Rēzeknes Slimnīca - Slikts serviss
Pirmā situācija notika ziemā. Es biju pārāk daudz izdzērusi zāles un man sākās alerģiska reakcija- krampji žoklī. Bija grūtības paelpot. Atbrauca ātrie, pateica, ka lai neceru, ka kāds mani slimnīcā apskatīs, jo ir piektdiena un priekšā brīvdienas. Es varēju nosmakt, bet man pasaka, ka es nevienam neesmu vajadzīga. Sataisīja mājās sistēmu un šprici dibenā. Liels Jums ''paldies''.
Komentāri (7)
Otrā situācija bija nesen maija beigās. Es biju salauzusi pēdu. Bija uzpampusi un zila. Aizbraucām uz slimnīcu, uz traumpunktu. Ārsts vispār nebija uz vietas. Bija tikai rupja māsiņa, kura sāka man bļaut virsū, jo redziet, man vajadzēja ierasties tajā pašā sekundē, kad salauzu pēdu. Pēc 30min atnāk ārsts. Pirms manis rindā bija veca tantiņa invalīdu krēslā, viņas radinieki paprasīja paskatīties viņu, jo viņa bija nokritusi stipri, sāpēja kāja, vēlējās pārbaudīt vai nav lauzts. Uz ko ārsts viņiem atbildēja ka tā tantiņa te nav vajadzīga, lai ved uz aprūpes nodaļu, kur pieskatās vecus cilvēkus. Būtu vismaz paskatījušies, vai nav lauzts. Pat nepiegāja blakus paskatīties.
Kad es iegāju otro reizi kabinetā man pateica ka jāmaksā. Daudz. Mani tas šokēja, jo traumpunktā es esmu pirmo reizi un man bija līdzi tikai 40 euro. Viena pati apskate maksāja 20 euro. Un viena rentgena bilde 16 euro. Man kā studentei nav tik daudz naudas, skola jau bija beigusies un stipendijas naudas arī nebija vairs. Nebija kam atbraukt un iedot man naudu. Es viņiem saku, ka man nav tādas naudas. Tad viņi paņēma no manis 36 euro, pat nepateica kur tieši man lauzts, cik ilgi dzīs, ko var darīt, ko nē. Vienkārši aizveda uzlikt ģibsi.
Man jau bija asaras acīs, jo vairāk naudas man nebija līdzi, man nebija kas mani aizved no slimnīcas līdz mājām. Ātrie atteicās. Vienīgais ko ārsts piebilda bija: ''Nu labi, vairāk naudas negrābsim no viņas''. Kas manuprāt nav pareizi teikt klienta priekšā. Ar to frāzi paši apliecināja, ka viņi krāpj naudu.
Kad uzlika ģibsi, neviens pat nepalīdzēja man uz ratiņkrēsla izbraukt ārā. Pirmkārt durvis bija ciet. Es biju ar muguru pret durvīm un tas kabinets bija tik šaurs, ka apgriezties nevarēja. Sazvanīju brāli, viņš pēc stundas atbrauca, jo bija darbā. Un es tur stundu arī nosēdēju, neviens pat nepiegāja un nepalīdzēja izbraukt ārā.
Pietam, viņi teica, ka kamēr nesamaksāšu naudu, tamēr viņi mani nemaz neskatīsies.
Manai mātei, tāpat kā man ir problēmas ar degunu un deguna dobumiem. Grūtības elpot. Manai mātei jau divas reizes grieza ārā polipus (Rīgā) bet tie turpina augt.
Man bija taisīta operācija degunam (arī Rīgā). Degunā man 2 nedēļas stāvēja trubiņas, kuras bija piešutas pie deguna starpsienas, jo man taisnoja arī starpsienu, kā arī piededzināja deguna dobumu gļotādu.
Man poliklīnikā bija jārauj ārā šuves. Uzreiz varu pateikt, ka es esmu sāpju neizturīga. Tās bija manas trakākās sāpes mūžā. Kā jau teicu, tās trubiņas bija piešūtas krāt, bet ārsts sāka pa taisno vilkt viņas ārā. "Nepamanīja šuves". Centās vairāk par 5 min. Priekš tādas '''operācijas'' tas ir daudz. To izdara pa minūti. Tad ārsts pamanīja, ka vot redz viņas esot piešūtas.
Ap to laiku, es jau jutu, ka man paliek slikti. Slikta dūša, sāka reibt galva. Tad viņš tās šuves pat nepārgieza, bet pa taisno atkal visu ārā. Ar spēku izvilka vienu trubiņu, ārā iztecēja asinis. Man nav bail no asinīm, bet ļoti nepatīkama sajūta, kad pār visu muti tev kaut kas tek.
Ap to laiku es jau sāku slikti dzirdēt un redzēt, tad es no sāpēm saudēju samaņu. Kamēr biju ''atslēgusies'', viņš man izvilka ārā otru trubiņu. Pamodināja ar ožamo spirtu.
Pēc nedēļas man bija jābūt vēl vienai vizītei. Apskatīties, kā klājas degunam. Kad atnācu, viņš sāka man smejā smieties : ''Ā, tu taču esi tā meitene, kas noģība man uz krēsla!''. Man palika ļoti kauns, ka par mani tā smejas. Tajā med.grāmatiņā viņš pierakstīja, ka noģību. Negribu lai vēlreiz par mani smejas, tāpēc vairs pie viņa neeju.
Manai mātei ir polipi degunā (audzēji). Viņa arī bija aizgājusi pie tā paša ārsta, jo viņai ģimenes ārsta lika iet pie viņa, kaut gan pati negribēja. Kad māte paprasīja ārstam : Nu kā man tur degunā? Vai polipi ir stipri izauguši, vai tā pat vien ir? Ārsts pateica: A es nezinu! Paga, tu taču esi ārsts, kā tu vari nezināt. Māte piecēlās un aizgāja. Jēga tur sēdēt, tikai nauda vējā.
Kopš tā laika vairs pie viņa neejam.
Pēc jūsu sūdzību skaita varu secināt, ka ja jums tik ļoti nepatīk ārsti varbūt nemaz neejiet pie viņiem? Varbūt jums nepieciešama cita veida palīdzība ja viss apkārtējais rada tik drausmīgu sašutumu.
Pa visiem šiem gadiem vienkārši ir piekrājies. Es par šo saitu nemaz nezināju, tikai šodien uzzināju. Man patīk ārsti, bet ne šīs pilsētas :D un eju uz regulārām pārbaudēm, bet arī ne šeit.
Trešā situācija bija, kad man bija jāiet uz pēdas apskati jau poliklīnikā. Slimnīcas ārsts man bija uzrakstījis norīkojumu. Tad es biju zvanījusi uz reģistratūru, paprasīju vai vajag pierakstīties pie traumatologa. Man pateica, ka tur ir dzīvā rinda, lai eju ar visiem papīriem pa taisno uz turieni.
Pienāca iešanas diena. Es aizgāju uz poliklīniku. Tas traumatologs strādāja no 9: 30 līdz 12: 00. Vēlāk nāk cits ārsts. Dzīvā rinda, pirms manis jau daudz cilvēku. Sēdēju gaidīju. Uz vienu cilvēku ārstam aizgāja 30-40min. Nezinu, ko viņi tur darīja. Jau bija 11: 30. Viņš varēja paņemt tikai vienu cilvēku vēl. Arī aiz manis jau bija sakrājusies cilvēku rinda. Es sapratu, ka mani nepaņems, jo pirms manis ir tieši kā reiz viens cilvēks.
Viena tantiņa, kas bija pēc manis iegāja iekšā un viņu paņēma. Bet es un tas vīrietis pirms manis gaidījām. Kad tā tantiņa izgājām, mēs pateicām, lai paskatās mūs. Es reāli gribēju uzzināt, vai varu ņemt nost ģipsi. Viņš pasaka, ka vajag tad vispirms pierakstīties un tikai tad mani paņemtu. Bet es saku, ka man reģistratūrā pateica, ka dzīvā rinda un nevajag pierakstīties. Viņam bija vienalga.
Ģibsis man bija nedēļu, tā arī ārsts nenoņēma.
Aizbraucām ar draugu uz daugavpili, ārsts tur pateica, ka ģipsi vispār likt nevajadzēja, maksimums, apsiet kāju ar elestīgo saiti, jo sataisot rentgenu daugavpilī, man pateica, ka man ir lauzts tikai viens pirkts, nevis visa pēda. Visu sev nepieciešamo informāciju uzzināju no šī ārsta, paldies viņam.
Bet es par velti mocījos nedēļu ar ģipsi, kurš jau bija sācis drupt. Man bija jākāpj piektajā stāvā, kā arī ar sabiedrisko transportu jābrauc uz augstkolu.
Kas tad notika ziemā? Suicidāli maniakâlo depresiju ārstē tikai ar šprici dibenâ.
Man bija izrakstītas zāles no sliktas dūšas, jo biju apslimusi. Bet tās zāles nemaz nepalīdzēja. Man nebija nekādu suicidālo domu. Un nebija nekāda depresija. Tās zāles vienkārši bija stipras, bet es to nezināju. Tāpēc 2 tablešu vietā dienā es izdzēru 4 tabletes. Jo reāli nepalīdzēja. Man nebija ne jausmas ka tā notiks.