mani un bērnu izturēties, izdarot spiedienu, lai mēs no iestādes aizietu. Pēc mēneša, piemēram, manu bērnu neapsveica dzimšanas dienā, kā sveic citus. Neviens ziediņš, kartiņa vai uzlīmīte. Pat ne tradicionālais jubilāra rituāls rīta aplī. Citiem bērniem pat vārda dienā tiek apsveikumi un sumināšana, bet manam dzimšanas dienā - nekas. Tikai mutiski sveicieni pirms gulētiešanas. Novirzoties no tēmas - lai gan vadītāja reklamēja, cik svarīgi ir svētkus atzīmēt īpaši, bet mūsu grupiņā audzinātājas nepūlējās sagatavot kādu mazu nieciņu bērnu jubilejās. Citos dārziņos, pat vārda dienās tiek uzdāvināts kaut zīmulītis, vai viena loksne ar uzlīmītēm, bet šeit pedagogi un iespējams dārziņš kopumā īpašāk sveic tikai darbiniekus, nevis bērnus. Mīlētākiem bērniem tika vienīgi kāds pašu bērnu uzzīmēts apsveikums. Bet ne no pedagogiem pašiem. Atpakaļ pie tēmas - vadītāja ar darbiniekiem radīja mums nelabvēlīgus apstākļus un diskriminēja - izturējās sliktāk, nelaipnāk nekā pret citiem bērniem, vecākiem. Audzinātāja, piemēram, no rīta durvīs garām paejot nepasveicina ne mani, ne bērnus. Nejauši atmuguriski ejot pagrūž mazo 1,5 veco brāli ar galvu pret sienu, paskatās pār plecu un klusēdama aiziet - ne "atvainojiet", ne "ups", ne "vai viss kārtībā". Nevienu skaņu un aizgāja prom. Tai pat laikā pret citiem vecākiem un bērniem ir mīļa, smaidīga, draudzīga un pieklājīga. Cik briesmīgi bērns jūtas, ja no autoritātēm pedagogiem saņem tik nicinošu, nepieklājīgu, rupju un netaisnīgu attieksmi. Un redz, ka citus bērnus jubilejās apsveic, bet viņu ne. Attaisnojumam pedagogi taisnojās, ka neesot bijis laika un nesanāca. Absolūtas muļķības, jo ik dienu pie sienas ir kalendārs ar jubilāriem un viņas labi zināja, ka manam bērnam ir dzimšanas diena. Un ja tas ir zināms, tad pedagogi to vienkārši ieplāno un ieliek dienas kārtībā, nevis ignorē.
Tāpat pēc grūšanas uz trepēm, katrs mana bērna apgalvojums automātiski, bez izvērtēšanas tika noliegts. Zēni svārkus vilka nost - nē, tā nenotika, bērns melo. Patiesībā vilka gan- aiz stūra, kuru audzinātājas neuzrauga, jo visām 3 vienlaikus gribas tusēt virtuvē, nevis pārraudzīt visu telpu. Vai arī - pie masāžas spilventiņa jāvelk sandales nost? Nē, mums nav nekāda masāžas spilventiņa. Izrādās, ka otrai audzinātājai tāds ir atnests. Iedodiet, lūdzu, otru sedziņu gulētejot, jo bērns ir salīgs. Nē, viņai nesalst, tur ir karsts. Un visa kulminācija - meitenīte sporta nodarbībā viena pati pazuda - nē, neviens bērns viens nekur nav gājis. Šo jautājumu risināšanā bērns stāv man blakus, audzinātājas noliedzoši purina galvu un nosodoši kauninoši blenž, atvainojiet, manam bērnam virsū, mans bērns apjucis, nobijies, apmulsis, nokaunināts, pazemots nodur galvu un nesaprot, kas notiek. Ka autoritātes noliedz mana bērna teikto - apsūdz viņu melošanā. Es arī stāvu apstulbusi - bērns solās, ka noticis, bet pieauguši cilvēki to noliedz. Tāpat ikdiena - citus bērnus audzinātājas mīļi sagaida ģērbtuvē un uz rokām ienes grupiņā. Mums pretī neviens neiznāca, visbiežāk audzinātājas pat neredzēju ne bērnu atvedot, ne aizvedot. Tikai pakliedzu gar stūri par ierašanos vai promiešanu. Kad jautāju, kā bērnam ir pa dienu veicies - atbilde aprobežojas ar vienu "labi", bez izvērstākas informācijas par bērna piedzīvoto, paveikto utt. Ziemassvētku koncertā visi bērni ar audzinātājām tupēja uz skatuves citu bērnu priekšnesumu laikā. Mana meita tika nosēdināta(audzinātājas neparūpējās, lai arī mans bērns kopā ar citiem bērniem sēdētu kopā) aiz audzinātāju un pārējo bērnu mugurām, lai arī citus bērnus audzinātājas pat klēpī turēja. Tā mūsu pašā pirmajā Ziemassvētku pasākumā gan es nevarēju redzēt savu bērnu, gan arī mana meita staipīja kaklu aiz audzinātāju mugurām, lai varētu saskatīt notiekošo un ģimeni zālē. Arī ikdienā audzinātāju attieksmē, smaidos un sarunās bija jūtama labvēlīgāka attieksme pret citiem bērniem nevis manu meitu, un pret citām mammām un tētiem. Pret tētiem darbinieces un vadītāja ir īpaši jaukas un laipnas, saprotams :). Piemēram, 2018.gadā Tēvu dienā rudenī tēti tika īpaši godināti, sveikti, saorganizēts īpašs bungu priekšnesums un performance Ozolnieku tautas namā, bet Mātes dienā pavasarī mammām nebija neviena pasākuma. Vienīgi 1 vienīgs dārziņā gatavots apsveikums no bērna. Bet nekas vairāk.
Diskriminācija un mazāk labvēlīga netaisnīga attieksme tika vērsta ne tikai pret neaizsargātu, nevainīgu bērnu, bet arī pret mani.
Kā jau minēju - kopš grūstīšanās darbinieku, īpaši vadītājas, attieksme krasi mainījās, un es skaidri izjutu to, ka mēs tur neesam gaidītas un vēlamas, un, manuprāt, vadītājas mudinātas darbinieces un pati vadītāja apzināti centās sagādāt mums nepatīkamas situācijas, lai tiktu no mums vaļā un "izēstu" mūs no turienes. To apliecina gan vadītājas ieteikums meklēt citu iestādi, gan arī vadītājas krasais komunikācijas pārrāvums un apzināta manis ignorēšana. Piemēram, par bērna apmeklējumu jāsūta sms vadītājai. Līdz trepju incidentam vadītāja atbildēja uz gandrīz katru sms sev raksturīgi draudzīgajā manierē, bet līdz ar sarunu par grūstīšanos atbildes tika nocirstas kā ar cirvi - nesaņēmu nevienu atbildi. Tāpat viņa ignorēja manus praktiskas dabas jautājumus par rēķiniem. Privātā saziņā atbildes no vadītājas nesaņēmu, tāpēc biju spiesta komunicēt facebook slēgtajā grupā vecākiem, caur kuru dārziņš komunicē ar vecākiem. Un turpmāk jautājumus uzdevu tur publiski. Bet arī tur manus jautājumus un priekšlikumus par, piemēram, Džimbas skoliņas organizēšanu visas darbinieces ignorēja. Lai gan pirms trepju incidenta telefonsarunā vadītāja bija ļoti pozitīva par šo priekšlikumu. Esmu droša, ka priekšlikums tika ignorēts gan februārī, gan maijā, gan arī tā paša gada oktobrī tikai tāpēc, ka to izteicu es, nevis cits vecāks. Jo dārziņš aicina un ir atvērts citu vecāku ieteikumiem.
Es parasti savu bērnu pirms pusdienslaika vedu no dārziņa mājās. Bet reiz bērns pats teica, ka grib gulēt dārziņā. Atļāvu, bet vakarā bērns stāsta, ka audzinātājas nemaz neesot likušas viņai uzvilkt pidžamu un viņa sēdējusi uz nesaklātas gultas, bet pēc tam atkal likušas iet vienai sēdēt lejā, kamēr cits bērns(nosauksim par Kati) palika augšā negulēt citā istabā. Un mans bērns esot bijis bēdīgs, jo nevarēja gulēt ar citiem bērniem un nevarēja arī palikt ar Kati. Zvanīju audzinātājai un viņa man stāstīja, ka mans bērns esot teicis, ka gulēt neies un audzinātāja bez diskusijām pretēji manis teiktajam esot klausījusi bērnam. Jautāju, kāpēc Kate negāja lejā kopā ar manu bērnu, jo viņas abas negulēja. Audzinātāja atbildēja, ka Kate nekad neguļ un viņai augšā ir pašai sava istaba ar savām mantām, kur viņa uzturas kamēr neguļ. Bet lejā viņai neļāva iet rotaļāties ar manu bērnu, jo ja lejā ir divi bērni, tad neesot iespējams nodarboties ar materiāliem. Kā gan ir iespējams nodarboties ar materiāliem, ja lejā ir visi 15 bērni, turpretī 2 bērniem tas pats nav iespējams. Manuprāt, ļoti netaisnīgi, ka vienam bērnam pat ir iekārtota pašam sava individuāla istaba, bet manam bērnam ir jāguļ vai jāiet lejā. Kā jutās mans bērns tādā situācijā? Arī mājās mans bērns pusdienslaikā neaizmieg, bet uzskatu, ka bērna veselībai nepieciešama vismaz stunda mierā, guļus pozīcijā kaut vai acīm vaļā. Bet dārziņā viņai liek iet lejā sēdēt, jo viņa "vienīgā" it kā traucējot citiem gulēt. Daudzreiz bērns ir stāstījis, ka citi bērni ir trokšņojuši un nav ļāvuši viņai gulēt, bet audzinātājas viņiem nav likusi iet lejā vai apklusinājušas. Laimīgi Kates vecāki, es arī būtu sajūsmā par dārziņu, kurā manam bērnam pielāgo telpu ar viņa mantām, grāmatiņām kurā uzturēties, ja nenāk miedziņš, un tik īpaši lolo, ka neliek iet sēdēt lejā pie audzinātājām kopā ar citiem negulētājiem. Bet tomēr - šādas privilēģijas ir netaisnīgas pret citiem bērniem un liek uzdot jautājumus - ar ko citi negulētāji ir sliktāki par Kati?
Pēc maniem standartiem telpas un audzinātāju izvietojums ir neatbilstošs bērnu drošībai.
Pieskatīšanas telpas izkārtojums un audzinātāju izvēlētā uzturēšanās vieta liedz viņām pārskatīt visu telpu, tādējādi bērni šai aklajā un nepieskatītajā vietā ir gan sabāzuši uz stieples savērtas pērlītes "elektrībā", gan esmu redzējusi kā bāž zīles degunā, gan grūstās uz trepēm, gan novelk bikses un liek otram bērnam pliku dupsi pie sejas, gan apmeklē tualeti(ar vienu sanitāro mezglu) barā un kamēr viens sēž uz poda, citi pa atvērtām durvīm skatās vai līdzās podam pie izlietnes mazgā zobus, vai audzinātājas tikmēr tīra izlietni. Mūsu grupiņā neviena no 3 esošajām audzinātājām neuzmana ne guļamtelpas, ne trepes, kad bērni turp dodas pārğērbties, ne arī foajē un patrepi iepretim labierīcībām, tāpēc esmu redzējusi kā bērni trepju augšā grūstās un dauzās kāpjot pa kāpnēm. Vienā no pirmajām apmeklējuma dienām aukstā ziemas rītā, kamēr ģērbāmies nost, viens puisītis kliegdams bez virsdrēbēm sandalēs izskrēja uz ielas. Audzinātāja viņu pamanīja un noķēra tikai tad, kad viņš bija jau pāris mājas tālāk aizskrējis. Jo visas 3 audzinātājas vienlaikus pulcējas virtuvē vai darba telpā un neviena nepārrauga ģērbtuvi un patrepi. Manu bērnu cits bērns pagrūda pret sienu. Neviena audzinātāja neesot redzējusi, jo viena esot pinusi bizes meitenītei, bet otra skatījusies telefonā.
Citā reizē iepērkoties Ozolnieku Elvi redzēju, ka vadītāja ar savu grupiņu ir pie ezera esošajā rotaļu laukumā. Liekot pirkumus auto redzēju, ka bērni barā neskatoties skrien šķērsām pāri stāvlaukuma brauktuves daļai un vadītāja iet lielu gabalu aiz viņiem.
Ziemas rītā ierodoties dārziņā pie ieejas durvju trepēm visā to platumā atradās vismaz apmēram 1.5m plata un apmēram 80cm plata un 3-4cm augsta uzsaluša ledus "uzkalniņš". Es uz rokām nesu gadu veco dēlu un pie rokas turēju 4 gadus veco meitu. Ledus bija tik plats un garš, ka tam nevarēja pārkāpt vai apiet(vienā pusē ir ēkas siena, bet otrā-dzīvžogs. Ledus bija dzidrs un gluds, un lai cik lēnām un uzmanīgi tādam uzkalniņam cenšas uzkāpt, meita kā lika soli, tā kāja strauji paslīdēja uz augšu gaisā un viņa nokrita uz muguras, sasitot astes kaulu un galvu pret zemi. Par laimi es ar brāli nenokritām līdzi. Iegājuši iekšā un jautājot audzinātājai, kāpēc bērnudārza(!) durvju priekšā atrodas nenotīrīts un nenokaisīts dzīva ledus, audzinātāja atbildēja, ka tas tur izveidojies jau iepriekšējā dienā, jo virs ieejas kāpnēm kāda no caurulēm sabojājusies un ūdens no mājas pil zemē un aukstais gaiss to sasaldē, izveidojot lielu tīra, dzidra un gluda ledus "kalnu". Audzinātājas esot kaisījušas sāli, bet tas neesot līdzējis. Ir saprotams, ka notiek tehniskas avārijas un kaut kas saplīst un sabojājas un momentāli tas nav salabojams. Un tomēr tā kā šim dārziņam regulāri ir šādas "kļūdiņas"- par notikušo tūlīt rakstīju vadītājai, jo bērnudārza(!) durvju priekšā divas(!) dienas pēc kārtas nav jāatrodas neapejamam ledus uzkalniņam.
Kādā vasaras dienā visa dārziņa bērni(apmēram 30-45) kopā ar 6-9 audzinātājām, vadītāju ieskaitot, devās uz pasākumu Jelgavas pilsētā, pēc kura devās uz pilsētas bērnu rotaļu laukumu. Kad tur ierados, lai vestu savu bērnu mājās, redzēju, ka visas audzinātājas sēž uz soliņiem dzerot kafiju, un starp 30-45 bērniem atradās tikai viena audzinātāja, kas aktīvi pieskatīja bērnus. Ejot tuvāk redzu, ka grupiņas meitenīte ir pakāpusies uz augstākām trepēm un mans bērns viņu aiz vidukļa rauj zemē. Meitenīte nobijusies un nevarot noturēties sāka spert manam bērnam pa krūtīm un seju - kur gadījās atmuguriski spārdoties sevis aizsardzībai. Un neviena no audzinātājām to neredzēja un nereaģēja, lai gan, manuprāt, tāpēc pieaugušajiem ir jābūt bērniem līdzās, lai ierādītu veidu, kā droši šādas situācijas risināt.
Visa iepriekš novērotā nevērīgā pieskatīšanas stila dēļ 2018.gada oktobra notikums bija tikai laika jautājums. Mūsu grupas audzinātājas pazaudēja vienu grupiņas bērnu. Par notikušo man satraukti pastāstīja mans bērns brīdī, kad ap 12:30 ierados iestādē, lai vestu viņu mājās. To pašu teica garāmejoša cita meitenīte. Es ar iekšēju smaidiņu(zinot, cik kustīgi ir bērni un cik neaizmirstama būs šī pēdējā darba diena audzinātājai, kurai tā bija patiesi paredzēta jau iepriekš kā pēdējā diena šai iestādē), lai nebūtu pārpratumu, uzreiz jautāju audzinātājai, vai meitenīte bijusi pazudusi vai viena kaut kur aizgājusi, un vai mans un otrs grupiņas bērns man stāsta patiesību. Audzinātāja sākotnēji aizgriezās un aizejot pavisam nesaprotami kaut ko nobubināja. Kad tā pati audzinātāja gāja garām otru reizi, es atkārtoju jautājumu, vai tā ir patiesība, ko mans bērns stāsta par meitenītes pazušanu un vai tiešām bērns ir viens kaut kur gājis. Šoreiz viņa atbildēja: "Meitenīte nepiedalījās nodarbībā un sēdēja ar audzinātājām maliņā. Un meitenīte nekur viena nav atradusies vai devusies bez audzinātāju klātbūtnes." Atbildēju: "No bērnu stāstītā saprotu, ka meitenīte esot pazudusi. Tātad tā nav noticis un tā nav taisnība?" Audzinātāja atbildēja, ka tā nav noticis. Bet bērns uzstājīgi turpināja apgalvot, ka tā ir patiesība. Tāpēc grupas vecākiem sarakstē lūdzu, lai viņi mājās pajautā saviem bērniem par šo gadījumu. Vakarā ap 18:00 iestādes vadītāja tai pašā facebook grupā publicēja paziņojumu, kur tomēr atzīstas, ka bērns ir bijis pazudis un ka policija ir bijusi iesaistīta. Turpat uz manu jautājumu- kāpēc audzinātāja man ir melojusi, tādējādi apvainojot manu un pārējos klātesošos bērnus melošanā un emocionāli pazemojot, vadītāja nevis atvainojās, bet atbildēja: "Tīri cilvēcīgi nevēlējās vecākus satraukt, jo katrs šo situāciju vizualizēs pa savam. Un tas viss bija tikko noticis.(..)" Šai publiskajā sarakstē iestādes vadītāja jau trešo reizi uz vecāku sūdzībām par sniegtā pakalpojuma kvalitāti atbild: "Ja reiz jums ir tik daudz pārmetumu Saliņai, tad vienmēr ir iespēja izvēlēties citu mācību iestādi." Pēc regulāri izskanējušiem šādiem paziņojumiem, rodas pārliecība, ka vadītāja ir ieinteresēta savu, nevis patērētāja interešu apmierināšanā. Turklāt, manuprāt, tā ir patērētāja bezpalīdzības stāvokļa ļaunprātīga izmantošana no vadītājas puses, ja zinot, ka visā valstī akūti un ilgstoši bērniem trūkst vietu gan pašvaldību, gan privātajās pirmsskolas iestādēs, pēc patērētāja aicinājuma vai sūdzības saņemšanas dārziņš atsakās uzlabot pakalpojuma kvalitāti, risināt konfliktus un novērst trūkumus, paziņojot patērētājam: "Ja ir sūdzības, tad ejat uz citu izglītības iestādi." Tātad vai nu nesūdzaties un samierināties ar mūsu darbības nepilnībām, vai nu ejat prom. Šādā situācijā SIA "Petzāli" nostāda vecākus pozīcijā, kurā viņi ir spiests klusēt un ciest "Saliņas" pārkāpumus, jo citās izglītības iestādēs bērnam brīvu vietas nav.
Kad facebook grupā uzdevu jautājumu, kas tiks uzlabots un mainīts iestādes darbā, lai vecāki justos droši un nākotnē tiktu novērsta šādu nelaimju ar bērnu pazaudēšanu atkārtošanās, man atbildi nesniedza ne audzinātājas, ne iestādes vadība.
Es kā racionāli domājošs cilvēks, vairākas dienas mēğināju sarunāt un noorganizēt tikšanos ar audzinātājām un vadītāju, lai varētu izrunāt sasāpējušos vai neskaidros jautājumus. Tikšanās tika plānota uz ceturtdienu, bet pēc vairākkārtējas jautāšanas audzinātājai, cikos satikties, atbilde netika dota. Beigu beigās norunātajā dienā audzinātājas uz maniem telefona zvaniem neatbildēja un neatzvanīja, tāpēc biju spiesta meklēt viņas uz ielas pastaigas laikā, kur arī atradu. Vadītāja tā arī nedeva ziņu ne par to, vai tiek manis piedāvātajā datumā, vai vispār būs klātesoša, lai gan tai dienā bija uz vietas dārziņā. Uz aicinājumu paiet nostāk no bērnu ausīm audzinātāja atbildēja kategoriski noraidoši un biju spiesta runāt bērniem dzirdot. Pati sarunas vieta un apstākļi nekā neprezentēja vēlmi kaut ko izrunāt un risināt. Un uz visiem manis uzdotajiem jautājumiem audzinātāja man atbildes sniegt nedrīkstot un jājautā esot vadītājai, lai gan vadītāja vairākkārt ir uzsvērusi, ka jārunā klātienē ar audzinātājām. Tāpat audzinātājs nedrīkstot man atbildēt uz to, kā viņas rīkojas, ja bērni sakaujas. Un viņa nezina, vai audzinātājas pa dienu var izkārtoties pa telpu tā, lai viena varētu pārredzēt virtuvi un otra patrepi. Audzinātājām neesot pat atļauts atbildēt uz maniem jautājumiem. No savas puses konflikta risināšanā izdarīju visu un no sirds, bet vadītāja ar darbiniecēm neizrādīja nekādu interesi sadarbības veicināšanai un turpināšanai, nesniedzot vecākiem pēc likuma un līguma noteikto interesējošo informāciju par līgumā aprakstīto pakalpojumu un nenovēršot nepilnības pakalpojuma kvalitātē. Ja man, kompromisus meklējot, ir jāskrien pakaļ "Saliņas" vadībai un darbiniecēm, kamēr viņas liek bērnus uz podiņa, uzgriež muguru teikuma vidū un aiziet, tad tas neliecina par SIA "Petzāli" godprātīgu un uz bērnu interesēm vērstu attieksmi un praksi.
Tā kā pēc meitenītes pazaudēšanas un pēc daudzajiem iepriekš redzētajiem starpgadījumiem vadītāja nesniedza atbildi un garantiju par to, ka turpmāk iestādes darbā tiks kas uzlabots un izmainīts, lai bērnus vairs nepazaudētu un vecāki savus bērnus iestādei var uzticēt pieskatīšanā mierīgu sirdi drošā vidē saņemot drošu pakalpojumu, es pieņēmu lēmumu, ka tādu līguma noteikumiem neatbilstošu pakalpojumu saņemt nevēlos un gribu lauzt līgumu.
Tam sekoja finansu shēmas un atteikšanās atmaksāt prettiesiski iegūto naudu no vecākiem un pašvaldību budžetiem, kas detalizētāk aprakstīts otrā sūdzībā par šo iestādi.
Es pēc dabas neesmu sīkumaina, bet ar pāris dzelžainiem principiem, tāpēc sākumā uz šīm vadītājas "kļūdiņām" pievēru acis. Bērni man ir vissvarīgākie šai dzīvē un pedagoga profesiju neapskaužu un uzskatu par pašu vērtīgāko, tāpēc, ja redzu, ka mans bērns ir drošībā, aprūpēts, uzklausīts, cienīts, līdzvērtīgs citiem un ja vēl tiek apmierinātas viņa primārās emocionālās vajadzības, tad esmu gatava pedagogiem zvaigznes no debesīm nonest un ar zeltu apbērt. Un es pati no brīvas gribas labprātīgi dāvinātu dārziņam un pedagogiem naudu. Bet ja vadītāja ir tik aroganta, ka ļaunprātīgi izmanto vecāku bezizejas stāvokli dārziņu izvēlē, paziņojot - ja jums kas nepatīk, ejat citur. Un pēc šī ultimāta, lai iebiedētu vecākus, demonstrē to vecāku, kuri ir izteikuši pretenzijas par dārziņa rīcību, un bērnu publisku ignorēšanu, pazemošanu ar nelaipnu, rupju attieksmi. Tai iepretim izrādot uzspēlētu draudzību un laipnību pret tiem vecākiem un bērniem, kas klusē un "glauda pa spalvai" baiļu dēļ vai vienkārši tāpēc, ka ir iegadījusies ļoti veiksmīga sadarbība. Un ja vadītāja tik atklāti groza līguma punktus sev par labu(pretēji likumam), lai gūtu sev labumu, zinot, ka vecāki bezizejā neiebildīs mīļā miera labad vai baidoties, ka pret viņiem vai bērniem, izteikto iebildumu dēļ, tiks vērstas sankcijas, kuru mērķis ir atbrīvoties no vecākiem, kuri konfrontē un neļauj saimniekot sava labuma gūšanai. Tad es neesmu tā latviete, kas miera labad pacietīs tik nekaunīgu un netaisnīgu rīcību. Bet tā ir mana pieredze, mans skatījums un mans viedoklis no manas puses. Ne viss tur ir melns. Iespējams ir stāsti, kur vecāki ir ārkārtīgi laimīgi un apmierināti, jo sadarbība ir izdevusies ideāli. Gan vadītājai, gan darbiniecēm ir kvalitātes, kuras ļoti pozitīvi novērtēju. Bet diemžēl man gadījās negatīvā vairāk nekā pozitīvā. Patiesi vēlos izcelt audzinātājas Maiju un Kristīni - viņas nebija mūsu grupiņā, bet no malas bija skaidri saskatāms, ka cilvēki ir savā vietā ar visu sirdi un dvēseli! Tādi pedagogi ir fantastiski, neatsverami dārgumi!
Pēc mana bērna tiesību rupjas pārkāpšanas, apmelošanas, saņemtā absurdā rēķina un vēstules ar brīdinājumiem, un pēc atklātajiem vairākiem citiem nekorektiem naudas darījumiem ar vecākiem un pašvaldībām, metu pie malas latvisko neitralitāti un vērsos par šiem jautājumiem atbildīgajās iestādēs. Vai uzlabojumi ir notikuši - nemācēšu teikt. Bet ceru, ka vadītāja nekad vairs neatļausies ne pret vienu vecāku vai bērnu(!) vērst sankcijas un radīt nelabvēlīgus apstākļus tikai tāpēc, ka viņi aizstāv sava bērna vai savas tiesības un drošu vidi. Joprojām nespēju aptvert, kā vadītāja, kas rada imidžu par tik kaislīgu mīlestību pret bērniem, vienlaikus spēj tieši un netieši, mērķtiecīgi un aiz nevērības darīt pāri neērto vecāku bērniem.
Pats skumīgākais ir tas, ka vietu trūkums pašvaldību dārziņos, nostāda vecākus bezizejas stāvoklī - ja ir jāiet strādāt, tad jācieš šāda "Saliņas" vadītājas un darbinieku attieksme un jāklusē. Esmu priecīga, ka varēju atļauties bērnu izņemt no dārziņa, redzot darbinieku un vadības netaisnīgo un nelabvēlīgo attieksmi pret viņu un mani. Un no sirds priecājos par vecākiem, kuriem pieredze ir pozitīva it visos aspektos.
Man vislabāk patīk tā vieta, kur Jūs rakstāt, ka neesat sīkumaina. ?
Jā, tiešām. :) Parasti laižu visu pāri, bet šai gadījumā, kad aizskar manu bērnu, un cenšas izspiest no manis naudu, nu tad iedziļinos pamatīgi. Ja kaut ko daru, tad 100%.
Dārziņa vadlīnijas,attieksmi pret klientiem un darbu labi prezentē pašas vadītājas publicētā uzruna vecākiem facebook grupā. Teksts bija garš un interesentiem varu nosūtīt visu, bet kopsavilkumā beigas citēju:
"Mēs nevēlamies dzirdēt rūgtus vārdus, ka nekas nav iemācīts un apgūts vai viss sliktais nāk no Saliņas. Ja nav labi un neapmierina, tad ir jāmeklē cits variants."
No tā redzams, ka ne man vienai ir bijušas problēmas, bet arī citi vecāki ir ar pretenzijām. Pirmkārt, šī frāze liek secināt, ka vecāki nav apmierināti ar pirmsskolas izglītības kvalitāti - bērni netiek pienācīgi sagatavoti skolas gaitām. Par šo man tiešas pieredzes nav, bet pēc nevīžīgā darba stila un nesakārtotības dokumentācijā, noteikumos, pulciņos utt. ticu, ka skolai gatavi ir tie bērni, kas paši ir ieinteresēti un izrāda aktīvu zināt kāri nepieciešamo prasmju apguvē. Bet tie, kuriem patīk labāk lēkāt, dejot vai sapņot, tiem ļauj pēc kompetencēm pašiem izvēlēties un sajust, ar ko gribas tai dienā nodarboties, jo "bērns pats paņem sev to, kas viņam vajadzīgs". Otrkārt, manuprāt, pats būtiskākais vēstījums vecākiem - mēs neesam spējīgi uzklausīt konstruktīvu kritiku, neredzam to kā iespēju izaugsmei, negribam dzirdēt neko sliktu, negrasāmies uzklausīt un risināt problēmas, pilnveidot trūkumus. Tāpēc - ja jums kaut kas nepatīk - tad ejat prom uz citu iestādi - mums jūs nevajag un mēs neesam ieinteresēti sadarbībai ar tādiem vecākiem. Vienreiz šo frāzi man privātā sarakstē pateica vadītāja, otrreiz viņa šo tekstu publicēja visiem vecākiem, un trešo reizi to pašu uzrakstīja publiski komentārā facebook diskusijā. Es šos vārdus burtiski izbaudīju uz savas ādas, jo izsakot iebildumus un aizstāvot savas un bērna likumīgās tiesības, pret mums tika vērsta nelabvēlīga attieksme jeb kā pēc "Saliņas" rīcības izvērtēšanas atzina Tiesībsargs un Cilvēktiesību aizsardzības birojs - viktimizācija- nelabvēlīgu seku radīšana tā dēļ, ka izmantojām savas likumīgas tiesības. Praktiski - diskriminācija, bet ne uz diskriminācijai raksturīgu apstākļu pamata.
Kādā dienā audzinātāja, kāpjot lejup pa trepēm pagrūda tur manu bērnu, lai viņa kāptu ātrāk. Grūdiens nebija stiprs, bērns fiziski nesavainojās, bet rupjais žests bija pazemojošs un emocionāli graujošs. Bērns raud krokodila asaras un uz dārziņu iet vairs negrib. Sirds vēl jo vairāk salauzta, jo žests nācis no dievinātās mīļākās un "visskaistākās visā pasaulē" audzinātājas. Mans bērns nav no dumpīgajiem, izaicinošajiem un kašķīgajiem, kas izaicinātu pieaugušos un varētu nokaitināt svešu pieaugušo tik tālu, ka jāzaudē savaldība. Turklāt viņa neko sliktu nebija izdarījusi, lai izsauktu audzinātājas dusmas. Un viņa ar lielu prieku līdz tam bija gājusi uz dārziņu. Pēc dabas ieturēta un raud tikai pie dziļiem pārdzīvojumiem un sirdssāpēm, tāpēc, protams, pārdzīvoju un nolēmu izrunāties ar pedagogiem. Arī es neesmu no histēriķēm un pārlieku bērnus sargājošām, bet gan par pieņemamām stingrām robežām un komunikāciju. Apbrīnoju pedagogu darbu un pati nekad to nevarētu strādāt, tāpēc ar iecietību vērtēju viņu darbu. Es nemeklēju kašķus, neprasu kompensācijas un par šādiem starpgadījumiem tiesā nebiju plānojusi vērsties, jo visādi var gadīties, bet situāciju gribu izrunāt un sava bērna pārdzīvojumus saprast, tāpēc zvanu vadītājai noskaidrot, kas noticis, kāpēc un kā risināt. Tomēr vadītāja uzklausīšanas un mierinošu solījumu vietā, ka nekas tāds nav pieļaujams un visu izrunāsim, nākošās dienas bērniņu emocionāli siltāk sagaidīsim un rūpēsimies, lai tā vairs nenotiek, saņēmu automātisku visa noliegumu, ka nekas tāds nav noticis(pirms vadītāja vispār bija runājusi ar audzinātāju). Turklāt vadītāja apgrieza situāciju pret bērnu, apgalvojot, ka bērns visu ir pārpratis, nekas tāds nav noticis. Nākošā rītā audzinātāja sākotnēji noliedza, ka tā ir noticis, bet beigās tomēr teica: "Saprotiet, dažreiz bērni neklausa un ir stress.." Bet vadītāja sarakstē turpināja noliegt notikušos, teica, ka bērns saka nepatiesību un ka viņa vienmēr aizstāvēs savas darbinieces un neļaus viņas apsūdzēt. Un ja es savu un bērna attieksmi nemainu, tad nevaram sadarboties - ja kaut kas nepatīk, tad meklējat citu dārziņu. Redzot, ka vadītāja pārstāv darbinieku, nevis bērnu intereses, turklāt apvaino manu bērnu melošanā, un vadītāja, darbinieces nav gribošas vai kompetentas konfliktu risināt, brīdināju, ka ja reiz sarunu ceļā situācija nav izrunājama, tad nākošreiz vērsīšos Bērnu tiesību aizsardzības centrā. Es labākās draudzenes darbiniekos nemeklēju, nobrīdināju darbinieces, ka nākotnē šādus izgājienus netolerēšu un viss, kā pieauguši cilvēki pieklājīgi komunicējam turpmāk un notikušo atstājam pagātnē. Bērnu uzreiz ārā ņemt netaisījos un un kā no maksas dārziņa sagaidu profesionālus, kompetentus darbiniekus ar spēju konstruktīvi risināt situācijas un emocionāli savākties, lai tas neietekmētu darba sniegumu un attieksmi pret vecākiem un vēl jo vairāk - bērniem. Vīlos, jo, acīmredzot, šai dārziņā runājoši, konfrontējoši un savas un bērnu tiesības aizstāvoši vecāki ir nevēlami vecāki, tāpēc pēc šī notikuma gan vadītāja pati, gan mudinot uz to darbinieces, sāka klaji nepieklājīgi un netaisnīgi pret mani un bērnu izturēties, izdarot spiedienu, lai mēs no iestādes aizietu. Pēc mēneša, piemēram, manu bērnu neapsveica dzimšanas dienā, kā sveic citus. Neviens ziediņš, kartiņa vai uzlīmīte. Pat ne tradicionālais jubilāra rituāls rīta aplī. Citiem bērniem pat vārda dienā tiek apsveikumi un sumināšana, bet manam dzimšanas dienā - nekas. Tikai mutiski sveicieni pirms gulētiešanas. Novirzoties no tēmas - lai gan vadītāja reklamēja, cik svarīgi ir svētkus atzīmēt īpaši, bet mūsu grupiņā audzinātājas nepūlējās sagatavot kādu mazu nieciņu bērnu jubilejās. Citos dārziņos, pat vārda dienās tiek uzdāvināts kaut zīmulītis, vai viena loksne ar uzlīmītēm, bet šeit pedagogi un iespējams dārziņš kopumā īpašāk sveic tikai darbiniekus, nevis bērnus. Mīlētākiem bērniem tika vienīgi kāds pašu bērnu uzzīmēts apsveikums. Bet ne no pedagogiem pašiem. Atpakaļ pie tēmas - vadītāja ar darbiniekiem radīja mums nelabvēlīgus apstākļus un diskriminēja - izturējās sliktāk, nelaipnāk nekā pret citiem bērniem, vecākiem. Audzinātāja, piemēram, no rīta durvīs garām paejot nepasveicina ne mani, ne bērnus. Nejauši atmuguriski ejot pagrūž mazo 1,5 veco brāli ar galvu pret sienu, paskatās pār plecu un klusēdama aiziet - ne "atvainojiet", ne "ups", ne "vai viss kārtībā". Nevienu skaņu un aizgāja prom. Tai pat laikā pret citiem vecākiem un bērniem ir mīļa, smaidīga, draudzīga un pieklājīga. Cik briesmīgi bērns jūtas, ja no autoritātēm pedagogiem saņem tik nicinošu, nepieklājīgu, rupju un netaisnīgu attieksmi. Un redz, ka citus bērnus jubilejās apsveic, bet viņu ne. Attaisnojumam pedagogi taisnojās, ka neesot bijis laika un nesanāca. Absolūtas muļķības, jo ik dienu pie sienas ir kalendārs ar jubilāriem un viņas labi zināja, ka manam bērnam ir dzimšanas diena. Un ja tas ir zināms, tad pedagogi to vienkārši ieplāno un ieliek dienas kārtībā, nevis ignorē.Tāpat pēc grūšanas uz trepēm, katrs mana bērna apgalvojums automātiski, bez izvērtēšanas tika noliegts. Zēni svārkus vilka nost - nē, tā nenotika, bērns melo. Patiesībā vilka gan- aiz stūra, kuru audzinātājas neuzrauga, jo visām 3 vienlaikus gribas tusēt virtuvē, nevis pārraudzīt visu telpu. Vai arī - pie masāžas spilventiņa jāvelk sandales nost? Nē, mums nav nekāda masāžas spilventiņa. Izrādās, ka otrai audzinātājai tāds ir atnests. Iedodiet, lūdzu, otru sedziņu gulētejot, jo bērns ir salīgs. Nē, viņai nesalst, tur ir karsts. Un visa kulminācija - meitenīte sporta nodarbībā viena pati pazuda - nē, neviens bērns viens nekur nav gājis. Šo jautājumu risināšanā bērns stāv man blakus, audzinātājas noliedzoši purina galvu un nosodoši kauninoši blenž, atvainojiet, manam bērnam virsū, mans bērns apjucis, nobijies, apmulsis, nokaunināts, pazemots nodur galvu un nesaprot, kas notiek. Ka autoritātes noliedz mana bērna teikto - apsūdz viņu melošanā. Es arī stāvu apstulbusi - bērns solās, ka noticis, bet pieauguši cilvēki to noliedz. Tāpat ikdiena - citus bērnus audzinātājas mīļi sagaida ģērbtuvē un uz rokām ienes grupiņā. Mums pretī neviens neiznāca, visbiežāk audzinātājas pat neredzēju ne bērnu atvedot, ne aizvedot. Tikai pakliedzu gar stūri par ierašanos vai promiešanu. Kad jautāju, kā bērnam ir pa dienu veicies - atbilde aprobežojas ar vienu "labi", bez izvērstākas informācijas par bērna piedzīvoto, paveikto utt. Ziemassvētku koncertā visi bērni ar audzinātājām tupēja uz skatuves citu bērnu priekšnesumu laikā. Mana meita tika nosēdināta(audzinātājas neparūpējās, lai arī mans bērns kopā ar citiem bērniem sēdētu kopā) aiz audzinātāju un pārējo bērnu mugurām, lai arī citus bērnus audzinātājas pat klēpī turēja. Tā mūsu pašā pirmajā Ziemassvētku pasākumā gan es nevarēju redzēt savu bērnu, gan arī mana meita staipīja kaklu aiz audzinātāju mugurām, lai varētu saskatīt notiekošo un ģimeni zālē. Arī ikdienā audzinātāju attieksmē, smaidos un sarunās bija jūtama labvēlīgāka attieksme pret citiem bērniem nevis manu meitu, un pret citām mammām un tētiem. Pret tētiem darbinieces un vadītāja ir īpaši jaukas un laipnas, saprotams :). Piemēram, 2018.gadā Tēvu dienā rudenī tēti tika īpaši godināti, sveikti, saorganizēts īpašs bungu priekšnesums un performance Ozolnieku tautas namā, bet Mātes dienā pavasarī mammām nebija neviena pasākuma. Vienīgi 1 vienīgs dārziņā gatavots apsveikums no bērna. Bet nekas vairāk.Diskriminācija un mazāk labvēlīga netaisnīga attieksme tika vērsta ne tikai pret neaizsargātu, nevainīgu bērnu, bet arī pret mani. Kā jau minēju - kopš grūstīšanās darbinieku, īpaši vadītājas, attieksme krasi mainījās, un es skaidri izjutu to, ka mēs tur neesam gaidītas un vēlamas, un, manuprāt, vadītājas mudinātas darbinieces un pati vadītāja apzināti centās sagādāt mums nepatīkamas situācijas, lai tiktu no mums vaļā un "izēstu" mūs no turienes. To apliecina gan vadītājas ieteikums meklēt citu iestādi, gan arī vadītājas krasais komunikācijas pārrāvums un apzināta manis ignorēšana. Piemēram, par bērna apmeklējumu jāsūta sms vadītājai. Līdz trepju incidentam vadītāja atbildēja uz gandrīz katru sms sev raksturīgi draudzīgajā manierē, bet līdz ar sarunu par grūstīšanos atbildes tika nocirstas kā ar cirvi - nesaņēmu nevienu atbildi. Tāpat viņa ignorēja manus praktiskas dabas jautājumus par rēķiniem. Privātā saziņā atbildes no vadītājas nesaņēmu, tāpēc biju spiesta komunicēt facebook slēgtajā grupā vecākiem, caur kuru dārziņš komunicē ar vecākiem. Un turpmāk jautājumus uzdevu tur publiski. Bet arī tur manus jautājumus un priekšlikumus par, piemēram, Džimbas skoliņas organizēšanu visas darbinieces ignorēja. Lai gan pirms trepju incidenta telefonsarunā vadītāja bija ļoti pozitīva par šo priekšlikumu. Esmu droša, ka priekšlikums tika ignorēts gan februārī, gan maijā, gan arī tā paša gada oktobrī tikai tāpēc, ka to izteicu es, nevis cits vecāks. Jo dārziņš aicina un ir atvērts citu vecāku ieteikumiem.Es parasti savu bērnu pirms pusdienslaika vedu no dārziņa mājās. Bet reiz bērns pats teica, ka grib gulēt dārziņā. Atļāvu, bet vakarā bērns stāsta, ka audzinātājas nemaz neesot likušas viņai uzvilkt pidžamu un viņa sēdējusi uz nesaklātas gultas, bet pēc tam atkal likušas iet vienai sēdēt lejā, kamēr cits bērns(nosauksim par Kati) palika augšā negulēt citā istabā. Un mans bērns esot bijis bēdīgs, jo nevarēja gulēt ar citiem bērniem un nevarēja arī palikt ar Kati. Zvanīju audzinātājai un viņa man stāstīja, ka mans bērns esot teicis, ka gulēt neies un audzinātāja bez diskusijām pretēji manis teiktajam esot klausījusi bērnam. Jautāju, kāpēc Kate negāja lejā kopā ar manu bērnu, jo viņas abas negulēja. Audzinātāja atbildēja, ka Kate nekad neguļ un viņai augšā ir pašai sava istaba ar savām mantām, kur viņa uzturas kamēr neguļ. Bet lejā viņai neļāva iet rotaļāties ar manu bērnu, jo ja lejā ir divi bērni, tad neesot iespējams nodarboties ar materiāliem. Kā gan ir iespējams nodarboties ar materiāliem, ja lejā ir visi 15 bērni, turpretī 2 bērniem tas pats nav iespējams. Manuprāt, ļoti netaisnīgi, ka vienam bērnam pat ir iekārtota pašam sava individuāla istaba, bet manam bērnam ir jāguļ vai jāiet lejā. Kā jutās mans bērns tādā situācijā? Arī mājās mans bērns pusdienslaikā neaizmieg, bet uzskatu, ka bērna veselībai nepieciešama vismaz stunda mierā, guļus pozīcijā kaut vai acīm vaļā. Bet dārziņā viņai liek iet lejā sēdēt, jo viņa "vienīgā" it kā traucējot citiem gulēt. Daudzreiz bērns ir stāstījis, ka citi bērni ir trokšņojuši un nav ļāvuši viņai gulēt, bet audzinātājas viņiem nav likusi iet lejā vai apklusinājušas. Laimīgi Kates vecāki, es arī būtu sajūsmā par dārziņu, kurā manam bērnam pielāgo telpu ar viņa mantām, grāmatiņām kurā uzturēties, ja nenāk miedziņš, un tik īpaši lolo, ka neliek iet sēdēt lejā pie audzinātājām kopā ar citiem negulētājiem. Bet tomēr - šādas privilēģijas ir netaisnīgas pret citiem bērniem un liek uzdot jautājumus - ar ko citi negulētāji ir sliktāki par Kati?
Pēc maniem standartiem telpas un audzinātāju izvietojums ir neatbilstošs bērnu drošībai. Pieskatīšanas telpas izkārtojums un audzinātāju izvēlētā uzturēšanās vieta liedz viņām pārskatīt visu telpu, tādējādi bērni šai aklajā un nepieskatītajā vietā ir gan sabāzuši uz stieples savērtas pērlītes "elektrībā", gan esmu redzējusi kā bāž zīles degunā, gan grūstās uz trepēm, gan novelk bikses un liek otram bērnam pliku dupsi pie sejas, gan apmeklē tualeti(ar vienu sanitāro mezglu) barā un kamēr viens sēž uz poda, citi pa atvērtām durvīm skatās vai līdzās podam pie izlietnes mazgā zobus, vai audzinātājas tikmēr tīra izlietni. Mūsu grupiņā neviena no 3 esošajām audzinātājām neuzmana ne guļamtelpas, ne trepes, kad bērni turp dodas pārğērbties, ne arī foajē un patrepi iepretim labierīcībām, tāpēc esmu redzējusi kā bērni trepju augšā grūstās un dauzās kāpjot pa kāpnēm. Vienā no pirmajām apmeklējuma dienām aukstā ziemas rītā, kamēr ģērbāmies nost, viens puisītis kliegdams bez virsdrēbēm sandalēs izskrēja uz ielas. Audzinātāja viņu pamanīja un noķēra tikai tad, kad viņš bija jau pāris mājas tālāk aizskrējis. Jo visas 3 audzinātājas vienlaikus pulcējas virtuvē vai darba telpā un neviena nepārrauga ģērbtuvi un patrepi. Manu bērnu cits bērns pagrūda pret sienu. Neviena audzinātāja neesot redzējusi, jo viena esot pinusi bizes meitenītei, bet otra skatījusies telefonā.Citā reizē iepērkoties Ozolnieku Elvi redzēju, ka vadītāja ar savu grupiņu ir pie ezera esošajā rotaļu laukumā. Liekot pirkumus auto redzēju, ka bērni barā neskatoties skrien šķērsām pāri stāvlaukuma brauktuves daļai un vadītāja iet lielu gabalu aiz viņiem.Ziemas rītā ierodoties dārziņā pie ieejas durvju trepēm visā to platumā atradās vismaz apmēram 1.5m plata un apmēram 80cm plata un 3-4cm augsta uzsaluša ledus "uzkalniņš". Es uz rokām nesu gadu veco dēlu un pie rokas turēju 4 gadus veco meitu. Ledus bija tik plats un garš, ka tam nevarēja pārkāpt vai apiet(vienā pusē ir ēkas siena, bet otrā-dzīvžogs. Ledus bija dzidrs un gluds, un lai cik lēnām un uzmanīgi tādam uzkalniņam cenšas uzkāpt, meita kā lika soli, tā kāja strauji paslīdēja uz augšu gaisā un viņa nokrita uz muguras, sasitot astes kaulu un galvu pret zemi. Par laimi es ar brāli nenokritām līdzi. Iegājuši iekšā un jautājot audzinātājai, kāpēc bērnudārza(!) durvju priekšā atrodas nenotīrīts un nenokaisīts dzīva ledus, audzinātāja atbildēja, ka tas tur izveidojies jau iepriekšējā dienā, jo virs ieejas kāpnēm kāda no caurulēm sabojājusies un ūdens no mājas pil zemē un aukstais gaiss to sasaldē, izveidojot lielu tīra, dzidra un gluda ledus "kalnu". Audzinātājas esot kaisījušas sāli, bet tas neesot līdzējis. Ir saprotams, ka notiek tehniskas avārijas un kaut kas saplīst un sabojājas un momentāli tas nav salabojams. Un tomēr tā kā šim dārziņam regulāri ir šādas "kļūdiņas"- par notikušo tūlīt rakstīju vadītājai, jo bērnudārza(!) durvju priekšā divas(!) dienas pēc kārtas nav jāatrodas neapejamam ledus uzkalniņam. Kādā vasaras dienā visa dārziņa bērni(apmēram 30-45) kopā ar 6-9 audzinātājām, vadītāju ieskaitot, devās uz pasākumu Jelgavas pilsētā, pēc kura devās uz pilsētas bērnu rotaļu laukumu. Kad tur ierados, lai vestu savu bērnu mājās, redzēju, ka visas audzinātājas sēž uz soliņiem dzerot kafiju, un starp 30-45 bērniem atradās tikai viena audzinātāja, kas aktīvi pieskatīja bērnus. Ejot tuvāk redzu, ka grupiņas meitenīte ir pakāpusies uz augstākām trepēm un mans bērns viņu aiz vidukļa rauj zemē. Meitenīte nobijusies un nevarot noturēties sāka spert manam bērnam pa krūtīm un seju - kur gadījās atmuguriski spārdoties sevis aizsardzībai. Un neviena no audzinātājām to neredzēja un nereaģēja, lai gan, manuprāt, tāpēc pieaugušajiem ir jābūt bērniem līdzās, lai ierādītu veidu, kā droši šādas situācijas risināt. Visa iepriekš novērotā nevērīgā pieskatīšanas stila dēļ 2018.gada oktobra notikums bija tikai laika jautājums. Mūsu grupas audzinātājas pazaudēja vienu grupiņas bērnu. Par notikušo man satraukti pastāstīja mans bērns brīdī, kad ap 12:30 ierados iestādē, lai vestu viņu mājās. To pašu teica garāmejoša cita meitenīte. Es ar iekšēju smaidiņu(zinot, cik kustīgi ir bērni un cik neaizmirstama būs šī pēdējā darba diena audzinātājai, kurai tā bija patiesi paredzēta jau iepriekš kā pēdējā diena šai iestādē), lai nebūtu pārpratumu, uzreiz jautāju audzinātājai, vai meitenīte bijusi pazudusi vai viena kaut kur aizgājusi, un vai mans un otrs grupiņas bērns man stāsta patiesību. Audzinātāja sākotnēji aizgriezās un aizejot pavisam nesaprotami kaut ko nobubināja. Kad tā pati audzinātāja gāja garām otru reizi, es atkārtoju jautājumu, vai tā ir patiesība, ko mans bērns stāsta par meitenītes pazušanu un vai tiešām bērns ir viens kaut kur gājis. Šoreiz viņa atbildēja: "Meitenīte nepiedalījās nodarbībā un sēdēja ar audzinātājām maliņā. Un meitenīte nekur viena nav atradusies vai devusies bez audzinātāju klātbūtnes." Atbildēju: "No bērnu stāstītā saprotu, ka meitenīte esot pazudusi. Tātad tā nav noticis un tā nav taisnība?" Audzinātāja atbildēja, ka tā nav noticis. Bet bērns uzstājīgi turpināja apgalvot, ka tā ir patiesība. Tāpēc grupas vecākiem sarakstē lūdzu, lai viņi mājās pajautā saviem bērniem par šo gadījumu. Vakarā ap 18:00 iestādes vadītāja tai pašā facebook grupā publicēja paziņojumu, kur tomēr atzīstas, ka bērns ir bijis pazudis un ka policija ir bijusi iesaistīta. Turpat uz manu jautājumu- kāpēc audzinātāja man ir melojusi, tādējādi apvainojot manu un pārējos klātesošos bērnus melošanā un emocionāli pazemojot, vadītāja nevis atvainojās, bet atbildēja: "Tīri cilvēcīgi nevēlējās vecākus satraukt, jo katrs šo situāciju vizualizēs pa savam. Un tas viss bija tikko noticis.(..)" Šai publiskajā sarakstē iestādes vadītāja jau trešo reizi uz vecāku sūdzībām par sniegtā pakalpojuma kvalitāti atbild: "Ja reiz jums ir tik daudz pārmetumu Saliņai, tad vienmēr ir iespēja izvēlēties citu mācību iestādi." Pēc regulāri izskanējušiem šādiem paziņojumiem, rodas pārliecība, ka vadītāja ir ieinteresēta savu, nevis patērētāja interešu apmierināšanā. Turklāt, manuprāt, tā ir patērētāja bezpalīdzības stāvokļa ļaunprātīga izmantošana no vadītājas puses, ja zinot, ka visā valstī akūti un ilgstoši bērniem trūkst vietu gan pašvaldību, gan privātajās pirmsskolas iestādēs, pēc patērētāja aicinājuma vai sūdzības saņemšanas dārziņš atsakās uzlabot pakalpojuma kvalitāti, risināt konfliktus un novērst trūkumus, paziņojot patērētājam: "Ja ir sūdzības, tad ejat uz citu izglītības iestādi." Tātad vai nu nesūdzaties un samierināties ar mūsu darbības nepilnībām, vai nu ejat prom. Šādā situācijā SIA "Petzāli" nostāda vecākus pozīcijā, kurā viņi ir spiests klusēt un ciest "Saliņas" pārkāpumus, jo citās izglītības iestādēs bērnam brīvu vietas nav. Kad facebook grupā uzdevu jautājumu, kas tiks uzlabots un mainīts iestādes darbā, lai vecāki justos droši un nākotnē tiktu novērsta šādu nelaimju ar bērnu pazaudēšanu atkārtošanās, man atbildi nesniedza ne audzinātājas, ne iestādes vadība. Es kā racionāli domājošs cilvēks, vairākas dienas mēğināju sarunāt un noorganizēt tikšanos ar audzinātājām un vadītāju, lai varētu izrunāt sasāpējušos vai neskaidros jautājumus. Tikšanās tika plānota uz ceturtdienu, bet pēc vairākkārtējas jautāšanas audzinātājai, cikos satikties, atbilde netika dota. Beigu beigās norunātajā dienā audzinātājas uz maniem telefona zvaniem neatbildēja un neatzvanīja, tāpēc biju spiesta meklēt viņas uz ielas pastaigas laikā, kur arī atradu. Vadītāja tā arī nedeva ziņu ne par to, vai tiek manis piedāvātajā datumā, vai vispār būs klātesoša, lai gan tai dienā bija uz vietas dārziņā. Uz aicinājumu paiet nostāk no bērnu ausīm audzinātāja atbildēja kategoriski noraidoši un biju spiesta runāt bērniem dzirdot. Pati sarunas vieta un apstākļi nekā neprezentēja vēlmi kaut ko izrunāt un risināt. Un uz visiem manis uzdotajiem jautājumiem audzinātāja man atbildes sniegt nedrīkstot un jājautā esot vadītājai, lai gan vadītāja vairākkārt ir uzsvērusi, ka jārunā klātienē ar audzinātājām. Tāpat audzinātājs nedrīkstot man atbildēt uz to, kā viņas rīkojas, ja bērni sakaujas. Un viņa nezina, vai audzinātājas pa dienu var izkārtoties pa telpu tā, lai viena varētu pārredzēt virtuvi un otra patrepi. Audzinātājām neesot pat atļauts atbildēt uz maniem jautājumiem. No savas puses konflikta risināšanā izdarīju visu un no sirds, bet vadītāja ar darbiniecēm neizrādīja nekādu interesi sadarbības veicināšanai un turpināšanai, nesniedzot vecākiem pēc likuma un līguma noteikto interesējošo informāciju par līgumā aprakstīto pakalpojumu un nenovēršot nepilnības pakalpojuma kvalitātē. Ja man, kompromisus meklējot, ir jāskrien pakaļ "Saliņas" vadībai un darbiniecēm, kamēr viņas liek bērnus uz podiņa, uzgriež muguru teikuma vidū un aiziet, tad tas neliecina par SIA "Petzāli" godprātīgu un uz bērnu interesēm vērstu attieksmi un praksi. Tā kā pēc meitenītes pazaudēšanas un pēc daudzajiem iepriekš redzētajiem starpgadījumiem vadītāja nesniedza atbildi un garantiju par to, ka turpmāk iestādes darbā tiks kas uzlabots un izmainīts, lai bērnus vairs nepazaudētu un vecāki savus bērnus iestādei var uzticēt pieskatīšanā mierīgu sirdi drošā vidē saņemot drošu pakalpojumu, es pieņēmu lēmumu, ka tādu līguma noteikumiem neatbilstošu pakalpojumu saņemt nevēlos.
Bērni man ir vissvarīgākie šai dzīvē un pedagoga profesiju neapskaužu un uzskatu par pašu vērtīgāko, tāpēc, ja redzu, ka mans bērns ir drošībā, aprūpēts, uzklausīts, cienīts, līdzvērtīgs citiem un ja vēl tiek apmierinātas viņa primārās emocionālās vajadzības, tad esmu gatava pedagogiem zvaigznes no debesīm nonest un ar zeltu apbērt. Un es pati no brīvas gribas labprātīgi dāvinātu dārziņam un pedagogiem naudu. Bet ja vadītāja ir tik aroganta, ka ļaunprātīgi izmanto vecāku bezizejas stāvokli dārziņu izvēlē, paziņojot - ja jums kas nepatīk, ejat citur. Un pēc šī ultimāta, lai iebiedētu vecākus, demonstrē to vecāku, kuri ir izteikuši pretenzijas par dārziņa rīcību, un bērnu publisku ignorēšanu, pazemošanu ar nelaipnu, rupju attieksmi. Tai iepretim izrādot uzspēlētu draudzību un laipnību pret tiem vecākiem un bērniem, kas klusē un "glauda pa spalvai" baiļu dēļ vai vienkārši tāpēc, ka ir iegadījusies ļoti veiksmīga sadarbība. Un ja vadītāja tik atklāti groza līguma punktus sev par labu(pretēji likumam), lai gūtu sev labumu, zinot, ka vecāki bezizejā neiebildīs mīļā miera labad vai baidoties, ka pret viņiem vai bērniem, izteikto iebildumu dēļ, tiks vērstas sankcijas, kuru mērķis ir atbrīvoties no vecākiem, kuri konfrontē un neļauj saimniekot sava labuma gūšanai. Tad es neesmu tā latviete, kas miera labad pacietīs tik nekaunīgu un netaisnīgu rīcību. Bet tā ir mana pieredze, mans skatījums un mans viedoklis no manas puses. Ne viss tur ir melns. Iespējams ir stāsti, kur vecāki ir ārkārtīgi laimīgi un apmierināti, jo sadarbība ir izdevusies ideāli. Gan vadītājai, gan darbiniecēm ir kvalitātes, kuras ļoti pozitīvi novērtēju. Bet diemžēl man gadījās negatīvā vairāk nekā pozitīvā. Patiesi vēlos izcelt audzinātājas Maiju un Kristīni - viņas nebija mūsu grupiņā, bet no malas bija skaidri saskatāms, ka cilvēki ir savā vietā ar visu sirdi un dvēseli! Tādi pedagogi ir fantastiski, neatsverami dārgumi! Pēc mana bērna tiesību rupjas pārkāpšanas, apmelošanas, saņemtā absurdā rēķina un vēstules ar brīdinājumiem, un pēc atklātajiem vairākiem citiem nekorektiem naudas darījumiem ar vecākiem un pašvaldībām, metu pie malas latvisko neitralitāti un vērsos par šiem jautājumiem atbildīgajās iestādēs. Vai uzlabojumi ir notikuši - nemācēšu teikt. Bet ceru, ka vadītāja nekad vairs neatļausies ne pret vienu vecāku vai bērnu(!) vērst sankcijas un radīt nelabvēlīgus apstākļus tikai tāpēc, ka viņi aizstāv sava bērna vai savas tiesības un drošu vidi. Joprojām nespēju aptvert, kā vadītāja, kas rada imidžu par tik kaislīgu mīlestību pret bērniem, vienlaikus spēj tieši un netieši, mērķtiecīgi un aiz nevērības darīt pāri neērto vecāku bērniem.
Pats skumīgākais ir tas, ka vietu trūkums pašvaldību dārziņos, nostāda vecākus bezizejas stāvoklī - ja ir jāiet strādāt, tad jācieš šāda "Saliņas" vadītājas un darbinieku attieksme un jāklusē. Esmu priecīga, ka varēju atļauties bērnu izņemt no dārziņa, redzot darbinieku un vadības netaisnīgo un nelabvēlīgo attieksmi pret viņu un mani. Un no sirds priecājos par vecākiem, kuriem pieredze ir pozitīva it visos aspektos.
Bērnu un vecāku viktimizācija. Konfrontējošu vecāku nevēlamība
Dārziņa vadlīnijas,attieksmi pret klientiem un darbu labi prezentē pašas vadītājas publicētā uzruna vecākiem facebook grupā. Kopsavilkumu beigās citēju:
"Mēs nevēlamies dzirdēt rūgtus vārdus, ka nekas nav iemācīts un apgūts vai viss sliktais nāk no Saliņas. Ja nav labi un neapmierina, tad ir jāmeklē cits variants."
No tā redzams, ka ne man vienai ir bijušas problēmas, bet arī citi vecāki ir ar pretenzijām. Pirmkārt, šī frāze liek secināt, ka vecāki nav apmierināti ar pirmsskolas izglītības kvalitāti - bērni netiek pienācīgi sagatavoti skolas gaitām. Par šo man tiešas pieredzes nav, bet pēc nevīžīgā darba stila un nesakārtotības dokumentācijā, noteikumos, pulciņos utt. ticu, ka skolai gatavi ir tie bērni, kas paši ir ieinteresēti un izrāda aktīvu zināt kāri nepieciešamo prasmju apguvē. Bet tie, kuriem patīk labāk lēkāt, dejot vai sapņot, tiem ļauj pēc kompetencēm pašiem izvēlēties un sajust, ar ko gribas tai dienā nodarboties, jo "bērns pats paņem sev to, kas viņam vajadzīgs". Otrkārt, manuprāt, pats būtiskākais vēstījums vecākiem - mēs neesam spējīgi uzklausīt konstruktīvu kritiku, neredzam to kā iespēju izaugsmei, negribam dzirdēt neko sliktu, negrasāmies uzklausīt un risināt problēmas, pilnveidot trūkumus. Tāpēc - ja jums kaut kas nepatīk - tad ejat prom uz citu iestādi - mums jūs nevajag un mēs neesam ieinteresēti sadarbībai ar tādiem vecākiem. Vienreiz šo frāzi man privātā sarakstē pateica vadītāja, otrreiz viņa šo tekstu publicēja visiem vecākiem, un trešo reizi to pašu uzrakstīja publiski komentārā facebook diskusijā.
Es šos vārdus burtiski izbaudīju uz savas ādas, jo izsakot iebildumus un aizstāvot savas un bērna likumīgās tiesības, pret mums tika vērsta nelabvēlīga attieksme jeb kā pēc "Saliņas" rīcības izvērtēšanas atzina Tiesībsargs un Cilvēktiesību aizsardzības birojs - viktimizācija- nelabvēlīgu seku radīšana tā dēļ, ka izmantojām savas likumīgas tiesības. Praktiski - diskriminācija, bet ne uz diskriminācijai raksturīgu apstākļu pamata.
Kādā dienā audzinātāja, kāpjot lejup pa trepēm pagrūda tur manu bērnu, lai viņa kāptu ātrāk. Grūdiens nebija stiprs, bērns fiziski nesavainojās, bet rupjais žests bija pazemojošs un emocionāli graujošs. Bērns raud krokodila asaras un uz dārziņu iet vairs negrib. Sirds vēl jo vairāk salauzta, jo žests nācis no dievinātās mīļākās un "visskaistākās visā pasaulē" audzinātājas. Mans bērns nav no dumpīgajiem, izaicinošajiem un kašķīgajiem, kas izaicinātu pieaugušos un varētu nokaitināt svešu pieaugušo tik tālu, ka jāzaudē savaldība. Turklāt viņa neko sliktu nebija izdarījusi, lai izsauktu audzinātājas dusmas. Un viņa ar lielu prieku līdz tam bija gājusi uz dārziņu. Pēc dabas ieturēta un raud tikai pie dziļiem pārdzīvojumiem un sirdssāpēm, tāpēc, protams, pārdzīvoju un nolēmu izrunāties ar pedagogiem. Arī es neesmu no histēriķēm un pārlieku bērnus sargājošām, bet gan par pieņemamām stingrām robežām un komunikāciju. Apbrīnoju pedagogu darbu un pati nekad to nevarētu strādāt, tāpēc ar iecietību vērtēju viņu darbu. Es nemeklēju kašķus, neprasu kompensācijas un par šādiem starpgadījumiem tiesā nebiju plānojusi vērsties, jo visādi var gadīties, bet situāciju gribu izrunāt un sava bērna pārdzīvojumus saprast, tāpēc zvanu vadītājai noskaidrot, kas noticis, kāpēc un kā risināt. Tomēr vadītāja uzklausīšanas un mierinošu solījumu vietā, ka nekas tāds nav pieļaujams un visu izrunāsim, nākošās dienas bērniņu emocionāli siltāk sagaidīsim un rūpēsimies, lai tā vairs nenotiek, saņēmu automātisku visa noliegumu, ka nekas tāds nav noticis(pirms vadītāja vispār bija runājusi ar audzinātāju). Turklāt vadītāja apgrieza situāciju pret bērnu, apgalvojot, ka bērns visu ir pārpratis, nekas tāds nav noticis. Nākošā rītā audzinātāja sākotnēji noliedza, ka tā ir noticis, bet beigās tomēr teica: "Saprotiet, dažreiz bērni neklausa un ir stress.." Bet vadītāja sarakstē turpināja noliegt notikušos, teica, ka bērns saka nepatiesību un ka viņa vienmēr aizstāvēs savas darbinieces un neļaus viņas apsūdzēt. Un ja es savu un bērna attieksmi nemainu, tad nevaram sadarboties - ja kaut kas nepatīk, tad meklējat citu dārziņu. Redzot, ka vadītāja pārstāv darbinieku, nevis bērnu intereses, turklāt apvaino manu bērnu melošanā, un vadītāja, darbinieces nav gribošas vai kompetentas konfliktu risināt, brīdināju, ka ja reiz sarunu ceļā situācija nav izrunājama, tad nākošreiz vērsīšos Bērnu tiesību aizsardzības centrā. Es labākās draudzenes darbiniekos nemeklēju, nobrīdināju darbinieces, ka nākotnē šādus izgājienus netolerēšu un viss, kā pieauguši cilvēki pieklājīgi plānoju komunicēt turpmāk un notikušo atstājam pagātnē. Vadītāja un darbinieces bija pretējās domās. Bērnu uzreiz ārā ņemt netaisījos un un kā no maksas dārziņa sagaidu profesionālus, kompetentus darbiniekus ar spēju konstruktīvi risināt situācijas un emocionāli savākties, lai tas neietekmētu darba sniegumu un attieksmi pret vecākiem un vēl jo vairāk - bērniem. Vīlos, jo, acīmredzot, šai dārziņā runājoši, konfrontējoši un savas un bērnu tiesības aizstāvoši vecāki ir nevēlami vecāki, tāpēc pēc šī notikuma gan vadītāja pati, gan mudinot uz to darbinieces, sāka klaji nepieklājīgi un netaisnīgi pret mani un bērnu izturēties, izdarot spiedienu, lai mēs no iestādes aizietu. Pēc mēneša, piemēram, manu bērnu neapsveica dzimšanas dienā, kā sveic citus. Neviens ziediņš, kartiņa vai uzlīmīte. Pat ne tradicionālais jubilāra rituāls rīta aplī. Citiem bērniem pat vārda dienā tiek apsveikumi un sumināšana, bet manam dzimšanas dienā - nekas. Tikai mutiski sveicieni pirms gulētiešanas. Novirzoties no tēmas - lai gan vadītāja reklamēja, cik svarīgi ir svētkus atzīmēt īpaši, bet mūsu grupiņā audzinātājas nepūlējās sagatavot kādu mazu nieciņu bērnu jubilejās. Citos dārziņos, pat vārda dienās tiek uzdāvināts kaut zīmulītis, vai viena loksne ar uzlīmītēm, bet šeit pedagogi un iespējams dārziņš kopumā īpašāk sveic tikai darbiniekus, nevis bērnus. Mīlētākiem bērniem tika vienīgi kāds pašu bērnu uzzīmēts apsveikums. Bet ne no pedagogiem pašiem. Atpakaļ pie tēmas - vadītāja ar darbiniekiem radīja mums nelabvēlīgus apstākļus un diskriminēja - izturējās sliktāk, nelaipnāk nekā pret citiem bērniem, vecākiem. Audzinātāja, piemēram, no rīta durvīs garām paejot nepasveicina ne mani, ne bērnus. Nejauši atmuguriski ejot pagrūž mazo 1,5 veco brāli ar galvu pret sienu, paskatās pār plecu un klusēdama aiziet - ne "atvainojiet", ne "ups", ne "vai viss kārtībā". Nevienu skaņu un aizgāja prom. Tai pat laikā pret citiem vecākiem un bērniem ir mīļa, smaidīga, draudzīga un pieklājīga. Cik briesmīgi bērns jūtas, ja no autoritātēm pedagogiem saņem tik nicinošu, nepieklājīgu, rupju un netaisnīgu attieksmi. Un redz, ka citus bērnus jubilejās apsveic, bet viņu ne. Attaisnojumam pedagogi taisnojās, ka neesot bijis laika un nesanāca. Absolūtas muļķības, jo ik dienu pie sienas ir kalendārs ar jubilāriem un viņas labi zināja, ka manam bērnam ir dzimšanas diena. Un ja tas ir zināms, tad pedagogi to vienkārši ieplāno un ieliek dienas kārtībā, nevis ignorē.
Tāpat pēc grūšanas uz trepēm, katrs mana bērna apgalvojums automātiski, bez izvērtēšanas tika noliegts. Zēni svārkus vilka nost - nē, tā nenotika, bērns melo. Patiesībā vilka gan- aiz stūra, kuru audzinātājas neuzrauga, jo visām 3 vienlaikus gribas tusēt virtuvē, nevis pārraudzīt visu telpu. Vai arī - pie masāžas spilventiņa jāvelk sandales nost? Nē, mums nav nekāda masāžas spilventiņa. Izrādās, ka otrai audzinātājai tāds ir atnests. Iedodiet, lūdzu, otru sedziņu gulētejot, jo bērns ir salīgs. Nē, viņai nesalst, tur ir karsts. Un visa kulminācija - meitenīte sporta nodarbībā viena pati pazuda - nē, neviens bērns viens nekur nav gājis. Šo jautājumu risināšanā bērns stāv man blakus, audzinātājas noliedzoši purina galvu un nosodoši kauninoši blenž, atvainojiet, manam bērnam virsū, mans bērns apjucis, nobijies, apmulsis, nokaunināts, pazemots nodur galvu un nesaprot, kas notiek. Ka autoritātes noliedz mana bērna teikto - apsūdz viņu melošanā. Es arī stāvu apstulbusi - bērns solās, ka noticis, bet pieauguši cilvēki to noliedz. Tāpat ikdiena - citus bērnus audzinātājas mīļi sagaida ģērbtuvē un uz rokām ienes grupiņā. Mums pretī neviens neiznāca, visbiežāk audzinātājas pat neredzēju ne bērnu atvedot, ne aizvedot. Tikai pakliedzu gar stūri par ierašanos vai promiešanu. Kad jautāju, kā bērnam ir pa dienu veicies - atbilde aprobežojas ar vienu "labi", bez izvērstākas informācijas par bērna piedzīvoto, paveikto utt. Ziemassvētku koncertā visi bērni ar audzinātājām tupēja uz skatuves citu bērnu priekšnesumu laikā. Mana meita tika nosēdināta(audzinātājas neparūpējās, lai arī mans bērns kopā ar citiem bērniem sēdētu kopā) aiz audzinātāju un pārējo bērnu mugurām, lai arī citus bērnus audzinātājas pat klēpī turēja. Tā mūsu pašā pirmajā Ziemassvētku pasākumā gan es nevarēju redzēt savu bērnu, gan arī mana meita staipīja kaklu aiz audzinātāju mugurām, lai varētu saskatīt notiekošo un ģimeni zālē. Arī ikdienā audzinātāju attieksmē, smaidos un sarunās bija jūtama labvēlīgāka attieksme pret citiem bērniem nevis manu meitu, un pret citām mammām un tētiem. Pret tētiem darbinieces un vadītāja ir īpaši jaukas un laipnas, saprotams :). Piemēram, 2018.gadā Tēvu dienā rudenī tēti tika īpaši godināti, sveikti, saorganizēts īpašs bungu priekšnesums un performance Ozolnieku tautas namā, bet Mātes dienā pavasarī mammām nebija neviena pasākuma. Vienīgi 1 vienīgs dārziņā gatavots apsveikums no bērna. Bet nekas vairāk.
Diskriminācija un mazāk labvēlīga netaisnīga attieksme tika vērsta ne tikai pret neaizsargātu, nevainīgu bērnu, bet arī pret mani.
Kā jau minēju - kopš grūstīšanās darbinieku, īpaši vadītājas, attieksme krasi mainījās, un es skaidri izjutu to, ka mēs tur neesam gaidītas un vēlamas, un, manuprāt, vadītājas mudinātas darbinieces un pati vadītāja apzināti centās sagādāt mums nepatīkamas situācijas, lai tiktu no mums vaļā un "izēstu" mūs no turienes. To apliecina gan vadītājas ieteikums meklēt citu iestādi, gan arī vadītājas krasais komunikācijas pārrāvums un apzināta manis ignorēšana. Piemēram, par bērna apmeklējumu jāsūta sms vadītājai. Līdz trepju incidentam vadītāja atbildēja uz gandrīz katru sms sev raksturīgi draudzīgajā manierē, bet līdz ar sarunu par grūstīšanos atbildes tika nocirstas kā ar cirvi - nesaņēmu nevienu atbildi. Tāpat viņa ignorēja manus praktiskas dabas jautājumus par rēķiniem. Privātā saziņā atbildes no vadītājas nesaņēmu, tāpēc biju spiesta komunicēt facebook slēgtajā grupā vecākiem, caur kuru dārziņš komunicē ar vecākiem. Un turpmāk jautājumus uzdevu tur publiski. Bet arī tur manus jautājumus un priekšlikumus par, piemēram, Džimbas skoliņas organizēšanu visas darbinieces ignorēja. Lai gan pirms trepju incidenta telefonsarunā vadītāja bija ļoti pozitīva par šo priekšlikumu. Esmu droša, ka priekšlikums tika ignorēts gan februārī, gan maijā, gan arī tā paša gada oktobrī tikai tāpēc, ka to izteicu es, nevis cits vecāks. Jo dārziņš aicina un ir atvērts citu vecāku ieteikumiem.
Es parasti savu bērnu pirms pusdienslaika vedu no dārziņa mājās. Bet reiz bērns pats teica, ka grib gulēt dārziņā. Atļāvu, bet vakarā bērns stāsta, ka audzinātājas nemaz neesot likušas viņai uzvilkt pidžamu un viņa sēdējusi uz nesaklātas gultas, bet pēc tam atkal likušas iet vienai sēdēt lejā, kamēr cits bērns(nosauksim par Kati) palika augšā negulēt citā istabā. Un mans bērns esot bijis bēdīgs, jo nevarēja gulēt ar citiem bērniem un nevarēja arī palikt ar Kati. Zvanīju audzinātājai un viņa man stāstīja, ka mans bērns esot teicis, ka gulēt neies un audzinātāja bez diskusijām pretēji manis teiktajam esot klausījusi bērnam. Jautāju, kāpēc Kate negāja lejā kopā ar manu bērnu, jo viņas abas negulēja. Audzinātāja atbildēja, ka Kate nekad neguļ un viņai augšā ir pašai sava istaba ar savām mantām, kur viņa uzturas kamēr neguļ. Bet lejā viņai neļāva iet rotaļāties ar manu bērnu, jo ja lejā ir divi bērni, tad neesot iespējams nodarboties ar materiāliem. Kā gan ir iespējams nodarboties ar materiāliem, ja lejā ir visi 15 bērni, turpretī 2 bērniem tas pats nav iespējams. Manuprāt, ļoti netaisnīgi, ka vienam bērnam pat ir iekārtota pašam sava individuāla istaba, bet manam bērnam ir jāguļ vai jāiet lejā. Kā jutās mans bērns tādā situācijā? Arī mājās mans bērns pusdienslaikā neaizmieg, bet uzskatu, ka bērna veselībai nepieciešama vismaz stunda mierā, guļus pozīcijā kaut vai acīm vaļā. Bet dārziņā viņai liek iet lejā sēdēt, jo viņa "vienīgā" it kā traucējot citiem gulēt. Daudzreiz bērns ir stāstījis, ka citi bērni ir trokšņojuši un nav ļāvuši viņai gulēt, bet audzinātājas viņiem nav likusi iet lejā vai apklusinājušas. Laimīgi Kates vecāki, es arī būtu sajūsmā par dārziņu, kurā manam bērnam pielāgo telpu ar viņa mantām, grāmatiņām kurā uzturēties, ja nenāk miedziņš, un tik īpaši lolo, ka neliek iet sēdēt lejā pie audzinātājām kopā ar citiem negulētājiem. Bet tomēr - šādas privilēģijas ir netaisnīgas pret citiem bērniem un liek uzdot jautājumus - ar ko citi negulētāji ir sliktāki par Kati?
Pēc maniem standartiem telpas un audzinātāju izvietojums ir neatbilstošs bērnu drošībai.
Pieskatīšanas telpas izkārtojums un audzinātāju izvēlētā uzturēšanās vieta liedz viņām pārskatīt visu telpu, tādējādi bērni šai aklajā un nepieskatītajā vietā ir gan sabāzuši uz stieples savērtas pērlītes "elektrībā", gan esmu redzējusi kā bāž zīles degunā, gan grūstās uz trepēm, gan novelk bikses un liek otram bērnam pliku dupsi pie sejas, gan apmeklē tualeti(ar vienu sanitāro mezglu) barā un kamēr viens sēž uz poda, citi pa atvērtām durvīm skatās vai līdzās podam pie izlietnes mazgā zobus, vai audzinātājas tikmēr tīra izlietni. Mūsu grupiņā neviena no 3 esošajām audzinātājām neuzmana ne guļamtelpas, ne trepes, kad bērni turp dodas pārğērbties, ne arī foajē un patrepi iepretim labierīcībām, tāpēc esmu redzējusi kā bērni trepju augšā grūstās un dauzās kāpjot pa kāpnēm. Vienā no pirmajām apmeklējuma dienām aukstā ziemas rītā, kamēr ģērbāmies nost, viens puisītis kliegdams bez virsdrēbēm sandalēs izskrēja uz ielas. Audzinātāja viņu pamanīja un noķēra tikai tad, kad viņš bija jau pāris mājas tālāk aizskrējis. Jo visas 3 audzinātājas vienlaikus pulcējas virtuvē vai darba telpā un neviena nepārrauga ģērbtuvi un patrepi. Manu bērnu cits bērns pagrūda pret sienu. Neviena audzinātāja neesot redzējusi, jo viena esot pinusi bizes meitenītei, bet otra skatījusies telefonā.
Citā reizē iepērkoties Ozolnieku Elvi redzēju, ka vadītāja ar savu grupiņu ir pie ezera esošajā rotaļu laukumā. Liekot pirkumus auto redzēju, ka bērni barā neskatoties skrien šķērsām pāri stāvlaukuma brauktuves daļai un vadītāja iet lielu gabalu aiz viņiem.
Ziemas rītā ierodoties dārziņā pie ieejas durvju trepēm visā to platumā atradās vismaz apmēram 1.5m plata un apmēram 80cm plata un 3-4cm augsta uzsaluša ledus "uzkalniņš". Es uz rokām nesu gadu veco dēlu un pie rokas turēju 4 gadus veco meitu. Ledus bija tik plats un garš, ka tam nevarēja pārkāpt vai apiet(vienā pusē ir ēkas siena, bet otrā-dzīvžogs. Ledus bija dzidrs un gluds, un lai cik lēnām un uzmanīgi tādam uzkalniņam cenšas uzkāpt, meita kā lika soli, tā kāja strauji paslīdēja uz augšu gaisā un viņa nokrita uz muguras, sasitot astes kaulu un galvu pret zemi. Par laimi es ar brāli nenokritām līdzi. Iegājuši iekšā un jautājot audzinātājai, kāpēc bērnudārza(!) durvju priekšā atrodas nenotīrīts un nenokaisīts dzīva ledus, audzinātāja atbildēja, ka tas tur izveidojies jau iepriekšējā dienā, jo virs ieejas kāpnēm kāda no caurulēm sabojājusies un ūdens no mājas pil zemē un aukstais gaiss to sasaldē, izveidojot lielu tīra, dzidra un gluda ledus "kalnu". Audzinātājas esot kaisījušas sāli, bet tas neesot līdzējis. Ir saprotams, ka notiek tehniskas avārijas un kaut kas saplīst un sabojājas un momentāli tas nav salabojams. Un tomēr tā kā šim dārziņam regulāri ir šādas "kļūdiņas"- par notikušo tūlīt rakstīju vadītājai, jo bērnudārza(!) durvju priekšā divas(!) dienas pēc kārtas nav jāatrodas neapejamam ledus uzkalniņam.
Kādā vasaras dienā visa dārziņa bērni(apmēram 30-45) kopā ar 6-9 audzinātājām, vadītāju ieskaitot, devās uz pasākumu Jelgavas pilsētā, pēc kura devās uz pilsētas bērnu rotaļu laukumu. Kad tur ierados, lai vestu savu bērnu mājās, redzēju, ka visas audzinātājas sēž uz soliņiem dzerot kafiju, un starp 30-45 bērniem atradās tikai viena audzinātāja, kas aktīvi pieskatīja bērnus. Ejot tuvāk redzu, ka grupiņas meitenīte ir pakāpusies uz augstākām trepēm un mans bērns viņu aiz vidukļa rauj zemē. Meitenīte nobijusies un nevarot noturēties sāka spert manam bērnam pa krūtīm un seju - kur gadījās atmuguriski spārdoties sevis aizsardzībai. Un neviena no audzinātājām to neredzēja un nereaģēja, lai gan, manuprāt, tāpēc pieaugušajiem ir jābūt bērniem līdzās, lai ierādītu veidu, kā droši šādas situācijas risināt.
Visa iepriekš novērotā nevērīgā pieskatīšanas stila dēļ 2018.gada oktobra notikums bija tikai laika jautājums. Mūsu grupas audzinātājas pazaudēja vienu grupiņas bērnu. Par notikušo man satraukti pastāstīja mans bērns brīdī, kad ap 12:30 ierados iestādē, lai vestu viņu mājās. To pašu teica garāmejoša cita meitenīte. Es ar iekšēju smaidiņu(zinot, cik kustīgi ir bērni un cik neaizmirstama būs šī pēdējā darba diena audzinātājai, kurai tā bija patiesi paredzēta jau iepriekš kā pēdējā diena šai iestādē), lai nebūtu pārpratumu, uzreiz jautāju audzinātājai, vai meitenīte bijusi pazudusi vai viena kaut kur aizgājusi, un vai mans un otrs grupiņas bērns man stāsta patiesību. Audzinātāja sākotnēji aizgriezās un aizejot pavisam nesaprotami kaut ko nobubināja. Kad tā pati audzinātāja gāja garām otru reizi, es atkārtoju jautājumu, vai tā ir patiesība, ko mans bērns stāsta par meitenītes pazušanu un vai tiešām bērns ir viens kaut kur gājis. Šoreiz viņa atbildēja: "Meitenīte nepiedalījās nodarbībā un sēdēja ar audzinātājām maliņā. Un meitenīte nekur viena nav atradusies vai devusies bez audzinātāju klātbūtnes." Atbildēju: "No bērnu stāstītā saprotu, ka meitenīte esot pazudusi. Tātad tā nav noticis un tā nav taisnība?" Audzinātāja atbildēja, ka tā nav noticis. Bet bērns uzstājīgi turpināja apgalvot, ka tā ir patiesība. Tāpēc grupas vecākiem sarakstē lūdzu, lai viņi mājās pajautā saviem bērniem par šo gadījumu. Vakarā ap 18:00 iestādes vadītāja tai pašā facebook grupā publicēja paziņojumu, kur tomēr atzīstas, ka bērns ir bijis pazudis un ka policija ir bijusi iesaistīta. Turpat uz manu jautājumu- kāpēc audzinātāja man ir melojusi, tādējādi apvainojot manu un pārējos klātesošos bērnus melošanā un emocionāli pazemojot, vadītāja nevis atvainojās, bet atbildēja: "Tīri cilvēcīgi nevēlējās vecākus satraukt, jo katrs šo situāciju vizualizēs pa savam. Un tas viss bija tikko noticis.(..)" Šai publiskajā sarakstē iestādes vadītāja jau trešo reizi uz vecāku sūdzībām par sniegtā pakalpojuma kvalitāti atbild: "Ja reiz jums ir tik daudz pārmetumu Saliņai, tad vienmēr ir iespēja izvēlēties citu mācību iestādi." Pēc regulāri izskanējušiem šādiem paziņojumiem, rodas pārliecība, ka vadītāja ir ieinteresēta savu, nevis patērētāja interešu apmierināšanā. Turklāt, manuprāt, tā ir patērētāja bezpalīdzības stāvokļa ļaunprātīga izmantošana no vadītājas puses, ja zinot, ka visā valstī akūti un ilgstoši bērniem trūkst vietu gan pašvaldību, gan privātajās pirmsskolas iestādēs, pēc patērētāja aicinājuma vai sūdzības saņemšanas dārziņš atsakās uzlabot pakalpojuma kvalitāti, risināt konfliktus un novērst trūkumus, paziņojot patērētājam: "Ja ir sūdzības, tad ejat uz citu izglītības iestādi." Tātad vai nu nesūdzaties un samierināties ar mūsu darbības nepilnībām, vai nu ejat prom. Šādā situācijā SIA "Petzāli" nostāda vecākus pozīcijā, kurā viņi ir spiests klusēt un ciest "Saliņas" pārkāpumus, jo citās izglītības iestādēs bērnam brīvu vietas nav.
Kad facebook grupā uzdevu jautājumu, kas tiks uzlabots un mainīts iestādes darbā, lai vecāki justos droši un nākotnē tiktu novērsta šādu nelaimju ar bērnu pazaudēšanu atkārtošanās, man atbildi nesniedza ne audzinātājas, ne iestādes vadība.
Es kā racionāli domājošs cilvēks, vairākas dienas mēğināju sarunāt un noorganizēt tikšanos ar audzinātājām un vadītāju, lai varētu izrunāt sasāpējušos vai neskaidros jautājumus. Tikšanās tika plānota uz ceturtdienu, bet pēc vairākkārtējas jautāšanas audzinātājai, cikos satikties, atbilde netika dota. Beigu beigās norunātajā dienā audzinātājas uz maniem telefona zvaniem neatbildēja un neatzvanīja, tāpēc biju spiesta meklēt viņas uz ielas pastaigas laikā, kur arī atradu. Vadītāja tā arī nedeva ziņu ne par to, vai tiek manis piedāvātajā datumā, vai vispār būs klātesoša, lai gan tai dienā bija uz vietas dārziņā. Uz aicinājumu paiet nostāk no bērnu ausīm audzinātāja atbildēja kategoriski noraidoši un biju spiesta runāt bērniem dzirdot. Pati sarunas vieta un apstākļi nekā neprezentēja vēlmi kaut ko izrunāt un risināt. Un uz visiem manis uzdotajiem jautājumiem audzinātāja man atbildes sniegt nedrīkstot un jājautā esot vadītājai, lai gan vadītāja vairākkārt ir uzsvērusi, ka jārunā klātienē ar audzinātājām. Tāpat audzinātājs nedrīkstot man atbildēt uz to, kā viņas rīkojas, ja bērni sakaujas. Un viņa nezina, vai audzinātājas pa dienu var izkārtoties pa telpu tā, lai viena varētu pārredzēt virtuvi un otra patrepi. Audzinātājām neesot pat atļauts atbildēt uz maniem jautājumiem. No savas puses konflikta risināšanā izdarīju visu un no sirds, bet vadītāja ar darbiniecēm neizrādīja nekādu interesi sadarbības veicināšanai un turpināšanai, nesniedzot vecākiem pēc likuma un līguma noteikto interesējošo informāciju par līgumā aprakstīto pakalpojumu un nenovēršot nepilnības pakalpojuma kvalitātē. Ja man, kompromisus meklējot, ir jāskrien pakaļ "Saliņas" vadībai un darbiniecēm, kamēr viņas liek bērnus uz podiņa, uzgriež muguru teikuma vidū un aiziet, tad tas neliecina par SIA "Petzāli" godprātīgu un uz bērnu interesēm vērstu attieksmi un praksi.
Tā kā pēc meitenītes pazaudēšanas un pēc daudzajiem iepriekš redzētajiem starpgadījumiem vadītāja nesniedza atbildi un garantiju par to, ka turpmāk iestādes darbā tiks kas uzlabots un izmainīts, lai bērnus vairs nepazaudētu un vecāki savus bērnus iestādei var uzticēt pieskatīšanā mierīgu sirdi drošā vidē saņemot drošu pakalpojumu, es pieņēmu lēmumu, ka tādu līguma noteikumiem neatbilstošu pakalpojumu saņemt nevēlos un gribu lauzt līgumu.
Tam sekoja finansu shēmas un atteikšanās atmaksāt prettiesiski iegūto naudu no vecākiem un pašvaldību budžetiem, kas detalizētāk aprakstīts otrā sūdzībā par šo iestādi.
Es pēc dabas neesmu sīkumaina, bet ar pāris dzelžainiem principiem, tāpēc sākumā uz šīm vadītājas "kļūdiņām" pievēru acis. Bērni man ir vissvarīgākie šai dzīvē un pedagoga profesiju neapskaužu un uzskatu par pašu vērtīgāko, tāpēc, ja redzu, ka mans bērns ir drošībā, aprūpēts, uzklausīts, cienīts, līdzvērtīgs citiem un ja vēl tiek apmierinātas viņa primārās emocionālās vajadzības, tad esmu gatava pedagogiem zvaigznes no debesīm nonest un ar zeltu apbērt. Un es pati no brīvas gribas labprātīgi dāvinātu dārziņam un pedagogiem naudu. Bet ja vadītāja ir tik aroganta, ka ļaunprātīgi izmanto vecāku bezizejas stāvokli dārziņu izvēlē, paziņojot - ja jums kas nepatīk, ejat citur. Un pēc šī ultimāta, lai iebiedētu vecākus, demonstrē to vecāku, kuri ir izteikuši pretenzijas par dārziņa rīcību, un bērnu publisku ignorēšanu, pazemošanu ar nelaipnu, rupju attieksmi. Tai iepretim izrādot uzspēlētu draudzību un laipnību pret tiem vecākiem un bērniem, kas klusē un "glauda pa spalvai" baiļu dēļ vai vienkārši tāpēc, ka ir iegadījusies ļoti veiksmīga sadarbība. Un ja vadītāja tik atklāti groza līguma punktus sev par labu(pretēji likumam), lai gūtu sev labumu, zinot, ka vecāki bezizejā neiebildīs mīļā miera labad vai baidoties, ka pret viņiem vai bērniem, izteikto iebildumu dēļ, tiks vērstas sankcijas, kuru mērķis ir atbrīvoties no vecākiem, kuri konfrontē un neļauj saimniekot sava labuma gūšanai. Tad es neesmu tā latviete, kas miera labad pacietīs tik nekaunīgu un netaisnīgu rīcību. Bet tā ir mana pieredze, mans skatījums un mans viedoklis no manas puses. Ne viss tur ir melns. Iespējams ir stāsti, kur vecāki ir ārkārtīgi laimīgi un apmierināti, jo sadarbība ir izdevusies ideāli. Gan vadītājai, gan darbiniecēm ir kvalitātes, kuras ļoti pozitīvi novērtēju. Bet diemžēl man gadījās negatīvā vairāk nekā pozitīvā. Patiesi vēlos izcelt audzinātājas Maiju un Kristīni - viņas nebija mūsu grupiņā, bet no malas bija skaidri saskatāms, ka cilvēki ir savā vietā ar visu sirdi un dvēseli! Tādi pedagogi ir fantastiski, neatsverami dārgumi!
Pēc mana bērna tiesību rupjas pārkāpšanas, apmelošanas, saņemtā absurdā rēķina un vēstules ar brīdinājumiem, un pēc atklātajiem vairākiem citiem nekorektiem naudas darījumiem ar vecākiem un pašvaldībām, metu pie malas latvisko neitralitāti un vērsos par šiem jautājumiem atbildīgajās iestādēs. Vai uzlabojumi ir notikuši - nemācēšu teikt. Bet ceru, ka vadītāja nekad vairs neatļausies ne pret vienu vecāku vai bērnu(!) vērst sankcijas un radīt nelabvēlīgus apstākļus tikai tāpēc, ka viņi aizstāv sava bērna vai savas tiesības un drošu vidi. Joprojām nespēju aptvert, kā vadītāja, kas rada imidžu par tik kaislīgu mīlestību pret bērniem, vienlaikus spēj tieši un netieši, mērķtiecīgi un aiz nevērības darīt pāri neērto vecāku bērniem.
Pats skumīgākais ir tas, ka vietu trūkums pašvaldību dārziņos, nostāda vecākus bezizejas stāvoklī - ja ir jāiet strādāt, tad jācieš šāda "Saliņas" vadītājas un darbinieku attieksme un jāklusē. Esmu priecīga, ka varēju atļauties bērnu izņemt no dārziņa, redzot darbinieku un vadības netaisnīgo un nelabvēlīgo attieksmi pret viņu un mani. Un no sirds priecājos par vecākiem, kuriem pieredze ir pozitīva it visos aspektos.
Neviens šo nelasīs. Dzīve ir pārāk īsa, lai lasītu teksta blāķus, kuros rakstītājs nespēj formulēt domu.
Pēc reitingiem nedzenos.
Cilvēkiem tiešām nav ko darīt kā sēdēt un rakstīt šo visu sūdzību lapā.
100reiz jau paspētu atrisināt problēmu ar tiesībsargājošām instancēm
Tur jau ir sūdzības publicēšanas iemesls- teksts kopēts no iesniegumiem tiesībsargājošām iestādēm. Standarta atbilde- nav mūsu kompetence, iestādei ir likumā noteiktie sertifikāti, pārbaudes veicām, gaidām atbildi no citām iestādēm utt utt. Ja otra puse nevēlas problēmu risināt sarunu ceļā, kā arī atbildīgās iestādes labumu nedod, tad tas tiek pacelts publiskā līmenī.