Ventspils novada Vārves pirmsskolas izglītības iestāde "Zīļuks" - Piekopj vardarbīgu, necieņpilnu attieksmi
Pirmkārt, vēlos atzīmēt, ka vizuāli bērnudārzs ir pievilcīgāks par vairumu pilsētā esošo, un ēdiens ir gards un bez maksas. Tādā ziņā viss ir labi. Tomēr, ir būtiski trūkumi, kas jāizceļ.
Mans bērns, pat pēc vairākiem gadiem, atceroties pieredzes bērnudārzā, runā par notikumiem ar asarām acīs un lielām sāpēm. Mums nācās vest bērnu uz smilšu terapijām, jo šajā iestādē viņš guva traumatiskas pieredzes. Šeit tika piekopta ne tikai emocionāla, bet arī fiziska vardarbība. Īpaši vēlos izcelt darbinieces Zigrīdu un auklīti Sandru, kura regulāri bļauj un izturas necienīgi ne vien pret bērniem arī vecākiem. Linda it kā jauka personība, nosvērta, inteliģenta, bet uzskata, ka bērnam jābūt kā robotam, kas bez ierunām paklausa, un, ja tā nenotiek, tad izturas autoritāri, nevis komunicē, noskaidro, kāpēc bērns jūtās tā vai kaut ko negrib darīt, bet brutāli uzspiež, tādejādi traumējot, neiedziļinoties bērna izjūtās. Nemaz nerunājot par vardarbības piesegšanu iestādē.
Vienu dienu viņ atzīst, ka bērnam tika piemēroti pazemojoši sodi (piemēram, par to, ka bērns pasūdzējies par cita bērna pārkāpumiem attiecībā uz iekšējās kārtības noteikumiem), bet nākamajā dienā, kad tas nonāk līdz vadītājai, tiek melots, sagrozīts, dzied citu dziesmu. Sadarbības ar vecākiem nekādas. Vadītājas attieksme ir absolūti nepieņemama. Kad mēģināju informēt, ka viens no skolotājiem iesita bērnam pa dibenu, vadītāja sāka bļaut un nometa klausuli.
Brīnišķīgi darbinieki, kuri mīlēja bērnus un kuriem bērni bija mīļi, domāja par viņu interesēm, emocionālo labbūtību, tika atbrīvoti. Vienreiz, gaidot, kamēr atslēgs bibliotēku, kas atrodas vienā ēkā ar bērnudārzu, dzirdēju, kā vadītāja aprunā vecākus, kamēr auklīte sūdzas, bet konstruktīvu risinājumu, kā palīdzēt bērniem, nav. Tā vietā notiek tikai intrigas, meli, aprunāšana un notikumu slēpšana. Darbiniece, kura vadītājai norādījusi, kāda ir cieņpilna izturēšanās pret bērniem, darbiniekiem, izceļot visu, kas nav bērnu interesēs, tostarp emocionāli nestabilās auklītes balss pacelšanas, no viņas atbrīvojās.
Es nerekomendēju šo bērnudārzu nevienam, kurš ģimenē nepiekopj vardarbību, gan fizisku, gan emocionālu un negrib, lai arī kāds cits varmāko bērnus.
Sociālajos tīklos viss izskatās skaisti, bet dzīvē tā tas nav. Man ļoti sāp šīs pieredzes un es nevaru vārdos izteikt, cik ļoti nožēloju, ka palaidu savu bērnu šajā dārziņā.
Komentāri (3)
Savā ziņā, domāju, tas saistīts ar nepiemēroto vadītāju izvēli, kas tur mainījās. Zivs, kā saka, pūst no galvas. Sākotnēji, kad vadības pozīcijā kā aizvietotāja bija Ilva, kurai ar attieksmi pret bērniem, savu darbiņu, viss ļoti labi, tur bija pilna grupa, maksimālais bērnu skaits, patīkamāka atmosfēra. Kad aizgājām jau projām, jo bērns no visiem tiem murgiem sāka psihosomatiski slimot, tad arī pati aiz stresa - mēs mēnešiem slimojām, bērnam mistiskas alerģijas, kuras nekad iepriekš nav bijušas un kopš aiziešanas no šīs iestādes, nav arī atgriezušās - tā bija psohosomatiska slimošana uz nervu pamata (!), neskatoties nemaz uz traumām, kas vēl jādziedē. Pēc mūsu aiziešanas, nākošā gadā jau pamanīju, ka tik ļoti samazinājās bērnu skaits.
Viens no būtiskiem aspektiem, ko nepieminēju. Bērns kādā zināšanu līmenī viņu aizvedu uz dārziņu, tādā arī pēc šiem pāris nomocītajiem gadiem, izņēmu. Tur ir jaukta vecuma grupa, kur paņem vidējo aritmētisko, nepiekopj jaunieviesto kompetenču pieeju, nav nekādas individuālas pieejas. Darbinieces no kurām atbrīvojās, centās pildīt šīs funkcijas, izteica arī pārdzīvojumus par pastāvošo kārtību, bet tā nu, kroplā sistēma atbrīvojās no viņām, jo mainīties negrib, nav ērti, tā teikt, un vardarbība ir viņiem ierasta. Daži no audzēkņu vecākiem, novēroju, pagalmos saviem bērniem mēdz iesist vai pazemot. Tiem, tad viss labi, pieņemami ar bērnu laušanu. Audzēt upurus vai nākamos varmākas, neiejūtīgos, salauztos cilvēkus.
Absolventu vecākiem jautāju, kā viņu bērni sagatavojušies skolai- esot jāņem provātskolotājs. Kaut kā nemāk viņi tur sagatavot. Acīm redzot, tās pieejas pie kurām viņi tā turās, nestrādā. Bet pedagogi, kuri mācīja saglabājot jautrību- tā, ka bērnam patīk mācīties, kas arī ir efektīvākais- aiziet vai atlisti.
Mans labākis lēmums bija nomainīt bērnu dārziņu. Aizgājām uz vietu, kur bērnam patīk, kur viņš jutās droši, pus gada garumā brīvdienās pat teica, ka grib uz savu jauno skoliņu. Tur viņš tika ļoti labi, kvalitatīvi sagatavots skolai. Skolotāja teica, zināšanas aug pa stundām, ne dienām. Un veidā, kas bērnu ceļ, paceļot pašvērtējumu, tā, ka bērnam pat patika macīties un darīt. Daudz iedarbīgāk ir bērnus slavēt par paveikto, nekad nekritizēt, jo tad tieši nolaižās rokas. Manam bērnam tur nosita pašvērtējumu, viņš uzsākot dārziņa gaitas tika tā nokritizēts, ka meta prom otas, jo viņam iestāstīts, ka slikti sanāk. Ar sekām, diemžēl, vēl pat šodien jāstrādā, ko nodara nekompetenti un garīgi nenobrieduši cilvēki, kuri pielaisti pie bērniem, jo viņiem bijusi pacietība dabūt grādu. Nesaprotu arī, kā var pieļaut, ka pie bērniem pielaiž emocionāli nestabilu personu- auklīti.
Mans bērns gadiem atcerās bērnu dārziņu ar rūgtumu, diemžēl...
Lūdzu, neizvēlaties šo iestādi, jo ir citas, bērniem daudz draudzīgākas.
Pilnīgs fufelis “Mans bērns gadiem atcerās bērnu dārziņu ar rūgtumu”
Sēdējāt, sēdējāt un izdomājām uzrakstīt eseju par to kas noticies pāris gadus atpakaļ?
Te drīzāk ož pēc darbinieku iekšējām razborkām :D
Nē, ik pa laikam paceļās sāpe, un nolēmu pabrīdināt citus cilvēkus.
Lai gan darbiniekiem tur tā sapratu pēc sarunām ar atlaisto pedagogu, nav labākais mikroklimats.