Deju studija “Lēra” Bauskā - Attieksme

Šo nevaru atstāt bez ievērības, tādu attieksmi piedzīvojām pirmo reizi!
Meita iestājās deju studijā “Lēra” rudenī, pirmā uzstāšanās aprīļa beigās-lielā deju konkursā “International dance competition” Viļņā, kur uzstājās no vairākām valstīm - tātad daudz cilvēku!
Pirms iešanas uz skatuves, vadītāja aizsūtīja meitu pie spuguła sakārtot matus (aiz sienas) un aizmirsa par viņu. Visi aizgāja pa citu eju uz skatuvi, ko meitai nebija parādījuši.
Meitai iestājās panika, ka nokavēs deju. Nezināja ceļu kā tikt uz skatuves - bija apmaldījusies.
Skatuvi atrada pēdējā brīdī, visi bija jau sastājušies un neviens nemanīja, ka trūkst dejotāja.
Pirmo reizi mūsu drošā, patstāvīgā meita piedzīvoja panikas lēkmi, bija grūti elpot. Viena meitene no kolektīva to pamanīja un abas divatā skrēja meklēt palīdzîbu, Lietuvas darbiniece izsauca ātro palīdzību.
Nepilngadīgi bērni tur nebija pieskatīti, mediķu palīdzību arī jāmeklē bērniem pašiem. Atbraucot vadītāja pat nepienāca izstāstīt situāciju.
Otrā dienā zvanîju vadītājai, runāju mierîgi, paskaidroju, ka mums tie ir lieli brīnumi, ka mūsu drosmīgo meitu var novest līdz panikas lēkmei.
Vadītājas atbilde bija: “vai es sevi sitīšu par to krustā - nē nesitīšu! ” šo teikumu viņa atkārtoja vairākkārtēji. Jāsaka, ka beigās vairāk runāja viņa ne es.
Tā lūk ir attieksme par pazaudētu bērnu!
Vadītāja neuzņēmās atbildību par nepilngadīgiem bērniem, neprot atzīt savas kļūdas un mierīgi izrunāties ar vecākiem!
Ka esam šokā - maigi teikts!
Un ar to vadītājas augstprātība nebeidzās - meita turpināja iet uz mēģinājumiem un dienu pirms nākamās uzstāšanās, viņu atlaida no kolektīva - ar vārdiem: “pasaki mammai paldies”, tas tāpēc, ka savu bēdu stāstu pastāstīju manikīrei.
Nu ko, lai Saka - taisnība kož acīs!