Stradiņa slimnīcas torākālās ķirurģijas nodaļa - Vēlreiz par „pateicībām”

Vēlos atgādināt seno un pārbaudīto patiesību - godīgā attieksme pret pacientu beidzas tur, kur sākas „pateicību” lietas. Pirms kāda laika vienai pacientei šajā nodaļā bija nepieciešams veikt onkoloģisko operāciju. Pacientes māte, nopietni uztraucoties par meitas drošību, bija samaksājusi ārstam tā saukto „pateicību” un ārsts šo naudu pieņēma. Pacientei tika veikta operācija. Pēc pusgada paciente vēlreiz apmeklēja nodaļu, lai veiktu diagnostiku sakarā ar veselības pasliktināšanos. Paciente bija vērsusies pie tā paša ārsta, taču šajā reizē „pateicības” nevienam netika maksātas. Pacientei atrodoties nodaļā, šis ārsts atklāti izrādīja pret viņu nievājošo attieksmi, no sākuma dažas dienas vienkārši ignorēja pacienti, pēc tam sāka apvainot par to, ka viņa esot „izdomājusi” savas slimības un visbeidzot pateica, ka viņai ir jāaiziet no nodaļas. Citu ārstu priekšā šo pacienti vienkārši izsmēja, bet nodaļas apgaitas laikā vadītājs demonstratīvi uzsāka izturēties pret viņu kā pret kaut kādu ielas prostitūtu. Tā vietā, lai noskaidrotu pacientes veselības stāvokli, viņai uzdeva pāris necienīgu jautājumu, bet kad paciente atbildēja - uzsāka rupji kliegt uz viņu, kamēr citi pauda pret to vienaldzīgo attieksmi. Šai pacientei nebija nekāda sakara ne ar prostitūciju, ne ar narkomāniju, ne ar sabiedrības padibeņiem - viņu vienkārši mēģināja padarīt par ciniskās attieksmes upuri. Nākas aizdomāties - par cik mazvērtīgu būtni var uzskatīt pacientu, lai šādu attieksmi pret slimo cilvēku varētu uzskatīt par normu? Jāatceras, ka jebkuram godīgam cilvēkam (pat ja viņš nebūtu ārsts) būtu kauns nolaisties līdz neaizsargāta cilvēka pazemošanai vai ņirgāties par šo cilvēku tikai tādēļ, ka viņu nav kam aizstāvēt. Bet ja attieksmi pret pacientiem tiešām nosaka vienīgi „pateicības” - tad brīnīties vairs nav par ko.