Rīgas 1.slimnīca - Slikts serviss, cilvēks uz nāves robežas

Ome pēc insulta nokļuva Rīgas 2. Slimnīcā - aprūpe bija laba, vismaz vizuāli neko nenovērojām, tā kā ome nespēja ne runāt, ne kustēties. Pēc mēneša viņu pārveda uz Rīgas 1. Slimnīcu, nogulēja tur vairāk kā mēnesi, pie viņas varēja tikt tikai reizi nedēļā uz piecām minūtēm - Covids. Sākām ievērot, ka nav kārtībā ar veselību - acs un auss strutaina, kad pavirzījām viņu uz sāniem, ieraudzījām izgulējumus, nekavējoties runājām ar ārstu, lai viņu izraksta un mēs paši viņu aprūpēsim mājās, nolīgsim aprūpētāju, ja jau viņi nespēj pildīt savu darbu.
Saņēmām kritiku un bļaušanu no darbinieku puses, ka mēs netiksim galā, mēs taču strādājam, kas ar viņu būs u. T. T. , sāka saukt piemērus - kas būs, ja būs šāda situācija, ko mēs darīsim? Protams, stāvējām klusu, jo mēs neesam mediķi, lai zinātu atbildes.. Lūdzām savam ģimenes ārstam atbraukt uz slimnīcu, lai pārbauda omes stāvokli - ģimenes ārstu arī neielaida slimnīcā, jo covids.
Burtiski mūs pierunāja viņu atstāt, kā nekā viņa atrodas slimnīcā, tur palīdzēs, viss būs kārtībā. Pagāja nedēļa, slimnīcā ienākt aizliedza, centās mūs pierunāt, lai atstājam omi vēl uz nedēļu. Šoreiz mēs nepiekāpāmies.. Omi saņēmām pie ieejas - protams, ar drēbēm, nevarējām neko pārbaudīt, kas ir ar tiem izgulējumiem. Atvedot mājās ar specializēto transportu pagriezām omi uz sāniem un.. Šoks, vienkārši neiedomājami.. Nekavējoties zvanījām ģimenes ārstam, parādot viņam bildes - viņš izsauca ātro palīdzību un viņu aizveda uz infektoloģijas slimnīcu, kur tagad katra diena ir cīņa - dzīvos vai nē.
Nespēju pat vārdos aprakstīt cik ļoti mēs nožēlojam, ka atstājām viņu vēl uz nedēļu.. , un ka vispār ir tāda iestāde, kura var nodarīt pāri invalīdam, kurš nespēj pat neko pateikt, jo nevar! Rakstīšu visiem un visur, lai viņi atbildētu par to, ko ir izdarījuši!