Darbs Zviedrijā - Krāpšana

Brīdinājums!
Vēlos dalīties rūgtā pieredzē, kas saistīta ar darba meklējumiem.
Tika meklēts darbs zviedrijā facebook.com portālā. Viss šķita labi - oficiāls darbs, nodokļi tiek maksāti latvijā, darba laiks 08: 00-16: 30 ar iespēju strādāt papildstundas un iespēju strādāt arī brīvdienās, samaksa 7eiro/h (pēc nodokļu samaksas) , dzīvesvieta tiek apmaksāta un nodrošināta.
Tiek sazvanīta valdes priekšsēdētāja Inese Zaleska no Rēzeknes, kas pastāsta visus interesējošos jautājumus par darbu un visām niansēm, tika piedāvāti divu veidu darbi - māju uzkopšanas darbs vai viesnīcā, kas sola stabilitāti. Visi neskaidrie jautājumi ir izrunāti un biļetes uz Zviedriju iegādātas. Iepriekš tika norunāts, ka rīgas pasažieru ostā tiekamies arInesi,taču mūs sazvanīt un meklēt viņa sāka tikai tad, kad atradāmies jau uz prami. Satikāmies un devāmies lasīt darba līgumu, kas tikai pēc tam izrādījās nekorekts. Līgumā tika minēta summa 420eiro, kā alga, pārējais esot komandējuma nauda, par kuru līgumā netika minēts pilnīgi nekas, ar skaidrojumu, ka to summu nevar minēt, citādi no tās novilks nodokļus un cilvēkam uz rokas paliks daudz mazāk.
Veiksmīgi nonākuši zviedijā mums pakaļ atbrauc vīrietis mikhail alderberg. Pirms tam bija noruna, ka dosimies uz viesnīcu iepazīties un apskatīties visu, taču pa ceļam plāni daudzkārt mainījās un mūs aizveda uz daudzīvokļu māju, kurā ierādīja mums naktsmājas. Lai aizbrauktu uz darbu no dzīvošanas vietas vajadzēja braukt ar diviem transportiem - metro un tramvaju un lai ar sabiedrisko transportu pārvietotos vajag iegādāties mēneša biļetes, kas jāpērk pašiem un kas maksā lielu naudu. Ja mums norādītajā dzīves vietā nedzīvotu vēl divas sievietes, kas strādā tur neilgu laiku, gandrīz 2. Mēnešus (piebilde: alga vēl nav redzēta) un zin, kur doties un kā nokļūt līdz darbam, tad mēs nezinātu kur un kā vispār braukt. Minēšu svarīgu faktu, neviens neko nepaskaidro, nepastāsta, kā tikt līdz darbam, kā un kur vispār var iegādāties mēneša biļetes, cik tālu ir darbs, ar kādiem transportiem jābrauc, kur jākāpj iekšā un kur jākāpj ārā un kur jāpārsēžas. Pēc sarunām ar sievietēm, kas tur jau strādā otro mēnesi sapratām, ka arī viņām neviens neko nav paskaidrojis un savu ceļu uz darbu atradušas saviem spēkiem svešā valstī. Dodoties uz darbu tiek aizvadīta gandrīz stunda ceļā, kas netiek skaitīta darba laikā. Ierodoties darbā sastopam meitenes, kas tur strādā un galveno sievieti, kas atbild par darbu viesnīcā. Sievieti sauc irina un viņa ir no kazahstānas. Irina iedala cilvēkus ar kuriem mums kopā ir jāstrādā un kuri mūs apmāca, apmācība notiek uz vienu viesnīcas istabiņas numuru, pēc kura cilvēkam bez pieredzes liek individuāli jau tīrīt un kārtot viesnīcas numurus. Pirmā apmācības dienā tikām steidzinātas neskatoties uz to, ka viesnīcas darbs tiek darīts pirmo reizi, liek strādāt ātri un visu laiku atgādina par ātrumu, lai gan vēlāk saka, lai labāk strādā lēnāk, bet kvalitatīvāk. Pirmajā dienā tika izkopti 20 numuriņi, kas pēc izkopšanas ir jānofotogrāfē un bilde jāievieto darbinieku grupas čatā vietnē - viber. Pirmajā dienā darbs beidzās pēc pieciem vakarā, lai gan tās tiek skaitītas kā 8h darba diena. Vēl piebilde par pārtraukumiem, kurš bija tikai viens. 10: 30 ir pusdienu laiks, kur darbinieki dodas ēst pusdienas, jeb zviedru galda pārpalikumus. Solīto silto pusdienu vietā bija iespēja dabūt aukstas sakaltušas pusdienas, laiks uz pusdienu pārtraukumu bija 30. Minūtes, kuru laikā mūs steidzināja un atgādināja, ka ir jāēd ātrāk, jo esot vēl daudz darba. Pēc pārtraukuma devāmies atpakaļ uz darbu, nostrādājām līdz pieciem.
Vēlos piebilst, ka darbs ir ļoti smags, pēc tādas darba dienas kājas pavilkt ir gandrīz neiespējami un smagi.
Nākamajā darba dienā uz darbu bija jādodas stunda ātrāk, lai darbā izkrautu no katra stāva (5. Stāvi) noliktavām maisus ar netīrajiem dvieļiem un gultas veļu, maisi ir tiešām ļoti lieli un panest viņus nav iespējams, tāpēc tie viens aiz otra tiek vilkti pa zemi. Mums vēl paveicās, ka tajā dienā strādāja lifts, jo ir dienas, kad viņš nestrādā un tad visi maisi ir jānes pa kāpnēm. Maisi ir jānones un jāpalīdz iekraut mašīnā, pēc kā no mašīnas izkrautie tīro dvieļu un gultas veļu maisi ir jānes atpakaļ uz noliktavām, kuri arī ir ļoti smagi. Kad maisi nodoti un saņemti dodmies kopt istabiņas, kas otrajā dienā bija ap 30, vai pat vēl vairāk. Pabeidzot savā stāvā kopt visas istabas, jādodas palīdzēt tiem, kuri vēl to nav paspējuši izdarīt. Dodoties palīdzēt pēc nepilnas stundas tu kā palīgs paliec par vienīgo cilvēku uz stāvu, jo cilvēks kam esi atnācis palīdzēt vienkāŗsi tiek palaists ātrāk uz māju. Pēc mokošajām un daudzajām istabām vēl tiek paziņots, ka ir jāizsūc gaiteņi. Ja kautkas tiek iebilsts, tad atbilde no vadītājas puses ir: manis pēc kautvai naktī to darat… darba apjoms ir nenormāli liels, darbā tiek pavadītas vairāk kā 8h, un ja ir vairāk, tad neviens tās kā virsstundas neskaita.
Darbā nav laika pat lai padzertos ūdeni vai apmeklētu labierīcības. Arī tam visam, personālam nav atsevišķu telpu.
Ja cilvēks četru dienu laikā neiemācās 10. Minūšu laikā kārtīgi sakārtot istabiņu tad viņu sūta strādāt uz māju uzkopšanas darbiem. Nevienam neinteresē arī tas, ka tu nezini, kā līdz mājai tikt, ar ko un kur braukt.
Pēc darba dodoties uz mājām, jādodas ar metro un tramvaju, nezinot kur un kā un ar kuru sabiedrisko jābrauc, sanāca apmaldīties un līdz mājai tikām divu stundu laikā. Tas bija pēdējais piliens mūsu pacietības!