P.Stradiņa KUS - Par „pateicībām”

Gribu ieteikt visiem cilvēkiem, kuriem gadīsies nelaime atrasties slimnīcā, nekādā gadījumā neatbalstīt tā saukto „pateicību” maksāšanu.

Sabiedrībā ir ierasts attaisnot šo parādību ar to, ka ārstiem ir tik mazas algas, ka viņi ir spiesti prasīt no pacientiem to, ko viņiem nevar nodrošināt valsts, pārvēršot šo lietu par savdabīgo biznesu. Taču nav noslēpums, ka dažreiz slimnīcas ārsts nekaunas paņemt naudu no pacienta, kura ienākumi ir ievērojami mazāki, nekā pašam ārstam, un tajā pašā laikā prominentās deputātes radiniekam tiek atļauts iztikt bez „liekiem izdevumiem” tādēļ, ka deputātes kundze ir labi pazīstama ar nodaļas vadītāju.
Un šādu rīcību nevar nosaukt citādāk, kā par liekulību, jo dažreiz pret cilvēkiem, kuri ir spiesti maksāt „pateicības”, vienkārši nonākot bezpalīdzīgajā stāvoklī, vēlāk var izturēties pat ciniskāk, nekā pret tiem, kuri to nedara. Diemžēl arī man ir nācies pamanīt to, ka slimnīcu iekšējā vidē ārsti bieži uzskata „pateicību” maksātājus par lētticīgiem muļķiem, kuri ir tik viegli ietekmējami, ka ir gatavi paši atdot naudu pat tad, ja viņiem to nepieprasa. Taču tas viss notiek tikai tādēļ, ka pacientam jau ir negatīvā pieredze un līdz ar to viņš ir pārliecināts, ka pretējā gadījumā pret viņu vistiešākajā nozīmē pagriezīs muguru, ignorēs vai atstās bez palīdzības.
Ciniskākais šādos „pateicību” gadījumos ir tas, ka pat tad, ja par elementāro pacienta tiesību ievērošanu tiek maksāts kā par ekskluzīvo preci, šāds rīcības modelis tiek uzskatīts par normu un tiek akceptēts gan no ārstu, gan no pacientu puses.