Cēsu veterinārā klīnika un aptieka - Kompetences trūkums/neprofesionalitāte
Vēršoties šai iestādē ar jautājumu kā risināt jautājumu ar slimu, nekontrolējamu suni, saņēmu skaidru atbildi, ka nekon nevar darīt. Nemaz nerunājot par faktu, ka darbiniece pat neiznāca ārā no tālākās klīnikas telpas, lai parunātos ar klientu aci pret aci. Saruna bija pilnīgi neauglīga, jo tā vairāk bija monologs kā dialogs. Līdz šim domāju, ka vetārsta pienākums ir uzklausīt klientu un pie nespējas palīdzēt, sniegt padomu, kur vērsties, lai to risinātu, nevis, vispār neuzklausot, agresīvi atcirst! Saprotu, ka ne visi ir kompetenti savā jomā, bet nedomāju, ka savu nevarību vajadzētu slēpt ar agresivitāti. Galu galā apkalpojošā sfērā strādājošiem cilvēkiem ir jāprot komunicēt elementāri pieklājīgā līmenī.
Komentāri (7)
Kā iespējams, ka labam saimniekam ir nekomunicējams suns? Tas nozīmē, ka saimnieks ir agresīvs un vienaldzigs pret savu suni.
Tu gribēji, lai darbiniece tev pasaka, ka šajā gadījumā, suni var tikai iemidzināt!?
Nē, 1kārt vēlējos cilvēcīgi aprunāties, kas manuprāt būtu tikai normāli. 2kārt ar suņiem tāpat kā ar cilvēkiem var notikt neiedomājamas lietas, kas nav atkarīgas no tā audzināšanas. Arī cilvēki mēdz saslimt un kļūt nelīdzsvaroti, līdz ar to var izrietēt dažādas sekas. Tikai atšķirība tā, ka cilvēkam var atrast piemērotu pieeju un to risināt, savukārt ar suni ir pavisam citādāk, tam tu neiestāstīski, ka uzbrukt ir slikti.
Tas, ka ar suni var notikt, kā sakat, neiedomājamas lietas, neatkarīgi no audzināšanas, tas tiesa, bet tas, ka suns nav komunicējams šādā brīdī pat saimniekam, tas gan norāda par saimnieka vienaldzību attiecībā pret suni. Suns nav lops, kur tik vien komunikācijas ikdienā, kā padot ēst un, labi, ja savākt izkārnījumus... nedomāju, ka ar šādu saimnieku ir par ko "cilvēcīgi" parunāt. pat, ja veternārārsts iedos narkozi un veiks savu darbu, bet saimneks vēlāk nevarēs nodrošināt turpmāko ārstēšanu, kopšanu, tas ir bezjēdzīgs pasākums, diemžēl.
Šajā gadījumā ir tieši pretēji - suns tika ļoti lutināts un mīlēts un kamēr tas bija pie pilna saprāta viss bija ļoti labi, taču zūdot veselajam saprātam, vienīgais cilvēks, kuru suns nepakļauj riskam, arī ir tikai un vienīgi saimnieks. Protams, jāatzīst, ka sava daļa vainas ir jāuzņemas saimniekam, ka nav stingrāk audzinājis suni aiz savas lielās mīlestības, taču situācija ir tāda, kāda viņa ir un tas nenozīmē, ka tā nav jārisina.
Visumā pat nav runa tikai par esošo situāciju, bet gan 'profesionāļa' attieksmi - izdarīt secinājumus pat bez jebkāda dialoga, pieņemot, ka saimnieks pats ir nelietis un sazin ko grib. Cilvēkiem ir jāmācās runāt.
Šajā klīnikā vienmēr esmu sastapusies ar laipnību un profesionalitāti, turklat vetārste pat brīvdienās ir zvanījusi un interesējusies par suņa veselību. Ja vēlaties iejūtību, tad vispirms ir pašai jabūt pieklājīgai. Pastaigajiet pa citām klīnikām, tad novērtesiet. Izlējāt žulti, nu arī suns mierīgāks. Žēl cilveku, kurus var tuk vienkārsi apliet ar dubļiem.
Acīmredzot, katram sava pieredze. Ņemot vērā, ka sagaidu pieklājīgu apkalpošanu, pati pavisam noteikti komunicēju pieklājīgi. Pat esošajā situācijā noklausījos agresīvu monologu aiz sienas, savu sāpi paturēju pie sevis un devos prom. Gāju meklēt padomu, nevis strīdu.
Katrā ziņā nevienam nenovēlu nonākt šādā situācijā... Priecājos, protams, ka kāds labi atsaucas par šo vietu. Kā jau teicu, katram sava pieredze. Manējā bēdīga, citam - veiksmīga. Lai turpmāk veicas!