Hīrons/ Ligita Voitkāne - Atteikums apskatīt slimu dzīvnieku

Šī gada 6. oktobrī bijām spiesti steidzami meklēt veterinārārsta palīdzību, jo kaķenei radās akūtas vēdera problēmas, ar kurām saviem spēkiem vairs netikām galā. Tā ka dzīvnieks ir jau 15 gadus vecs, turklāt nieru problēmas vēl nesen papildināja aklums, aizcietējumi nav nekas neparasts, un ar to novēršamai lietojam gan speciālos līdzekļus (Laxativ), gan barību, kā arī sistēmas. Taču šoreiz zarnās vairāku dienu garumā bija izveidojies tāds sastrēgums, ka mājas apstākļos nepalīdzēja pat klizmas, dzīvnieks mocījās, lai kaut ko dabūtu ārā un neļāva sev pieskarties.
Tuvākajā apkārtnē dažu minūšu gājiena attālumā atrodas daudzas veterinārās klīnikas, tomēr izvēlējamies aizbraukt uz Purvciema "Hirons", jo tur kaķene ir dokumentēta un ārstēta pie ļoti jaukas veterinārārstes M.Bēnes.
M.Bēne tajā dienā nestrādāja, un mums tas nudien nebija svarīgi, kurš pieņems - galvenais lai palīdz dzīvniekam. Un te sākās stāsts par veterinārārstes Ligitas Voitkānes spējām no sīkumiem izraisīt konfliktu jeb pilnīgu neprasmi komunicēt.
Sākumā vis ritēja kā ierasts - kaķis uz galda, ārste kaut ko pēta datorā, droši vien dzīvnieka slimību vēsturi, mana māsa stāsta, ko mēs lietojam pret vēdera aizcietējumiem, un starp citu uzdod arī jautājumu, vai nevarētu dot arī "Lunelax" (internetā atradām, ka to lieto arī veterinārajā medicīnā ūdens piesaistīšanai zarnām). Es pieņemu, ka tieši šis jautājums aizskāra L.Voitkānes pašlepnumu, jo iespējams,viņa to nepazina, bet mēs arī neprasījām, lai ārste zinātu no galvas visas pasaules medikamentus, un viņas atbildes kļuva arvien strupākas, bet balss tembrs neiecietīgāks, beigās paziņojot, ka vispirms jāatrod slimības cēlonis. Tam es visumā arī var piekrist, ja vien varētu iztikt bez šīs augstprātīgās komunikācijas, uz ko mēs arī norādījām, jo mana māsa, kura jau 20 gadus dzīvo un strādā medicīnā Zviedrijā bija vienkārši šokēta, ka tā var sarunāties ar klientiem.Viss beidzās ar to, ka Ligita Voitkāne arī uz atkārtotu uzaicinājumu atteicās apskatīt kaķenīti, tā demonstrējot savu aizvainojumu (par ko?). Mēs paņēmām dzīvnieku un devāmies projām, sakot, ka to tā neatstāsim. Uz to L.Voitkāne atbildēja, ka viss esot ierakstīts video.(Kaut tā būtu!) Jutāmies bezspēcīgas, dusmīgas, šokētas un pazemotas, tāpēc atvadoties mana māsa izmeta, ka labprāt iespļautu šādiem cilvēkiem sejā.
Kaķenīti aizvedām uz veterināro klīniku ''Lion" Pļavniekos. Tur tūlīt sniedza palīdzību,uztaisīja dziļās klizmas, uzlika sistēmu, bet galvenais - laipni atbildēja uz jautājumiem. Izrādījās, ka mūsu uzstādītā diagnoze - vēdera aizcietējums arī bija tas dziļais slimības cēlonis, kuru tā meklēja L.Voitkāne.
Lai gan man nav tiesību apšaubīt L.Voitkānes profesionālās prasmes, jo tā bija pirmā, bet pavisam noteikti - pēdējā mūsu saskarsme, tomēr uzskatu, ka darba devēja pienākums noteikti būtu parūpēties par kursiem komunikācijas prasmju pilnveidošanā šādiem darbiniekiem, ja jau reiz cilvēkam tas nav dots no dabas, bet pašai L.Voitkānei līdz tam pārlasīt kaut vai profesionālās ētikas paragrāfus.