Čuguna roze - neēdams ēdiens

Šodien apmeklējām dārza svētkus Rundāles parkā un atceļā nolēmām piestāt Bauskā, lai iestiprinātos pirms došanās tālāk. Šai pilsētā sen nebija būts, arī turienes ēstuves nepārzinājām. Viena kafejnīca, izrādījās, strādā tikai līdz plkst. pieciem, taču turpat netālu atradās divas citas, un vienā no tām - "Čuguna rozē" -, neko ļaunu nedomādami, devāmies iekšā. Tikām brīdināti, ka pasūtījums būs ilgi jāgaida, tomēr, tā kā interjers bija patīkams un nezinājām, vai nebūs jāgaida arī blakus kafejnīcā, apmetāmies šepat.
Pasūtījām laša steiku ar tvaicētiem dārzeņiem un liellopa steiku ar kartupeļiem. Arī kafiju un ūdeni. Dzērieni bija labi, kaut nesaņēmām tos tūdaļ. Kafejnīcā strādā viena oficiante un, kā noprotams, viens pavārs. Gaidot pasūtījumu, vērojām, kā bez mums ēdienu gaida ļaudis pie četriem citiem galdiņiem; daži, tā arī neko nesagaidījuši, pameta kafejnīcas telpas. Mazpamazām tika apkalpoti blakus galdiņi, taču mēs kopš paša rīta nebijām nekā baudījuši, un pēc aptuveni stundu ilgas gaidīšanas apetīte bija sakāpināta tiktāl, ka bijām ar mieru ēst jebko, kas dabūjams uzreiz. Mums atnesa maizi ar sviestu. Garšīgā maize un ķiploku sviests nedaudz uzlaboja omu, un, ja jau bijām izturējuši tik ilgi, atkāpšanās ceļa vairs nebija - drīz taču mūsu steikiem vajadzēja kūpēt uz šķīvjiem!
Beidzot pēc stundu un 45 min ilgas gaidīšanas oficiante steidzās pie mums. Vairs nebija prātā garās gaidu minūtes - tūdaļ varēsim ķerties pie kārotajiem steikiem! Diemžēl prieka brīdis izrādījās īss. Lasis bijane tikvien pārsālīts un pārcepts, bet arī piegrauzdēts, tvaicētie dārzeņi, kas laikam bija domāti al dente, - bez garšas un par maz tvaika dabūjuši. Liellopa steiks - šķita, ka pretendē uz vidēji ceptu, taču sauss un sīksts, frī kartupeļi no paciņas - zvērīgi sālīti, gluži tāpat kā sviesta roze, kas tupēja uz steika gabala. Pāris tomāta un gurķa šķēlītes gan nebija nekā sabojātas. Galvā zvanīja viena doma - ātrāk prom!
Iegriezāmies blakus kafejnīcā, kur, kā dzirdējām, pasūtījums esot jāgaida 40 min. Mēs vairs negribējām neko gaidīt, vienīgi kaut ko ēdamu, ko var dabūt tūlīt. Tūlīt varēja dabūt maizīti, un tā, nodrošinājušies ar vairākām maizes šķēlēm, turpinājām ceļu uz Rīgu, būdami droši, ka badu nemirsim.
Tā beidzās ekskursija uz brīnumkrāšņo Rundāles pils dārzu - ar brīnumlielu vilšanos atceļā. Esam pabijuši dažādās Latvijas malās un sausiņus tādās reizēs līdzi neņemam - parasti pa ceļam piestājam kādā kafejnīcā, un līdz šim vienmēr esam varējuši garšīgi paēst.
Stāsta morāle - mašīnā aizvien turēt sausiņu paciņu, bet svešās kafejnīcās īpaši piekodināt, lai pavārs ēdienu nepārsāla, nepiededzina un pagatavo, kā klājas, jo pavāri ir dažādi - arī tādi, kas sevi tikai sauc par pavāriem.