Rīgas Dzemdību Nams - Ārstu nolaidība

Mūsu pirmā meitiņa nāca pasaulē Rīgas Dzemdību Namā. Diemžēl nevaram uzrakstīt labu atsauksmi, jo sliktā bija pārāk daudz. Tad nu visu pēc kārtas. Aizbraucām uz slimnīcu no rīta, ielika mūs uzreiz dzemdību zālē, gaidījām dzemdību sākumu. Jāsaka, ka vecmāte nebija tā draudzīgākā. Saprotu, ka darbs ir darbs, bet nu tomēr kaut kādu cilvēcību domāju, ka bijām pelnījuši. Plkst. 12: 00 pārdūra augļūdeņus, sākās spēcīgas kontrakcijas. Dzemdības bija dabīgas un plkst. 16: 33 meitiņa bija klāt un tad sākās. Mums nebija līgums ar vecmāti un tā nu sanāca, ka tajā brīdī kādai citai māmiņai arī sākās dzemdības un vecmāte, kas pieņēma dzemdības, atstāja mūs vienus. Divas stundas nogulēju pusguļus stāvoklī, jo ārste, kas šuva iegriezumu nemācēja pacelt galdu. Meitiņu visu šo divu stundu laikā neviens tā arī nenomazgāja, neviens mūsu saulīti nepielika pie krūts. Divas stundas viņa vienkārši nogulēja ietīta segā. Protams, ka pēc šīm divām stundām mazā jau bija apkaltusi un, kad vecmāte beidzot atnāca pie mums, tad virspusēji apslaucīja (viss palika asiņains) un lika doties uz pēcdzemdību palātu. Arī tur neviens neparādīja kā pielikt mazo pie krūts. Tā nu līdz pusnaktij mazā čučēja, kad beidzot pie mums atnāca un parādīja kā mazo pabarot. Sajūta bija kā konveijerā. Vecmātes ienāca mērīt temperatūru, asinsspiedienu, ienāca ārste paspaidīja vēderu un viss kārtībā. Pēc 3 dienām mūs izrakstīja. Tikai pēc tam dzemdību izrakstā ieraudzījām, ka tur atzīmēts, ka mazā pielikta pie krūts 2h laikā pēc dzemdībām, kas tā nebija.
Aizbraucot mājās sajutos slikti. Izrādījās, ka ceļas temperatūra. Zvanīju uz dzemdību nama uzņemšanu, kur paskaidroja, ka tā varot būt, jo veidojas pieniņš, bet ja nu ļoti vēlos, tad varu braukt pārbaudīties. Labi, ka tā arī darījām, jo izrādījās, ka temperatūra jau bija uzcēlusies līdz 38,5.
Šeit arī sākās visas problēmas. Uzņemšanā sagaidīja aptuveni tā – ko jūs šeit atbraucāt!? Jūs taču jau zvanījāt. Tikai tad, kad vecmāte, kas bija pieņemšanā uzzināja kāda man ir temperatūra, attieksme mainījās. Vecmāte jautāja vai tika taisīta usg izrakstoties (kas netika darīts) , pati nobrīnījās, tāpat jautāja manu svaru izrakstoties, ko arī nezināju, jo neviens nesvēra pirms izrakstīšanās.
Ielika mūs atkal slimnīcā un sāka gāzt antibiotikas. Tā divas dienas dzīvojām uz antibiotikām un tikai trešajā dienā mani aizveda uz usg. Izrādījās, ka dzemde nav kārtīgi iztīrīta un tur palikuši asins recekļi un audi. Jautāju kāda būs turpmākā ārstēšana, uz ko normālu atbildi nesaņēmu. Būtībā visu laiku, ko pavadījām slimnīcā, dzīvojām neziņā, jo uz konkrētiem jautājumiem saņēmām ļoti vispārīgas atbildes. Vēlāk izrādījās, ka būs nepieciešama dzemdes tīrīšana, jo ar antibiotikām nebūs līdzēts. Tad nu nākamajā dienā bija jādodas uz dzemdes tīrīšanu pilnajā narkozē. Jau iepriekš jautāju vai varēšu barot mazo pēc tam, uz ko saņēmu kārtējo nekonkrēto atbildi – jā, pēc kāda laiciņa varēs. Katetra nebija kārtīgi iedurta, tāpēc to pārdūra un ielaida narkozi. Kad pamodos no narkozes, jautāju vēlreiz par barošanu – atbilde bija – pēc kāda laika var barot. Bet pēc cik ilga laika? Kā es to varu zināt!? Interesanti, ka papīru par to, ka piekrītu šai procedūrai iedeva parakstīt pēc tam, kad biju pamodusies no narkozes, nevis pirms procedūras. Tā vismaz teica, ka tas ir tāds dokuments, par ko es vairs neesmu droša.
Gulējām 6. Un 3. Nodaļā, jāsaka, ka laikam abās nodaļās ir problēmas gan ar termometriem, gan asinsspiediena mērītājiem, jo tie katru reizi rāda savādākus rādījumus.
Pirmajā reizē tika uztaisīta flurogramma trešdienā, kuru izrakstoties ceturtdienā no slimnīcas neiedeva, jo neesot bijusi gatava. Solīja, ka būs gatava nākamajā dienā. Taču kad vīrs nākamajā pirmdienā gāja tai pakaļ, izrādījās, ka vecmātes to nevar atrast. Tā nu noskraidījām pa abiem stāviem, kuros gulējām un tāpat gudri netikām. Paskaidroja, ka esot tikai viens speciālists, ka raksta aprakstus un, iespējams, ka tas vēl neesot gatavs. Tad nu trešdienā gāju vēlreiz pakaļ un šoreiz veiksmīgi. Tātad bija pagājusi vesela nedēļa, kamēr apraksts beidzot bija gatavs. Vai tiešām tik lielā iestādē ir tikai viens speciālists, kas spēj uzrakstīt šādus aprakstus!?
Sajūta bija tāda itkā visiem viss būtu vienalga. Ja mazo esi tikko pielikusi pie krūts un sākusi barot, kas pirmajās reizēs nebūt nav viegli, tad nevienu tas tāpat neinteresē, jo ir jāskrien uz kabinetu, kurš pēc tam būšot aizņemts. Vai tad tiešām nevar mazliet cilvēcīgāk? Vienpadsmitos vakarā skaļrunī pēkšņi sākt runāt un saukt uz kārtējo sistēmu – jā, tā tur nav problēma. Tik daudz kā pieklauvēt pirms ienes pusdienas, vai nāk tīrīt palātu.. Vai pat tas ir par daudz prasīts!?
Var jau būt, ka cepjamies par neko, bet tā kā tas bija mūsu pirmais bērniņš, tad gribējās, ka tas viss būtu skaistāk un nebūtu jāpiedzīvo tāda ārstu nolaidība. Neviens neko neteiktu, ja jau pirmajā reizē būtu kārtīgi mani pārbaudījuši un mums vajadzētu palikt vēl pāris dienas slimnīcā un iet uz to tīrīšanu. Tā lielākā sāpe ir par to, ka palaiž mājās kārtīgi nepārbaudot un jau tajā pašā dienā kļūst slikti. Būtu kārtīgi darījuši savu darbu, tad mēs, iespējams, nebūtu uzturējušies slimnīcā vēl 5 dienas.