Neatliekamās Medicīniskās Palīdzības Dienests - Ņirgāšanās par pacientu

Labvakar! Saņēmos visu uzrakstīt tikai tagad, kaut tas viss notika jau aptuveni pusgadu atpakaļ.

Situācija šāda: vienā vakarā man palika slikti, reiba galva (man ir arī diagnoze epilepsija) . Nokritu un pamodos nedaudz pirms ātrās palīdzības ierašanās. Tie cilvēki, kuri man izsauca ātro palīdzību bija garāmgājēji. Bet diemžēl atbrauca tāda ātrā palīdzība, kura vienkārši ņirgājās par mani. Nepārbaudīja ne asinsspiedienu, ne cukuru, pilnīgi neko. Viens vīrietis no ātrās palīdzības apguldināja mani uz soliņa, bet tad, kad sapratu, ka gribu vemt, jo palika atkal slikti mēģināju piecelties, bet tas vīrietis sāka lauzt roku (beigās taisīja rentgenu un tur uzrādīja lūzumu) . Sieviete no ātrās palīdzības smējās par mani un Sita ar savu kāju pa manu kāju. Es raudāju, ka man sāp roka, bet vīrietis turēja vēl stiprāk. Beigās man pateica, lai es ielecu Daugavā (Daugava nebija aizsalusi) . Beigās man izsauca valsts policiju, kura pārbaudot datus mani palaida uz mājām. Ejot uz mājām, man sāka reibt galva un es apsēdos uz ietves malas (ne uz ceļa) . Garām gāja divi vīrieši, kuri tā kā es raudāju un vēmu, izsauca man ātro palīdzību. Es raudot teicu, lai nesauc, jo man bail, lai neatbrauc tā pati ātrā palīdzība, kura man salauza roku un ieteica ielekt Daugavā. Beigās, kā par nelaimi atbrauca tā pati ātrā palīdzība, kura bija iepriekš un sāka smieties par mani. Man tā jau bija slikti un viens no vīriešiem pateica, lai es aizejot pakārties. Es histērijā izvilku no botām šņores un uztaisīju mezglu, bet tas vīrietis pateica, ka tā man nekas nesanāks. Ja tā vēlos tad, man ceļgali jāpatur gaisā. Beigās man nekas nesanāca, bet galvā bija doma par Daugavu. Atkal ātrā palīdzība izsauca man valsts policiju, kura pārbaudot datus palaida mani prom. Es nežēlīgā histērijā (Raudāšānā) , bailēs un sāpēs, gāju vairs ne uz mājām, bet atpakaļ, lai ielektu Daugavā, jo ātrā palīdzība man to ieteica. Beigās no rīta, es stāvēju pie Daugavas malas un biju 100% pārliecināta, ka lekšu, stāvēju un raudāju. Garām gāja jauna sieviete, kura man pajautāja, vai viss ir kārtībā (jautāja angliski) . Es raudot stāstu, ka ātrā palīdzība ieteica ielekt Daugavā un viņa mēģināja mani atrunāt, līdz beigās atbrauca pašvaldības policija (divas sievietes) . Kurām raudot arī visu izstāstīju, gan par Daugavu, gan sāpošo roku. Viena no policistēm ieteica man rakstīt iesniegumu valsts policijā, par šo visu. Beigās atbrauca vēl viena policijas mašīna un ātrā palīdzība. No ātrās palīdzības man bija bail, jo domāju, ka būs tā pati, kura iepriekš un ņirgāsies par mani. Raudāju, atkal visu stāstīju un beigās mani aizveda uz tvaika 2 (Rīgas psihiatrijas narkoloģijas centrs) . Uzņemšanā es raudāju un no ātrās palīdzības darbinieks pateica ārstam, ka tā bija pretreakcija, dēļ tā, ko man divas reizes pateica un izdarīja ātrā palīdzība. Ielika slimnīcā un pēc 3 dienām ar ārstu konsīlija lēmumu mani izrakstīja.

Vienīgais tas, ka, es jau kādu laiku domāju par pašnāvību, jo, es savā dzīvē vairs nevēlos satikt tos ātrās palīdzības darbiniekus, kuri bija tajā dienā. Pat rakstot, es raudu, jo nezinu, kur man likties un ātro palīdzību es nekad sev nesaukšu. Bail no sāpēm un ir skumjas, sāpīgas un depresīvas atmiņas. Staigāju pie psihologa..

Paldies neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniekiem, par jūsu rīcību.. 😭