Stradiņu slimnīcas Neiroloģijas 20b nodaļa - Attieksme un Cilvēcīgums
Nogulēju pats nedēļu Stradiņu slimnīcas Neiroloģijas 20b nodaļā. Sajūta tāda, ka tieši tajā nedēļā kad es tur biju, apkalpojošajam pesonālam bija "mēneša sarkanās dienas". Attieksme pret slimniekiem tiešām nicinoša, .. protams bija arī izņēmumi, cilvēki kuri bija savā vietā, bet lielāko ties man bija sajūta, ka nevis man ir slikti jo man sāp, bet slikti ir māsiņai, jo viņai jāskatās uz to kā sāp man un pārējiem pacientiem šajā nodaļā..
Nesaprotu kāpēc cilvēki vispār iet strādāt šajā nozarē, ja nespēj valdīt savas negatīvās emocijas saskarsmē ar slimniekiem. Cilvēkiem šjā nodaļāvajadzīgs miers un klusums, bet pat 23:00 vakarā māsiņas sabļaujās no viena koridora gala uz otru pārrunājot savas "no mājām atnestās" problēmas.
Principā tas viss neaizskar tā, kā tas ka ejot uz tualeti (biju viens no nedaudzajiem, kurš patstāvīgi varēja staigāt) redzēju daudz sievietes citās palātās ar atkailinātām krūtīm. Jāņem vērā tas, ka šīs sievietes patstāvīgi pārvietoties nevarēja.. Vai tiešām māsiņai izdarot savu procedūru ir tik grūti apsegt pacienti.. Kautvai ar plānu palaga gabalu.. Es uzskatu kā tā ir šausmīga necieņas izrādīšana pret cilvēku, kurš tajā brīdī pats nevar apsegties..
Ja kāda no šīm sievietēm būtu mana radiniece, es visticamāk šo iestādi sūdzētu tiesā..
Komentāri (1)
Tās ir slinīcas un viņu attieksme:( Kad man operēja apendicītu, pēc operācijas vēl nebiju nakusi pie samaņas kad mani veda uz palātu. Vīrs gaidīja palātā un bija sašutis ka mani veda bez pārklāja ar kailu apakšdaļu:( Saprotu tā viņiem ir ikdiena, bet tomēr. Kad vīrs iebilda māsiņa nosarka bet tomēr nesteidzās izlabot savu kļūdu. Kad nācu pie samaņas vīrs neko neteica, negribēja lai jūtos vēl sliktāk, bet mājās jau pastāstīja un es jutos ļoti pazemota.