Psihiatriskā Slimnīca - Murgs Rīgas Psihiatriskajā slimnīcā

Šodien kāds cilvēks atsūtīja iespaidīgu rakstu, kurā tas dalās ar savu pieredzi Latvijas psihiatrisko slimnīcu.
Ļoti iespaidīgs raksts, iesaku visiem izlasīt.
Для особо тупых - šis nav mans raksts, tapēc jēlos komentārus pietaupiet.
*************************************************

Andrejs Dovguško
Dažas pārdomas par Latvijas psihiatrisko slimnīcu

Daudzi ir dzirdējuši dažādas atsauksmes par Latvijas psihiatrisko slimnīcu, nu to, kas atrodas Rīgā, Tvaika ielā. Protams, pilnais nosaukums šai iestādei ir savādāks, garāks, bet tas nemaina lietas būtību.
Autoram ir sanācis pašam uz savas ādas, tiesu psihiatriskās ekspertīzes ietvaros, izbaudīt šīs slimnīcas attieksmi pret pacientiem, ārstēšanu, kā arī visus citus „labumus”, ko minētā slimnīca piedāvā.
Autors nekādā ziņā nevēlas apzināti aizvainot kādu konkrētu ārstu, nozīmēto ārstēšanu, bet vēlas sniegt ieskatu nejaušam garāmgājējam, ko tad īsti nozīmē psihiatriskā slimnīca.
Nu tad par visu no sākuma.

2008.gada septembra sākums. Aizbraucu noteiktajā dienā uz psihiatrisko slimnīcu, lai iestātos psihiatriskās ekspertīzes veikšanai. Uzņemšana laipna, uzreiz jāsaka, ka Uzņemšanas nodaļas vadītājs tiešām ir kompetents un prot atrast kontaktu ar pacientu. Tieku pārģērbts klasiskajā slimnīcas pidžamā, drēbes nodotas noliktavā. Sanitārs aizved mani uz 17.nodaļu, kur nodaļas vadītāja ir dr.Cera, kā vēlāk uzzinu, 17.nodaļa ir ekspertīzes veikšanas nodaļa. Pēc manis noslēdzas durvis bez roktura, atpakaļceļa nav. Pēc formālas uzņemšanas 17.nodaļā, kur man tiek jautāts par manu vispārējo veselības stāvokli, man prasa, cik man daudz naudas ir līdz. Saku, tāds sīkums, kādi Ls 70. Māsiņas saceļ trauksmi, ka tādu naudas summu pie sevis glabāt nevar, var tikai līdz Ls 10. Konfiscē man aptuveni Ls 60 (ko gan pie izrakstīšanās atdeva) un sākās mana slimnīcas dzīve, dzīve aiz restēm.

Visu nodaļu, kas atrodas 3.stāvā, iekļauj dzelzs restes. Tieku ievietots 1.palātā – uzraugāmo palāta. Gulta salūzusi, atsperes salūzušas, akūtākos slimniekus sien pie gultas, faktiski visu laiku klāt sēž sanitārs, kurš arī naktī guļ kādā no palātas brīvajām gultām. Atšķirība no citām palātām – palātas pacienti nevar dzert kafiju, ēdiens viņiem tiek pienests klāt un klusās stundas laikā, kā arī naktī, durvis tiek aizslēgtas. Gribi pa mazajām vajadzībām – cieties, vai arī ir pieejama pīle. Patiesības labad ir jāpiebilst, ka autora slimnīcā pavadītajā laikā lielākoties sanitāri, kas uzraudzīja palātu bija saprotoši un, ja vajadzība bija, tad uz tualeti arī aizliegtajā laikā palaida. Autors arī nevienu reizi neizmantoja minēto atļauju ļaunprātīgi – t.i. nemēģināja kopā ar citiem pacientiem tikt pie kafijas dzeršanas.
Pirmā diena slimnīcā ir sākusies, kad pie manis pienāk ekspertīzes ārste dr.Aivare, simpātiska sieviete, gan ar stingru nostāju un izskaidro man, ka slimnīcā nāksies pavadīt mēnesi, lai veiktu ekspertīzi. Māju apmeklējums brīvdienās tiek kategoriski noliegts jau sākumā.

Pirmā diena un pie manis ir ieradies jau pirmais apmeklētājs – radinieks. Māsiņa, kas ir tajā dienā galvenā, krasi nosaka – ekspertniekiem nebūs nekādas tikšanās. Kad sāku iebilst, kļūst pielaidīgāka un apmeklētājs tiek ielaists. Tā paiet dažas dienas uzraugāmo palātā, līdz lūdzu dr.Aivari pārcelt mani uz mierīgāku palātu, lai nav jānoskatās, kā slimnieki sauc sevi par Puškinu, vēl nez kā, kā arī mazgā matus tualetes podā. Viens, gados vecs pacients uz nakti tiek piesiets, sien arī pa dienu, kaut arī nekādas agresīvas darbības no viņa puses nemanīju, steigā tiek siets vaļā, jo ir atnācis kaut kāds solīdi ģērbies viņa radinieks. Kaut arī neviens no apmeklētājiem tālāk par nodaļas virtuvi netiek laists, apmeklētājs tiek ielaists pat palātā. Māsiņas uztraukušās, vai tik nebūs iebildumi par ārstēšanu. Kad apmeklētājs aiziet, pacients atkal tiek piesiets.

Tas ir noticis. Pēc pāris dienām autors tiek pārvietots uz citu palātu, mierīgu, iegūst tiesības rītos un pusdienlaikā dzert kafiju. Kafijas dzeršanas rituāls ir izkopts, pacientu starpā ļoti iecienīts un par tiesībām dzert kafiju notiek strīdi līdz pat asiņu izliešanai. Parasti rītos pacienti tiek modināti ar spalgu bļāvienu – kofejnaja pauza, kas dažreiz pat izpaliek, jo pacienti jau pusstundu pirms iespējas dabūt kafiju stāv rindā. Citādi nevar, ne reizi vien karstais ūdens rindas galā stāvošajiem izpaliek. Jāiztiek bez. Veiklākie darboņi iemaina iespēju dabūt karsto ūdeni pret cigaretēm, pret darbu – grīdu mazgāšanu pirms naktsmiera. Grīdu mazgātājiem tiek dotas arī cigaretes, autors tikai divas reizes savā pusotra mēneša uzturēšanās laikā pieredzēja ka grīdu vakaros mazgātu slimnīcas personāls.

Tiek piešķirta arī atļauja iet pastaigās, ar nosacījumu, ka nemēģināšanu bēgt. Skaitās, ka pastaigas notiek divas reizes dienā, reāli reti pat reizi dienā. Pastaiga parasti ilgst pusstundu, sanitāra pavadībā. Kad nodaļā tika ievietots pacients no citas nodaļas, kurš uzstāja, ka pastaigām jābūt divas reizes dienā, tad niknas sanitāres negribīgi arī mēģināja nodrošināt pastaigas divas reizes dienā. Nav brīnums, ka pie pacienta - aktīvista pēkšņi atrod kafiju, tās glabāšana ir aizliegta un viņam tiek liegtas pastaigas. Nu jau atkal pastaigas notiek reizi dienā un arī, ne ik dienu.
Rītu, pusdienlaiku un vakaru atskan bļāviens – ļekarstva, visa nodaļa stāv rindā un gaida savu devu. Pēc devas nomierinās un sāk savas nodarbes – iet gulēt, uzpīpēt vai vienkārši dzīt muļķi. Daži iet tracināt peles, kas ir savairojušās un naktīs grauž pārtikas maisus. Autoram peles apēda riekstu paku, sagrauza pāris šokolādes batoniņus un nogaršoja sieru.

Tas pats attiecas uz ēdināšanu. Rītos bļāviens zavtrak, pusdienās – obed, vakariņās – užin. Tiesa, ir arī latviski runājošas sanitāres, kas pavisam mierīgi bez naida, visus pacientus informē par ēdienreizi. Šeit jau rinda pēc kārtējās maltītes, nedod dies’ kādam iestāsies priekšā, labākajā gadījumā būs asa vārdu pārmaiņa, pāris reizes autora un viņa piederīgo klātbūtnē notika arī fiziska rēķinu – rindas sadales kārtošana. Ēdienu, kuram autors ar grūtībām spēj piedēvēt šo vārdu tā labākajā nozīmē, notiesā daudzi. Vietas virtuvē visiem nepietiek. Daži gaidi, kamēr paēdīs tie, kas saņēmuši ātrāk savas porcijas, tad porcijas tiek izsniegtas arī viņiem, bet ne vienmēr. Dažreiz porcijas vienkārši nepietiek. Ēdiena izsniegšana parasti notiek ar attiecīgiem komentāriem – debili, haļavščiki, toljko žrjoti i srjoti, ka vi vse mne zajeb..li. Tas neattiecas uz visiem ēdiena izsniedzējiem, bet vairākumu. Ēdiens – putras, putras un vēlreiz putras. Izņemot pusdienas. Tad ir zupa un otrais ēdiens. Autoram vienreiz zupā gadījās skrūve, citam pacientam – kaut kāda atspere. No tās dienas autors no zupas ēšanas atteicās.

Autora veselība pasliktinās. Strauji paaugstinās asinsspiediens, sākas tahikardija, aritmija. Lūdzot māsiņai zāles pret asinsspiedienu un tahikardiju, parasti tiek norūkts – mums nav tādu zāļu, dažreiz – nu un kas ka, tev spiediens un tahikardija, man arī ir, bet dažas māsiņas, kas strādā citā maiņā, tomēr tādas zāles atrod. Autoram tiek nozīmēta elektrokardiogramma, tiešām – problēmas ar sirdi ir. Kardiologs netiek uzaicināts, specifiska ārstēšana nozīmēta netiek. Netiek iedots par korvalols, aizbildinoties, ka tāda slimnīcai nav.

Nodaļā strādā feldšeris. Kā teica citi pacienti, kas iesaukuši minēto personu par pi..i, tad strādā jau sen. Kā personu, kam būtu jāsaprot kas no medicīnas, informēju feldšeri par sirds ritma traucējumiem. Patausta pulsu, jā traucējumi ir. Ar to arī beidzas konsultācija.

Beidzas arī autora regulāri lietojamās zāles sirds ritma traucējumu novēršanai. Kad ārstējošo ārsti dr.Aivari par to informēju, tiek paziņots – zāles lai atved radinieki. Kad prasu, kā viņi tās dabūs, jo tās ir recepšu zāles, atbilde – lai ģimenes ārsts izraksta. Jautājums – kā var ģimenes ārsts man izrakstīt zāles, ja atrodos citā ārstniecības iestādē un bez manas klātbūtnes tās nedrīkst izrakstīt. Pēc laiciņa seko dr.Aivares atbilde – zāles man nodrošinās slimnīca. Kad zāles man netiek dotas jau otro dienu, no virsmāsas noskaidroju, ka slimnīcas aptiekā tādu zāļu nav. Autors sazinās ar aptiekas vadītāju un „pa blatu” tomēr dabū veselībai nepieciešamās zāles.

Bēgšana. Autors nav veicis bēgšanu un nav par to arī domājis, taču bēgšana no nodaļas nav retums. Daži aizmūk pastaigas laikā, daži sporta nodarbību laikā, cits vienkārši uzlauž durvis un aizmūk. Kāpēc? Ne jau no labas dzīves, jo apstākļi nodaļā ir neciešami. Viens no aizbēgušajiem nodod divus pilnus Rimi maisus ar pārtiku pārējiem pacientiem. Pārtikas maisi pazūd bez pēdām.

Ikdienas apgaita. Ik dienu tiek veikta apgaita, kurā dažreiz piedalās arī nodaļas vadītāja dr.Cera. Dienas, kad nodaļas vadītāja dr.Cera piedalās apgaitā atšķiras no dienām, kad nodaļas vadītāja apgaitā nepiedalās. To, ka dr.Cera apgaitā piedalīsies var pateikt pēc sanitāru rosības, kas steidz mazgāt grīdas, berzt durvis, lamāt pacientus, ka nav kārtīgi saklātas gultas, vai gultas pārklājs nav pareizā krāsā. Dr.Ceras ierašanās apgaitā disciplinē. Tā kā ir aktualizējusies saslimstība ar A hepatītu un citā nodaļā pat ir izsludināta karantīna, tad visiem tiek stingri piekodināts regulāri mazgāt rokas ar veļas ziepēm, kas pieejamas dušas telpā un tualetē. Kad dr.Cera pēc darba aiziet mājās, veļas ziepes pazūd. Kad ziepes nav parādījušās arī nākamajā dienā, palūdzu māsiņai tās tur nolikt, seko atbilde – saskaņā ar Eiropas Savienības standartiem pacienti nedrīkst mazgāt rokas ar vienām ziepēm. Ej nu paliec gudrs, vai novirzes ir pacientiem vai medicīnas personālam.

Autors skujas ar bārdas mašīnu. Kad medmāsa, kas ir sevišķi „iemīlējusi” pacientu to ierauga, paprasa, kur tu to dabūji? Atbildu – mans, no sava skapīša paņēmu. Sākas bļaušana, ka bārdas mašīnu pie sevis nevar glabāt – lai pēc skūšanās to nododu glabāšanai. Kad prasu, kādēļ tad nevar – nevienam nekādu sliktumu ar to nodarīt nevaru, atbilde ir vienkārša – nevar un viss. Kad nākamajā dienā izdomāju skūties, tiek pateikts, - neredzi esam aizņemti, kafiju dzeram, pēc tam – kāpēc glabā bārdas mašīnu saimniecības telpā nevis savā skapītī. Atkal jāsāk domāt vai novirzes ir pacientam vai personālam. Jā, par kafijas dzeršanu – tā medicīnas personālam ir ierasta nodarbe, tad to traucēt nedrīkst, tad gar pacientiem nevienam nav darīšanas.

Ekspertīzes termiņš tiek pagarināts autoram nezināmu iemeslu dēļ. Autors lūdz atļauju satikties ar bērnu, tas kategoriski tiek aizliegts, jo nedrīkst tikties ar bērniem līdz 18.vecumam. Autors šeit nevērtēs minētā lieguma atbilstību Satversmei, taču tāds ir fakts. Varētu padomāt, ka autors varētu organizēt tikšanos ar bērnu pastaigas laikā, taču kad to padzird pacientu „iemīlējusī” māsiņa, tad stingri piekodina sanitāram, lai aizliedz man jebkādas tikšanās pastaigas laikā.

Autora veselības stāvoklis pasliktinās vēl vairāk, augstam asinsspiedienam, tahikardijai, aritmijai pievienojas astēnija (nespēks), slikta dūša ar vemšanu, stipras vēdersāpes. Autors ir novājējis par 8 kg. Nevar ne iedzert ūdeni, ne ko ieēst. Naktī sāpes tik neciešamas, ka nevar pagulēt. Tiek lūgts nodrošināt medicīnisko palīdzību, tiek uztaisītas asins analīzes, atnāk terapeits, patausta vēderu – nu jā, sāp. Medicīniskās palīdzības sniegšana ar to beidzas. Citi pacienti saka – tev vēl paveicies, slimos liek hroniskajā nodaļā nomiršanai. To es nezinu, to es tikai dzirdēju no citiem pacientiem.

Nākamā diena – konsīlija diena. Tiek nolemts izrakstīt autoru, autors knapi tiek līdz automašīnai un tiek nogādāts mājās. Nākamajā dienā tiek izsaukta neatliekamā palīdzība, kas nogādā autoru Stradiņu slimnīcā. Tiek konstatēts akūts pankreatīts, pacients tiek hospitalizēts. Ārstēšana sākta novēloti, patreiz autoram jau ir hronisks pankreatīts.

Rezumējums – ja sanāk stacionēties mūsu psihiatriskajā slimnīcā, negaidiet, ka ar jums kāds apiesies kā normālā slimnīcā. Strādājošais personāls lielākoties ir tiktāl degradējies, ka pašiem būtu jāizvērtē vai nevajadzētu kādu brīdi paārstēties psihiatriskajā slimnīcā. Tā kā nodaļas personālam nav nekādas norādes par uzvārdu, tad īsti nezini arī par ko sūdzēties. Autora pieļautā kļūda bija, ka viņš netika izmantojis diktofonu, tad gan daudz interesantu sīkumu būtu vēl ko pastāstīt.

Šeit likumsakarīgi rodas jautājums – vai mums ir vajadzīga šāda psihiatriskā slimnīca?