Stacionārs Gaiļezers - Necilveciska attieksme

Vilcināšanās - un necilvēciska attieksme.
Manam vīram sākās nežēlīgas sāpes jostas vietā un kājās, ar katru dienu kļuva sliktāk un sliktāk, tad ar meitu nolēmām vest uz slimnīcu, lai veic izmeklējumus, bija covid-19 uzliesmojums, karantīna, nevienu slimnīca nelaida, bet mums nebija izvēles, vīrs ļoti mocījās.
Aizvedam uz gaiļezera slimnīcu decembra sākumā 2020 gadā. Sākumā likās viss bija labi, veica visus vajadzīgos izmeklējumus, tikai izmeklējumi vilkās ļoti ilgi. Sazvanījāmies ar vīru katru dienu, viņš stāstīja, ka neko nedarot, tikai dodot saujām zāles, ka ejot postā, ar katru dienu paliek sliktāk.
Izmeklējumus veica 2 nedēļas, kad izmeklējumi bija veikti ārsta izmeklētās diagnozes nebija iepriecinošas, mugurkaulu bija pārņēmis vēzis, taču visi citi orgāni bija veseli, ārsts uzsvēra ka, plaušas un sirds ir veselas, ārsts piedāvāja riskēt veikt operāciju mugurkaulā, teica, ja viss izdosies, tad noteikti pagarinās mūžu un varēs staigāt, mēs visi ļoti sapriecājamies, sapratām, kā šī ir pēdējā izdevība, kā vīram palīdzēt, piekritām operācijai, vīrs pats arī ļoti cerēja un ticēja, ka viss izdosies, bija ļoti laimīgs, piekrita operācijai. Operācijai nozīmēja datumu, pēc 7 dienām. Visi gaidījām un cerējām, ka viss būs labi. Tad 3 dienas pirms operācijas, mums paziņoja, ka vīrs ir saslimis ar covid - 19. Mums visiem bija liels šoks, kā neiroloģiskajā nodaļā varēja saslimt ar covid – 19? Vīrs bija sašauts. Un visas cerības uz operāciju izgaisa. Tad vīru pārveda no neiroloģiskās nodaļas uz uz covid nodaļu... Tajā dienā vīram temperatūra bija 38, viņam bija milzīgs stress. Pēc pārvešanas covid nodaļā, nākamajā dienā mums tika paziņots, ka veica plaušu rentgenu un plaušās ir lielas izmaiņas, esot beigtas, teica, tas nozīmē, ka mums ir jāgatavojas, var būt visādi.. Kā, 2 dienu laikā no veselām plaušām, plaušas kļuva beigtas?
Covid nodaļā mēs vēl sazinājāmies ar vīru, viņš pats varēja vēl piezvanīt, un runāja ļoti labi, jautājām, kā viņš jūtas, viņš teica, ka temperatūras nav un elpot nav grūti, tikai sāp kājas un ar katru dienu grūtāk staigāt, un nesaprot, kāpēc viņam māsiņas liek pa varu skābekļa masku.. Pēc 2 dienām pavadītām covid nodaļā, zvanot vīrs vairs nevarēja parunāt, viņš runāja, bet neko nevarēja saprast, ko grib pateikt, valoda bija neskaidra, nesaprotama. . Mēs uz slimnīcu zvanījām 3 reizes dienā, jautājām, par vīra stāvokli, visu slimošanas laiku temperatūras nebija, 3. Covid dienā vīru ievietoja intensīvajā palātā, teica, ka krītas skābekļa saturācija, tur viņš nogulēja 5 dienas, tā viņu vairākas reizes vadāja uz intensīvo, ārsts mums pateica, ka pēc intensīvās maskas ir nospiests deguns, bet tas esot normāli, kad pārvēdām mājās glābāt, redzējam deguns bija nospiests līdz kaulam. Zinājām, ka vīrs ir ļoti slims, ļoti baidījāmies, ka var nomirt slimnīcā, pēc 14 dienām pavadītiem covid nodaļā prasījām, lai laiž vīru mājās, ārsti teica, ka vēl ir vajadzīgas antibiotikas, ka varbūt varēšot pēc dažām dienām, tā dienas vilkās neziņā.. Laikam ejot mēs sapratām, ka kaut kas nav kārtība, slimnīcā apmeklēt arī mums nelaida, vīrs uzveicis covid nebija pārvests uz onkoloģisko nodaļu, viņam bija smaga onkoloģiskā slimība, un mums bija paskaidrots, ka slimnīca esot pārpildīta un nav vietu, ka ir jāpaliek covid nodaļā, kāpēc tik slimu cilvēku, kurš vairs nevar izveseļoties tur slimnīcā? Sākām stingri prasīt, ka mēs vīru gribam mājās, ka sarūpēsim visu vajadzīgo, lai varam paši rūpēties, cik nu vēl viņam ir atlicis, vīrs tajā laikā, vairs nerunāja un par sevi pastāvēt nevarēja, visas cerības bija uz mums.. Ārsts mums rupji pateica, ka neatdos mums vīru tādā stāvoklī, ar ārstu sanāca asa saruna, mēs teicām, ka šo tā neatstāsim, griezīsimies visās vajadzīgās instancēs un, ka slimnīcai nav tiesību pret mūsu gribu turēt mūsu tuvu cilvēku slimnīcā, pēc šīs sarunas ārsts mums teica, ka viņam ir jāpakonsultējas ar slimnīcas juristu, kad pēc laika mums atzvanīs. Tā mēs gaidījām ārsta zvanu, apmērām pēc 3-4 stundām ārsts atzvanīja, un runāja jau cilvēciskā tonī, teica, ka uz mājām vest nevajadzētu, jo ir ļoti smagā stāvoklī, ka viņš varot sarunāt, noorganizēt Saldus slimnīcu un piedāvāja mums vīru pārvest uz Saldus slimnīcu, sacīja, mums būšot tuvāk mājām un ir sarunās, ka varēsim arī apciemot, transportu arī noorganizēs no slimnīcas Gaiļezers ar visas ekipāžas pavadību, tikai vajag atbraukt uz slimnīcu parakstīt papīrus. Mēs piekritām šim ārsta piedāvājumam, jo zinājām, ka vīrs ir ļoti smagā stāvoklī un gribējām vēl dzīvu viņu redzēt, sarunājām, ka uz rītdienu atbrauksim uz slimnīcu Gaiļezers. Ieradāmies slimnīca Gaiļezers, ārsts jau pašā sākumā bija nelabi noskaņots, pateica, ka transportu dabūt vairs nevar, ja vēlamies paši transportēt, mēs varam, tikai ar speciālo transportu un ekipāžu un vēl smejoties piebilda, ka neviena firma mums neapņemsies pārvest cilvēku šādā stāvokli, ka ceļu var neizturēt. Protams mēs apzvanījām visas firmas, meklējot transportu, taču visur vajadzēja gaidīt. Tajā dienā mēs pārvest vīru nevarējām, sapratuši, ka tik un tā vajadzēs gaidīt, palūdzu ārstu, lai atļauj pieiet klāt vīram, apskatīties, pabūt klāt vīram, visādas domas galvā bija, kad nepaspēsim atsveicināties, jūtos drausmīgi slikti, protams ārsts asi atbildēja, ka tas nav iespējams, vai nezinām, kurā nodaļā viņš atrodas, bet es pateicu, ja jūs man neparādīsit manu vīru, es no slimnīcas projām neiešu. Pēc lielām diskusijām, ārsts tomēr piekrita vīru parādīt vidio kamerā. Apģērba mūs specialajos tērpos un ieveda nodaļā, redzēju kamerā, vīrs gulēja pusnogriezies izskatījās briesmīgi, tad ārsts pateica, lai pieju tuvāk, tuvāk vīrs izskatījās labi, nodomāju, ka noteikti paspēsim pārvest mājās, tikai ļoti smagi elpoja, ārstam jautāju, kāpēc mans vīrs tik smagi elpo, bet ārsts neko neatbildēja, ārsts jau zināja, ka mans vīrs mirst, tas ļoti nežēlīgi, necilvēciski no ārsta puses, ka neielaida mūs palātā. Jautājām ārstam, lai godīgi pasaka, cik vīram ir palicis, ārsts ļoti nelaipni mums atbildēja, ka neesot dievs un nevar to pateikt, 1 diena, 2 dienas vai nedēļa! Tas bija ļoti sāpīgi, tad mēs ar ārstu sarunājām ka pēc 2 dienām brauksim vīram pakaļ, transports uz pirmdienu mums ir noorganizēts, ārsts priecīgi atbildēja, labi, tad pirmdien tiekamies. Visu sarunājušās mēs ar meitu braucām mājās. Tajā pašā dienā uz vakarpusi mums piezvanīja no slimnīcas un pateica, ka vīrs ir izdzisis.. Ārsts jau zināja, ka manam vīram pēdējās stundas un neko nepateica, tas ir vissāpīgāk, ka nedeva iespēju mums atsveicināties.
Kad aizbraucām uz Gaiļezeru paņemt nelaiķa vīra mantas, puse no mantām nebija, mantas bija samestas haotiski maisā, - zāles, drēbes un dokumenti, nekādas cieņas pret aizgājušo. Mans vīrs bija noaudzis ar lielu bārdu, līdz kaulam nospiestu degunu, tas ir ļoti grūts pārdzīvojams, nevienam nenovēlu pārdzīvot, to kas man bija jāpārdzīvo. Gribu teikt, ka slimnīcai Gaiļezeram nav nekādas cieņas pret slimajiem un viņu tuviniekiem. Nelaiķa sieva, Danute.