NVA - Attieksme, personīga aizskaršana
Biju iestāties bezdarbniekos. Mani apkalpoja sieviete vārdā Iveta Zvirgzdiņa. Žēl, ka neiedomājos ieslēgt telefonā balss ierakstīšanu, lai varētu kaut kādā veidā savus vārdus apliecināt augstākajā iestādē, par personības aizskaršanu. Īsumā sakot, kamēr sēdēju un pildīju vajadzīgos dokumentus, tā pretīgā sieviete mani aizskāra, runājot par to, ka man neesot prātiņa pat papīrus normāli aizpildīt, jo es redz nokļūdījos, jo nezināju kā to visu pildīt, jo biju NVA pirmo reizi. Tad vel mans e-pasts viņu neapmierināja, par ko viņa izteicās ka NORMĀLIEM cilvēkiem ir jābūt NORMĀLAM e-pastam, nevis tādam, kāds ir man, un ja viņa būtu darba devējs, viņa mani nepieņemtu darbā tikai tā dēļ, ka man redz neesot normāls e-pasts un es neizskatos atbilstoši NORMĀM. Teiksim tā, man ir dredi, un pīrsingi uz sejas, un tāpēc es neatbilstu normām un neesmu normāla, un man nepietiekot smadzeņu lai aizpildītu papīrus. Šī sieviete strādā NVA Rīgas nodaļā, Jēzusbaznīcas ielā 11, 2. stāva 209. kabinetā. Turpmāk dodoties uz šāda veida iestādēm ierakstīšu visas sarunas, jo man tas nešķiet normāli, ka mani var aizskart vienkārši tāpat bez iemesla kaut kāds ofisa darbinieks, kuram būtu ienkārši jāpilda savs ofisa darbs, nevis jāpievērš uzmanība manam izskatam, un jāapspriež tas. Pieminēšu to, ka visu to laiku Es klusēju un rakstīju tos papīrus, bet viņa visu laiku runāja, un visādi mēģināja mani aizskart, un obligāti pieminēt savā teiktajā kaut ko par to, ka es neatbilstu kaut kādām viņas normām. Protams, zinu to, ka šis viss jebkurā gadījumā netiks izskatīts, jo man nav nekādi pierādījumi, vienkārši gribu lai visi redz, cik jauki cilvēki strādā valsts iestādēs.
Komentāri (3)
gan jau atradīsi savu darba devēju vai otrādi.
a tante varēs palikt tur un burkšķēt
Arī man ir slikta pieredze ar šo sievieti.
Pavirši apskatot CV, noteica, ka nepareizi sastādīts, pēc novecojuša standarta, tādu nevarot sūtīt darba devējiem. Kad izlaboju pēc viņas tiešiem norādījumiem, citi NVA darbinieki jauno versiju atzina, par novecojušu un likumdošanas prasībām neatbilstošu un lika labot uz manu sākotnējo versiju.
Vakances piedāvā tikai tirdzniecībā, nemaz neizskatot man vēlamās profesijas. Radās iespaids, ka svarīgākais ir ātri atrast kaut kādu darbu, lai negrauj valsts statistiku bezdarba līmeņa samazināšanai.
Apkalpojot mani kolēģei sūdzējās, cik viņai ir slikta vīra māte un kritizē citu kolēģu darbu, kurš ievēro un kurš neievēro noteikumus, kuriem vadība liek rakstīt paskaidrojumus.
Jā šinī iestādē lielākā daļa darbinieku, kuru strādā ar klientiem ir nožēlojami cilvēki. Viņi paši savā dzīvē nav neko sasnieguši, strādā amatā kuru neieredz, strādā ar cilvēkiem kurus neieredz, bet pašnovērtējums ir tād, it kā viņi visu noteiktu šinī dzīvē. Vienīgai par ko viņi var noteikt tas ir "bezdarbnieka" statuss un tas arī ir vienīgais ar kā anulēšanu viņi var piedraudēt, bet pēc tam, kad paiet pabalsta izmaksas termiņš un statusam vairs nav nekād īpaša jēga retorika mainās un kļūst daudz pielaidīgāka.
Es nolēmu, ka tā man būs laba pazemības skola un "paklausīgi un pazemīgi" pieņēmu visu to, ko liktenis bija man sagatavojis.
Jāsaka gan, ka ir arī labi darbinieki, bet inspektores ir riktīgas fūrijas. Viņas katru reizi drukā iepriekšējo darba vietu vēsturi, laikam mans "izdienas saraksts" bija neviennozīmīgs, lai vērtu vaļā muti un klāstītu pārgudrības, bet citus tur "mācīja dzīvot" ne pa jokam. Arī tas, kā viņas apspriež savus klientus aiz muguras citu cilvēku klātbūtnē, nav valsts iestādes ierēdņa cienīgs.