Labās mājas Dzīvnieku patversme - Briesmīga attieksme

Vēlējos informēt visus kuri vēlas adoptēt kādu dzīvnieciņu no šīs patversmes (''Labās mājas''), par patversmē strādājošās administratores un citu darbinieku attieksmi, pret adoptēt gribētājiem.
Neizplūdīšu garās runās, bet īsumā mana pieredze bija šāda - Gribēju adoptēt sunīti (kucīti), biju ar draudzeni jau ļoti ilgi meklējis dažādas patversmēs un pat sludinājumu portālos. Uzgājām patversimi ''Labās mājas'' kur, mums abiem, iepatikās divus gadus vecā suņu meitene Čita. Jau nākamajā rītā centāmies sazvanīt patversi, lai varētu pārliecināties, ka sunīte ir uz vietas, taču tas bija nesekmīgi, jo zvanot no 10-13 dienā neviens klausuli necēla. Tajā vakarā, jau sākām atmest cerību, ka vispār kāds pacels, tāpēc uzrakstījām uz patversmes facebook kontu, kurā laipna meitenes atbildēja, ka sunīte ir pieejama un, ka var braukt apskatīties, un ka esam vienīgie kuri vispār ir izrādījuši jebkādu interesi par kucīti, kā arī atsūtīja tieši to pašu patversmes numuru uz kuru jau bijām zvanījuši. Nākamajā rītā ar cerību, ka beidzot kāds pacels, zvanījām uz patversi un beidzot kāds atbildēja. Sarunājām tikšanos ar sunīti. Pēc pāris dienām aizbraucām uz patversi, lai apskatītos sunīti. (uz patversmi bez personīgas mašīnas ir diezgan sarežģīti aizbraukt) Pirms braucām uz patversmi bijām iegādājušies, kā ziedojumu, suņu barību un gardumus. Visbeidzot sasnieguši patversi gājām iekšā, kur mūs sagaidīja, ar dzīvi neapmierināta, administratore. ( ne labdien, ne sveiki...) Mums priekšā bija kāda sieviete kura vēlējās adoptēt kaķeni, tāpēc nācās uzgaidīt. Beidzot pienāca mūsu kārta. Piegājām pie administrātores ar jautājām par Čitu nu lai atdotu sunu pārtiku. Teicu adminisatrātorei, ka esmu atvedis suņu pārtiku un devu viņai. Mums atcirta arī šķībi pārgriezstu seju un neapmierinātā balsī atbildēja, ka ''viņa vel ir uz vietas un jūs neesat pirmie kuri ir interesējušies par viņu. Barību varat nolikt uz soliņa, bet mēs vispār saviem suņiem nedodam lēto maximās, mego un rimi nopērkamo barību. '' Vēlos vērst uzmanību , ka par atvesto pārtiku netika pateikts pat paldies! Tad nu tā, izgājām ārā ar sunīti pastaigāties. Nolēmām, ka sunīte ir ļoti mīlīga un sākām jau pieķerties. Kad bijām izstaigājušies devāmies atpakaļ uz patversmes telpam, lai atdotu sunīti. Tālāk devāmies atpakaļ pie administratores, lai saprastu kāds ir adopcijas process un ar kādu ''ziedojumu'' mums ir jārēķinās. Mums tika paskaidrots, tik sīki un smalki itkā mēs būtu mazi bērni, un itka suns būtu zīdainis. Mums teica, ka esot jārēķinās ar vismaz 150 EURO obligāto ziedojumu, dēļ sterelizācijas un vakcinācijas, kas manu prāt par 7 kg smagu suni ir pārkak liela summa, jo suns tiek ņemts no patversmes un nav šķirnes. Es iedevu savus kontaktus un saņēmu atbildi, ka ar mums sazināsies. Protams ar mums neviens nesazinājās. Pēc pāris dienām centos sazvanīt patversi, lai noskaidrotu ko viņi ir izlēmuši. Atkal zvanot 3 reizes, neviens klausuli necēla, lai gan šoreiz jau viņiem bija mans numurs. Vēlāk tajā pasā diena cenāmies sazvanīt patversi no cita tālruņa, tad mums tika pacelts, teicām, ka bijām pie viņiem skatīties sunīti, un ka gaidām atbildi no viņiem par adopciju. Saņēmām atbildi, ka esot bijis vēl kāds skatīties sunīti un lemšot vēl kuram tad dot labāk... Es saprotu, ka viņi vēlas lai suns nonāk labās mājās..., bet nesaprotu, kāpēc ir tā jāvilcinās un kāpēc nevar uzreiz pateikt, ka dos vai nedos mums. Šis gaidīšanas un cerību laiks ilga gandrīz divas nedēļas. Otrās nedēļas beigas pamanījām patversmes mājaslapā, ka sunīte ir aizrunāta, bijām ļoti bēdīgi, jo mums nekāda atbilde beigās netika dota. Un nākamajā dienā pamanījām, ka sunīte ir adoptēta. Sunīti atdoptēja salīdzinoši jauna meitene, tāpēc nesaprotu ar ko atšķīrāmies mēs... No patversmes netika dota nekāda ziņa. Kāda tad jēga no patversmes, kur pieprasa kosmiskas summas par dzīvnieciņu adopciju, un kur šķiro cilvēkus pēc materiālā stāvokļa un ''acīm''.