Rīgas Hansa vidusskola - skolas politika

Vēlos brīdināt par Rīgas Hansa vidusskolas (RHV) politiku. Diemžēl tā ir pretēji tam ko saka.

Kāpēc mēs izvēlējamies RHV?

Bērnam ir labas dotības - atmiņa, loģiskā domāšana, enerģiskums un augsts intelekts. Tas ir vienlaikus lieliski, bet ir arī jādarbojas vairāk, lai bērnam būtu interesanti un viņš sajustos iesaistīts. Par intelekta līmeni tas nav mūsu lēmums. Šo izpētīja skolas psihologs. Un rezultāti mūs, ar sievu, pārsteidza. Bērnam ir 130 IQ. Priekš viņa vecuma (7 gadi uz testa laiku) tas ir daudz. Skolu mēs meklējām blakus darbam un ar labām atsauksmēm. Viss tuvākā bija RHV un mūs arī tur sagribēja uzņemt. Tādēļ izvēlējamies RHV. Skola sevi pozicionē kā augstā līmeņa skola kā arī iekļaujošā (nedaudz ieskrienot priekšā, tas viss ir tikai burbuļu pūšana).

Pirmā klase.

Bērns aizskrēja uz skolu laimīgs, viss likās interesants un viņš sagaidīja ka būs jautri. Tā arī bija kamēr visa klase sāka dalīties uz interešu grupām. Izrādījās šajā klasē bija vairāki bērni no viena dārziņa. Un tad arī sākās. Kad klase sadalās interešu grupās, grupiņas sāk konkurēt viens ar otru. Tad es personīgi uzzināju terminu mobbings.
Braucot bērnam pakaļ katru skolas dienu es sāku pamanīt nejaucības klasē. Vienu dienu es redzēju kā viens bērns spārda otru ar kājām. Tā rupji, reāli sit. Tas notiek tieši klasē. Es stāvu aiz loga, jo bērnus jāsagaida ārā (Covid) un redzu ka pagarinātās grupas skolotāja nepievērš tam uzmanību. Tad es padomāju, nu jā puiši risina attiecības, bet nu tā, pārspīlēti. Vēl vienu dienu nākot es sastapos, ka mans bērns krāmē mantas somā un mani neredz. Es klauvēju pie loga un kāds puika no klases to pamana un skatās uz mani. Tad es sāku rādīt lai pasauc manu bērnu, tā lai viņš mani pamana. Un puika vienkārši noignorējot lūgumu pagriezās un dodas tālāk itkā mani nepamanīja. Visi klasē zina kas es esmu un kura tētis es esmu. Tākā tas bija speciāls žests.
Jau ar kādu trešo nedēļu skolā mēs sākām saņemt pirmās sūdzības par mūsu bērna uzvedību. Saka ka sit, kliedz, traucē stundu utt. Uz ko mēs ar sievu sākām reaģēt un pārrunājām katru sūdzību ar dēlu. Te galvenais mani pareizi saprast. Es neceņšos attaisnot mana bērna uzvedību. Viņa ir kāda ir (vēlāk mēs uzzinājām, ka bērnam ir vieglā forma Aspergera sindroms). Te ir svarīgi kā skola risina šādas situācijas.
Mēs sākām mācīt bērnu ka ja viņš netiek galā ar kādu situāciju lai viņš pienāk pie skolotājas viņa palīdzēs (tas ir pedogoga pienākums). Kādu brīdi bija miers, un tad viss atgriezās. Vēlāk mēs uzzinājām ka skolotāja “padzina” bērnu prom ar vārdien: “Pārstāj sūdzēties.” Te var redzēt skolas attieksmi. Domājat es pārspīlēju un ka tas tikai uz skolotāju attiecas?. Skolā ir daudz situāciju ar kurām daži bērni netiek galā un viņiem nepalīdz (te nu ir iekļautība). Tad pie visa aktīvi tika piesaistīts skolas sociologs (varbūt iekļautība būs te?). Kā viņš darbojas. Bērnam rodas klasē konflikts, zinot ka viņam nepalīdzēs, bērns mēģina risināt problēmu kā sanāk un sāk kautkad sist lai liek mieru, kaut kad atriebties pagrūžot (vismaz kaut kā atdot savu bēdu) un arī rupji lamāties (vēlāk pateikšu kas tur par lietu). Sociālais darbinieks redzot sekas pieņem lēmumu ka jā, berns uzvedas neadekvāti un aizved projām (tikai konflikta “vainīgo”). Parunā, paspēlē spēles un tad sūta bērnu atpakaļ. Problēma ir “atrisināta”. Tad Bērnu aizved pie soc pedogoga vēl un vēl un vēl. Un tad skola pieņem lēmumu aizsūtīt bērnu pie skolas psihologa. Problēma tak ir bērnā, un galvenais ka tikai vienā bērnā.
Skolas psihologs parunā, patestē bērnu un vienīgais ko viņam ļauj iestāde ir dot rekomendācijas. Mums iedeva padomus uz kādām pārbaudēm aiziet, kādus ārstus apmeklēt un ko skolai atnest lai palīdzētu tikt galā ar “mežoni” (uz to laiku jau sāk veidoties skolai, ka bērns ir nenormāls). Mēs izstaigājām vairākus ārstus, vairāk kā pusgadu gaidījām rindās uz dažādām pārbaudēm. Kad beidzot tikām uz smadzeņu ascelogrammu mums pirmo reizi teica, ka var būt bērnam ir Aspergera sindroms. Bet to vēl vajag pārbaudīt pa tiešo. Pie specialista. Protam mēs pierakstījamies pie psihiatra vēl kādus vairākus mēnešus gaidījām rindā. Tad psihiatrs nosūtīja uz Aspergera sindroma testiem, kur rindā jāgaida vēl pusgadu.
Kas notika iekļaujošā skolā pa to laiku? Klasē viss bez izmaiņām. E klasē tiek rakstītas sūdzības. Smieklīgākā no tām bija; “Bērns lasa.” To ierakstīja lasīšanas stundā. Bet kas tur notika? Berns jau izlasīja visu stāstu kamēr klasē visi pēc kārtas lasa pa druskai un viņam kļuva neinteresanti. Tad mūsu bērns paņēma komiksu vai citu grāmatu (es jau precizi neatceros) un lasīja to.
Un tad arī pienāca laiks kad mūs izsauc pie mācību pārziņas. Es atnācu, noklausījos bērna vainu. Mani pārsteidza ka saruna bija šādā formā. Jūsu bērns izdarīja tā un ir vainīgs, labojiet. Neskanēja neviena varianta ka tas ko viņš izdarīja varēja būt sekas. Arī pacelt šo tēmu ir aizliegts. Mācību pārzine uzreiz novērš tēmu. Mēs tak runājam par Jūsu bērna uzvedību tagas utt. Es paskaidroju ka mēs gaidām rindās uz vairākām pārbaudēm, sadarbojamies ar sociālo pedogogu, skolas psihologu un ejam pie citiem specialistiem, bet to es, protams, teicu pats sev jo mani īsti neklausījās. Tas bija mans secinājums un vēlāk būs saprotams ka man bija taisnība. Ah! Jā! Uz vārdiem iekļaujoša skola bija tikai viena pamata atbilde. To jūs arī no politiķiem dzirdēsiet: “Mēs daram visu ko varam.” Kā Jums tāds arguments? Vai Jums sanāktu to oponēt? Man, diemžēl, nē. Tur kur es augu tie vārdi nozīmē ko citu. Noteikti ne to ko es redzu skolā.
Un tā mēs pabeidzēm pirmo mācību gadu.
Par citu bērnu vecākiem tur vispār raud vai smejies. Man zvanīja vecāki kuri stāstīja ka viņu bērni atnāk mājās asarās (puiši) un raud, un sūdzās ka viņus aizskar viens klasē riebeklis. Neiedziļināšos situācijas paskaidrojumā. Tur visi ir vainīgi. Katrs pa savam. Mani šoķēja viena tēva paskaidrojums:
Cita bērna tētis: “Jūsu bērns iesita manējo ar kulaku pa galvu. Tas nav normāli … (tālāk standartais kāpēc tas nav normāli. Domāju visi saprot ka tas nav normāli)”
Es: “Saprodu, bet kas tur notika? Kāpēc viņš iesita?”
Cita bērna tētis: “Jūsu bērns traucēja spēlei. Tad viņu mēģināja nogrūst nost un viņš iesita…”
Es: “Tā var būt. Bērni dažreiz pārspīlē… (precīzi neatceros ko teicu)”
Cita bērna tētis: “Ja tā vēl notiks es sūdzēšos direktoram. Jo es zinu manu bērnu. Viņš iet uz basketbolu, komandas sportu un viņš nevar kauties. Viņš zin ko komanda nozīmē.”
Un te es pamanīju arī vecāku uztveres dīvainību. Vai jūs redzējāt basketbolu? Tiem kas nezin. Tur ir jātraucē spēlēt pretiniekam un ir tikai viens mērķis, trāpīt grozā. Ja tas ir noteikumu robežās ir vēlam grūzt, spert, sist (protam “nespeciāli”). Citiem vārdiem sakot katram ir sava taisnība galvā un jāseko reāliem notikumiem. Kurus tikai redzot pilnībā var izdarīt pareizo secinājumu. Un RHV to nedara.
Un velreiz, es neattaisnoju mana bērna uzvedību. Tā ir kāda ir.

Otrā klase.

Vasaru bērns pavadīja staigājot uz jūru, uz bērnu laukumiem. Nereizi netika pamanīta uzvedība kas notika skolā. Kā arī staigāja uz uzvedības korekcijas pulciņiem. No sākuma individuālos, tad grupas nodarbībās. Individuālos nebija nekādu problēmu. Pat pārsteidzoši labi rezultāti, bet grupu nodarbībās gāja grūtāk. Mans bērns nevar ilgi noturēt fokusu uz noteiktu darbu. Ja sāk kāds trakot mans dēls grib apdzīt visus.
Tad pienāca pirmais semestris. Es atvedu bērnu uz skolu un pirmais ko es sadzirdēju, ko klasesbiedrs teica dēlam, jaunajā mācību gadā: “Heh! Es atceros ka tu mums esi trakais!” Jauki vai nē. Manā klātbūtnē. Iekļaujoša skola palīdzēja ar vērtējumu. Iedomājaties. Notiek konflikts, redz skolotāja vai neredz, vainīgais ir viens un to vienu aizved. Visa klase to redz. Tas atkārtojas daudzas reizes un uoļā. Ko klasesbiedri teiks par bērnu kuru vadā prom?
Sākās mācības un “negaidīti” atkal sūdzības no skolotājas, sociālā pedogoga. Šoreiz bērns pat sāk izmantot aktīvi lamuvārdus un vērš tos pret skolotāju. Pirmkārt, mums ģimenē nelamājas ar rupciem vārdiem (kur bērns tos iemācās? Pastāviet pie skolas izejas kad stundas ir beigušās. Paklausieties.), otrkārt, kāda pedogogiskā pieeja ir lai bērns sāktu apsaukāt skolotāju. Visam ko dara ir savas sekas. No sākuma ir darbs, tad sekas. Un vēlreiz. Es saprotu ka tas ir slikti un mājās mēs ar bērnu par to runājam, pētam, skaidrojam. Bet mēs neesam klasesbiedri vai skolotāja. To jādara no viņu puses arī.
Otrajā mācību gadā mums aktīvi sāka lidināties vārds mobbings. Un pie tā tika pierakstīti pirmajā vietā mans dēla un vēl 2 pārējie bērni. Diemžēl sarunas ar vecākiem neko labu nedeva (un vēlāk es sapratu kāpēc. Tad arī izlēmām aiziet prom).
Nu tā, klasē ir 3 bērni kuri tiek pieskaitīti pie mobbinga. Es nākot pēc bērna parasti novēroju kādu brīdi, kamēr gaidu, ko dara bērni. Visi uzvedās vienādi (sit, kliedz, grūstās). Mans bērns mani neredz tākā tas nav uzvedība vecāku klātbūtnē. Tad bija diena kad notika teātra apmeklēšana kur mana sieva aizbrauca pakaļ, jo iekļaujošai skolai vajag papildus rokas lai tiktu galā ar paklausīgiem bērniem. Kad sieva bija izrādē bilde ir tāda, bērni (pārsvarā puiši) viens otru aizskar, dauzās, apsaukājās. It sevišķi ceņšas aizskart tos 3 “mobbingotājus”. Uz ko nāk sprādzienreakcija un visi laimīgi (bērni protams). Tad bija vēl ekskursija uz muzeju kur varēja atbildēt uz gida jautājumiem. Kā sieva teica: “Uzminiet kuri bija tie gudrie bērni, kuri varēja atbildēt uz vairākiem jautājumiem?” Teikšu tā. Tie bija 3. Nu protams tie “atpalikušie” bērni. Tie kuri “mobbingo” un paspēj vēl papildus ko iemācīties.
Bet nu pie šāda procesa bija kā parasti, sūdzības un auzvešana pie soc. pedogoga. Bet viss sāka aktīvi iet greizi kad tika aizskarta viena māmiņa, kura strādā RHV un aizņem augstu vietu. Kā tas notika. Es ar bērnu pārrunāju kārtējo uzvedību un sagribēju pārrunāt kārtējo konfliktu klasē. Vecāku grupā labi aprakstīja kas notika un es sagribēju parādīt bērnam kā citi vecāki redz to kas notiek skolā un kuru tie uzskata par vainīgo. Mans bērns to izlasa. Pēc vārdiem izsecina kura vecāki tie ir. Un skolā pusdienlaikā kad kārtējo reizi šīs mammas dēls aizskar manu dēlu, dēls pateica: “Tava mamma ir stulba ja viņa neredz ko tu dari!” Un no šī brīža iekļaujošā skola pārstāja eksistēt. Mana bērna virzienā lidoja dažādi traki vārdi. Tad sieva uzrakstīja klases vecākiem un skolotājai visu situāciju ka netikai mūsu bērns ir vainīgs. Mums visiem jāskatās uz situāciju. Un jo vairāk no tās situācijas mēs redzam jo pareizāk var rīkoties. Un arī viņa uzrakstīja ka ir aizdomas ka bērnam ir Aspergera sindroms. Kura pārbaudi mēs gaidam. Rezultātā gija pateikts: “... mans bērns ar trako klasē nemācīsies! …”
Kā jūs domājat ja klase ir pret bērnu, vecāki akli tic savam bērnam un arī ir pret, skola jau nu arī ir pret. Kā pats bērns rīkosies?
Varu pateikt priekšā. Bērns sāka kavēt stundas. Zagt saldumus veikalā (saldumi palielina prieka sajūtu, un nākamais solis alkohols, narkotikas ja tā turpināt). Mēģināja tikt pie soc pedogoga, tobiš tālāk no “jaukās” klases.
Un atnāca rezultāti par sindromu. Viņš bija vairāk pozitīvs. Kad, vēlāk, tikām pie psihiatra viņš teica ka jā tāds ir, bet bērns vēl aug. Viss var palaboties. Diagnozi uzstādīt atteica, jo nav tas līmenis kad jau vajag diagnozi. Tad papīri tika nogoti skolai, rekomendācijas tika sniegtas, specialisti, kuri to deva teica ka skolai tagad nāksies ko mainīt, jo finansējums ar šīm rekomentādijām skolai tiks iedots.
Kas mainījās skolā? Kādus 2-3 nedēļas viss jauki un tad atkal pa vecam. Klasesbiedru uzvedību rekomendācijas skolai tak nemaina. Vajag tak uzveikt “mobbingotāju”. Vienā no konfliktiem bērns kura mamma skolā strādā, atklāti manam dēlam teica, ka panāks ka viņu izmetīs ārā. Un, principā, panāca to. Viņš bija no tiem bērniem, kurš mājās gāja ar asarām un redzēja tikai vienu vainīgo. Tāda informācija, par skolas darbinieku bērniem, skolā vispār TABU. Tika ignorēta visos līmeņos.
Tad atkal pienāca laiks kad mūs izsauc pie mācību pārzines. Saruna atkal bija, Jūsu bērns izdarīja to un to, viņš vainīgs, dariet kaut ko. Nevārda ka konfliktā ir vismaz 2 vainīgie. Sieva gribēja paskaidrot ko viņa uzzināja par mūsu bērna stāvokli, par ko kāpēc viņš tā rīkojas, ka skolā ir neveselīga gaisotne un tas bērnu ietekmē. Uz ko, kā Jūs domājat kas bija teikts? Teica ka māmiņa salasījās internetā dudz informācijas un tante ar pieredzi zin visu labāk. Kaut arī katrs specialists, pie kura gājām ar dēlu, jautāja kurā skolā mēs esam un kad sadzirdēja RHV teica ka mums būs grūti. Tas, principā, īsumā, visa saruna.
Tad es sapratu ka klase cīnīsies lai manu dēlu izsviež ārā, viņiem ir ierocis (mamma, kura strādā tanī pašā skolā), skolotājai arī gribās atbrīvoties no mana bērna, jo kad visi vienādi domā ir daudz vieglāk strādāt. Bet skolai pilnīgi vienalga, jo skolām reitingu mēra pēc labākiem skolniekiem. Uz skolnieku rotāciju ir vienalga. Izmet ārā to kas ir slikts un viss. Tas ir citas skolas problēma tagad. Mēs ar sievu pieņēmām lēmumu ka iesim prom no turienes. Un otrs bērns kurš arī ir “mobberis” arī aizgāja. Viņam arī ir garīgās attīstības grūtības, bet viņš arī ir gudrs.
Te nu ir tā laba līmeņa skola un iekļaujošā pieeja.
Ja jūs tomēr tur gribat iet. Esiet gatavi, bet protams lai Jums viss būtu labi.

Secinājums. Skola savāc vienādi domājošos bērnus, atbrīvojas no liekā svara un saņem labu finansējumu. Ja vēl tiešāk. Berni tur ir tikai naudas avots.