Marina Žiļica - Rupja un augstprātīga

Dakterīte mums ir gados jauna, bet nu ļoti rupji uzvedas un augstprātīgi izturas.
Mums te ir tāds maznodrošināto rajons - visādi ļaudis nāk. Nesakopušies un smird pēc alkohola. Cits A vēl piedzēries un apčurājies atnācis un rindā sēž ar visiem citiem reizē. Bet pensionāriem jau arī naudas nav - tāpēc mēs te visi, lielākoties, esam, nabadzīgi ģērbti.
Ja dakterītei palūdz nosūtījumu, viņa saka, ka nepienākas. Ja prasa kāpēc tad nē, viņa saka, lai izlasa internetā, sakām jau, ka ne mums internets - nekā, bet viņa tāda – tad tikai tad augstprātīgi nosaka Ministri tā nolēmuši. Lai pašu radi un draugi palīdzot ar internetu.
Ja dakterei nav pa parātam, ko viņai pasaka, un, ja iebilst par ārstēšanu, tad nu tiek steidzīgi mudināti atstāt kabinetu, tikai naudu paņem un pasaka, lai iet tagad ātri prom, jo aiz durvīm esot rinda gara.
No viņas īsti neko nevar saprast, vai varbūt viņa nesaprot, ko es gribu, jo viņa nav latviešu tautības, varbūt tikai izliekas, ka nedzird jautājumu. Mūsu dakterei jau arī visu laiku mainās māsiņas. Grūti. Pie vienas māsiņas pierod, jau cita vietā. Laikam uz māsiņām dakterīte arī kliedz, bargi runā un baras - māsiņas jau gados vecākas par dakterīti, negrib un nevar dakterītes nesaticīgo dabu izturēt un tāpēc aiziet projām.
Bija ļoti laba un sirsnīga māsiņa - ar visiem aprunājās, pamierināja – nu jau sen, kā ir atlaista. Viņas vietā atkal vecāka kundzīte paņemta, bet krieviski vien runā un visu laiku uztraukusies skriešus skraida ar tādu sarkanu seju. Bail, ka viņai slikti nepaliek.
Neviena māsiņa ne gadu nenostrādā. Ar pacientiem jau nav nekas labāks, citi atnāk - pierakstās , jo tuvu mājām, bet, ja ik reizi jānervozē, kā nu tur būs, tad drīz vien atkal meklē citu dakteri.
Veciem cilvēkiem grūti uzreiz visu saprast no vienas pateikšanas, bet, ja kad dusmīgi runā virsū un beigās pasaka, lai samaksā naudu un ātri iet projām, tad visu mājupceļu raudādams cilvēks iet un domā, ko nu tagad darīt.