Izglītības un zinātnes ministrija - Būtībā, uz doto brīdi, šis ir tikai viedoklis par notikušo/ Skolu nedienas

Šī ir vēstule, ko adresēju reiz ministram, bet... bet... bet... kā noprotat rezultāts ir totāla vienaldzība. Un varonīgie speciālisti triumfē, cenšoties jebkādīgi sagandēt dzīvi jebkuram, kas atļāvās izteikt petenzijas pret skolotāju darbu.
---------------------------------------------------------------------------
Izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim.
Labdien!

Nezinu kā noformēt šo rakstu Jums – kā sūdzību vai kā vēstuli!? Bet būtībā tam nav nozīmes, jo mans mērķis nav ar Jūsu palīdzību atrisināt personīgās ķibeles, kas mani un manu ģimeni ir skārušas saistībā ar skolu un tās darbiniekiem, Valsts izglītības kvalifikācijas dienesta (turpmāk VIKD) inspektori, izglītības psihologu atbalsta centra (turpmāk PAC) izglītības speciālisti-psiholoģi, bet gan vērst Jūsu uzmanību, ka tādas identiskas problēmas notiek ne tikai ar mani, ne tikai Jelgavā, bet visā Latvijā.
Savā skolu nedienu pārdzīvojumu laikā es iepazinos ar ļoti daudziem vecākiem, kuri piedzīvoja, un piedzīvo vēl joprojām kā es negācijas no skolotāju, direktores, inspektores un it sevišķi no izglītības speciālistes-psiholoģes. Rodas iespaids, ka visām minētām personām ir nesodīta bezatbildīga visatļautība pret mums vecākiem un mūsu bērniem.
Es, protams, nevaru rakstīt visu vecāku un bērnu vārdā, jo daudzi, ļoti daudzi, baidās no nežēlīgas izrēķināšanās, ķengāšanas utmldz. no minētām personām, it īpaši no VIKD inspektoriem un PAC izglītības speciālistēm-psiholoģēm, kuras, ne tikai manā gadījumā, bet daudzos citos, rīkojas nekompetenti, rupji, iznīcinoši, atļaujas subjektīvi izteikt diagnozes. Vai viņām ir arī ārsta diplomi?
Bet kā jau minēju – mans mērķis ir Jūs informēt, bet gribu, lai Jūs arī rīkojaties visas Latvijas vecāku un bērnu atbalsta labā. Jo, uzskatu, ka vecāki un bērni ir ļoti neaizsargāti izglītības sistēmā. Ja ņemu savu ģimeni kā piemēru, mēs esam trīs (loģiski divi vecāki un bērns). Faktiski divi, kas ir, iesaistīti pa tiešo konfliktā, jo vīrs (bērna tēvs) strādā un nav laika viņam skaidroties. Tātad divi, māte un bērns, mums pretī it kā draudzīgi, bet melīgi vienojušies skolotāju bataljons, direktore, kura, ļoti veikli savu interešu vadīta, sadarbojas ar VIKD inspektoriem un PAC izglītības speciālistiem-psihologiem, kuri ir gatavi rakstīt jebkādu nomelnojušu, zemisku, melīgu petīciju, ka mēs visi esam garīgi slimi. Rodas jautājumi – Kāpēc tieši garīgi slimi? Vai tas ir tāds „jājamzirdziņš” kā apklusināt, iebiedēt vecākus, kas izsaka pretenzijas pret skolotāju darbu? Mēs neesam vienīgie, ar kuriem tādā veidā grib savus rēķinus kārtot izglītības sistēmas darbinieki. Šis tad arī ir tas iemesls, kāpēc Jums rakstu.
Atšķirībā no citiem vecākiem, es, mana ģimene, tic, ka ir iespējams mainīt situāciju. Ja nē, tad esam gatavi būt iznīcināmi netaisnības vārdā. Tas tikai pierādīs pārējo vecāku pārliecību, ka Latvijā nav iespējams panākt labus rezultātus reāli, viss skaistais paliek tikai skaisti noformulēti uz papīra.
Pirms turpinu, atvainojiet, ka rakstu emocionāli, jo, neskatoties, ka mans bērns vairs nemācās tai skolā, negāciju vilnis vēl joprojām mūs skar, it īpaši no PAC izglītības speciālistes-psiholoģes un viņas draugu puses. Vien varu teikt, ka izglītības speciāliste-psiholoģe ir izpaudusi visu informāciju, kas viņai zināmām par mums trešajām personām, kas ir nesaistīti ar skolu. Šī izglītība speciāliste-psiholoģe ar ļaunu prieku mūs publiski jebkur pazemo, apņirdz utt.. Es saprotu, ka tā ir ikdiena un cilvēciskais stulbums pierādīt sevi kā varenu „speciālisti”, tāpēc ar to gan jau tiksim paši skaidrībā. Bet tas nedrīkst palikt bez ievērības, jo ne visi vecāki ir ar tik stingru kodolu kā mēs.
Tā kā, es uzskatu, ka vecāki un bērni ir ļoti neaizsargāti izglītības sistēmā, mans ierosinājums būtu:
1. Visās skolās visās telpās ierīkot video un audio novērošanu. It īpaši telpās, kurās notiek pārrunas ar bērnu un ar vecākiem.
2. Visām skolotājām, direktorē, izglītības speciālistēm-psiholoģēm, VIKD inspektoriem jābūt sertificētiem. Resertifikācijas ik pēc diviem gadiem saglabājot 36 akadēmiskās stundas tālākizglītībai. Sertifikāciju eksāmenu programmā iekļaut:
a) Mācību priekšmets: vispārējais mācību priekšmets, ko skolotājs pasniedz ( vai pārzin un vai prot mācīt); Inspektoriem, izglītības speciālistiem-psihologiem _ Komunikācijas prasmes un konfliktu risināšanas prasmes;
b) Medicīna: pirmā palīdzība;
c) Bērnu un pusaudžu fizioloģija;
d) Pedagoģija;
e) Psiholoģija.
3. Visām skolotājām, direktorēm, izglītības speciālistēm, inspektoriem kā obligāto medicīnisko apskati iekļaut psihiatra pārbaudi.
Tagad sīkāk ar reālu piemēru no piedzīvotā.
Mans bērns nav bijis izcilnieks, bet arī nav nespējnieks. Vairāk vai mazāk iepriekšējos gadus pazemojoties, lūdzoties (kam nebija pamata, ja nu vienīgi negribējās kašķi celt) skolotājām izdevās visžēlīgi „pavilkt” atzīmes uz 4 ballēm. Mani vienmēr musināja tas, ka valsts diagnostikas darbos manam bērnam bija salīdzinoši augsts novērtējums nekā ikdienas mācību procesā, par 50-60% augstāks!?
Uz skolu gāju reti, jo riebās klausīties nekaunīgā mana bērna ķengāšanā, noniecināšanā, nespējnieka statusa piedēvēšana, kas turpinājās ar to, ka visi bērni ir izlaisti, slinki, stulbi, dauņi un vecāki nedz ko iedomājās un, protams, neizpalika tā kāda grūta, necilvēciska dzīve ir skolotājām, mazs atalgojums. Skolotāju monologi parasti beidzās ar pašslavināšanu, - kā mums paveicās ar tik labu skolotāju!? Tik nevaru saprast, kāpēc rezultāti ir ļoti bēdīgi? Vēl ko nespēju saprast, kāpēc manam bērnam-nespējniekam valsts diagnostikas darbā ir salīdzinoši augsts novērtējums nekā ikdienas mācību procesā? Sekojot līdzi sava bērna skolas gaitām, radās iespaids, ka atzīmes tiek pazeminātas kā nepatika pret bērnu.
Lai izvērtētu savas aizdomas, nolīgu vairākas, nesekmīgāko priekšmetu, skolotājas no citām blakus pilsētām. Mazliet bija neērtības braukājot, bet bija rezultāts un manas aizdomas par nekvalitatīvu, faktiski nekādu, apmācību un vērtēšanu tikai apstiprinājās.
Kāds bija mans izbrīns, ka pēc papildus sagatavošanas ar nolīgto skolotāju, kura apliecināja mana bērna zināšanu esamību, kontroldarbam, kārtējā kontroldarbā viņš saņēma 3 vai 2. Es pamanīju, ka ar katru negatīvo atzīmi, kam, iespējams, sekoja arī negatīvā skolotāju attieksme, mans bērns kļūst aizvien nomāktāks un nervozāks, kā arī smagi slimo. Pēc neilga laika nolīgtās skolotājas vērsa manu uzmanību, ka bērns sāk reāli slikti rakstīt pārbaudes darbus pat ļoti labi zināmā tēmā. Viņas man to komentēja, ka savu zināšanu neizrādīšanu, jo ir noniecināts. Visas nolīgtās skolotājas bija ļoti pārliecinātas par bērna zināšanu esamību.
Es ilgi nezināju ko darīt, jo ar skolas skolotājām sarunas bija bezjēdzīgas. Bija nepārprotami mājieni, ka mans bērns ir garīgi atpalicis tāpēc, ka es esmu garīgi slima!? Mani šādi apvainojoši mājieni, protams, tracināja. Kā arī tas, ka skolotājām esot maza alga, ko es te iedomājos.
Pat, ja skolotājām būtu divreiz, trīsreiz lielāka alga stipri šaubos vai viņas savu darbu veiktu kvalitatīvāk, profesionālāk. Nekas nemainīsies, jo tie, kas strādā profesionāli, kvalitatīvi to dara arī tagad.
Tā kā tai skolā tā ir pēdējā klase – 6. klase. Un brīdinājumi par palikšanu otro gadu mani lika rīkoties, jo uzskatīju, ka tas ir muļķīgi dažu dzīves nomāktu skolotāju dēļ gandēt bērnam dzīvi. Vēl jo vairāk mani stiprināja ne tikai draugu un radu atbalsts, bet arī nolīgto skolotāju atbalsts, kuras bija pārliecinātas, ka mana bērna pašcieņu un pašvērtību grauj tieši skolotājas. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc pēkšņi mācību rezultāti ir ļoti graujoši kļuvuši. Kā arī valsts diagnostikas darba rezultāti, kuru pārbaudi veic citi, man deva reālu pamatu iet uz skolu un skaidroties, - kāpēc valsts diagnostikas darba rezultāti ir samērā augsti, bet ikdienas mācību procesā ļoti zemi un draud ar palikšanu uz otru gadu? Faktiski ar manu ierašanos skolā, ar pretenziju pret skolotāju darbu, sākās manas ģimenes skolu nedienas.
Pirmajās pārrunās, kuras es sarīkoju, piedalījās matemātikas skolotāja, vēl kaut kāda skolotāja, kas bija nesaistīta ar manu bērnu, skolotāja, kas rakstīja protokolu, rakstīja to, kas tikai un vienīgi skolai izdevīgi un nedz kāpēc arī viņai bija tiesības izteikties par mani un bērnu, direktore, es un procesā iesaistīja manu bērnu, protams, ar manu atļauju.
Saruna sākās ar to, ka izteicu savu neizpratni par atzīmju lielo atšķirību starp valsts diagnostikas darbu un ikdienas mācību procesu. Uz ko man direktore, ar ļoti „skaistiem” vārdiem sāka skaidrot, ka valsts diagnostikas darbiem nav nekādas nozīmes. Tie nevērtē bērnu, bet gan skolotāja darbu (!?). Bērna ikdienas atzīmes valsts diagnostikas darbs neietekmē un neko nepierāda. Šādu pārliecību es dzirdēju ne tikai no sava bērna, bet no daudziem citiem bērniem. Tālāk direktore turpināja skaidrot, ka valsts diagnostikas darbs tiek rīkots:
- Valsts dara visu, lai sarežģītu skolotāju dzīvi;
- Ka diagnostikas darbi ir skolotāju darba novērtējums nevis bērna, kā iepriekš minēju;
- Ka bērniem valsts diagnostikas darbs ir ļoti viegls, ka pat pirmklasnieks var uzrakstīt sestās klases darbu;
- Ka valsts politika nav vērsta uz to, lai atvieglotu skolotājām dzīvi;
- Ka skolotājām ir mazas algas, ko es vispār iedomājos, ka kāda šīs zemās algas dēļ kaut ko darīs mana bērna labā (!?). Un vispār valsts politika nav mērķēta palīdzēt bērniem.

Par šādiem attaisnojumiem es ne tikai biju pārsteigta, bet es biju šokā!
Turpmāk sarunā skolotāja nodarbojās ar pašslavināšanu, noniecinot bērnu un mani, kam ik pa laikam piebalsoja abas klātesošas skolotājas un direktore. Neizpalika arī tas, ka tika meklēta vaina ģimenē un bērna atpalikušajā attīstībā (!?) , kuram es iebildu. Bet, jo vairāk iebildu, jo vairāk mani un bērnu pazemoja ar skaistiem vārdiem. Saprotot, ka neko nepanākšu mēģināju sarunu beigt. Pārrunas beidzās ar mana bērna piespiedu papildus stundu apmeklējumu, jo redz tikai tā var pacelt atzīmes.
Mans bērns kategoriski atteicās apmeklēt papildstundas, jo tajās neko nemāca, neskaidro tikai truli kaut ko pārraksta. Pēc ilgām pārrunām ar bērnu izdevās pierunāt apmeklēt papildstundas ar noteikumu, ka tās viņš audiāli ierakstīs. Bērnam bija svarīgi pierādīt man, ka papildstundas neko neatrisina, neko nemāca, bet toties ir lielisks soda veids kā pārmācīt vecākus, kas izsaka pretenzijas pret skolotāja darbu. Un tik tiešām audioieraksti pamatā apliecināja, ka papildstundās netiek veikt papildus mācību process. Viņš vienkārši truli kaut ko pārrakstīja tā vietā, kur bija jābūt verbālam skaidrojošam darbam.
Tātad secinājums – papildstundas ir bērnam sods par vecāku „nepaklausību”, pēc kuras izciešanas visžēlīgi pacels atzīmes. Lieki teikt, ka manam bērnam tas bija nepanesami un viņš tās vairums neapmeklēja.
Tā kā skolotājas ir toleranti atbalstošas viena otrai, sekoja nākamais „sitiens” no cita priekšmeta skolotājas.
Nedz kāpēc divas reizes nedēļā ir kontroldarbs, protams visiem, un manējais pa abiem saņem 2, neskatoties uz to, ka gatavojās. Šos kontroldarbus man neviens nevarēja uzrādīt, toties uzrādīja visus iespējamākos sliktākos darbus, laikam kolekcionēja, bet nevienu labu darbu, kuri bija.
Pēc kārtējās negatīvās atzīmes un nu jau ļoti graujošas attieksmes, jo es te uzrados kā māte, kas nezin ko iedomājās pēc skolotāju domām, mana bērna nervu sistēma neizturēja. Vien varu būt pateicīga Dievam un savai prasmei būt atbalstošai un mīlošai mātei jebkurā brīdī un situācijā, mans bērns vēl joprojām ir dzīvs. Šai gadījumā esmu ļoti pateicīga, ka mums ir brīnišķīgi ģimenes draugi, starp kuriem ir cilvēki, kas reiz strādāja ne tikai Jelgavas skolu valdē, bet arī augstā amatā izglītības ministrijā un viņi sniedza bezmaksas, nesavtīgu, nenovērtējamu atbalstu, palīdzību un padomus, faktiski tāpēc arī rakstu. Kā arī esmu ļoti pateicīga savam bērnam, ka saprata, ka viņa dzīve nevienam nerūp, izņemot vecākus un tuvos mīļos cilvēkus. Vismazāk jau tas rūp skolmeistarienēm, inspektoriem, speciālistiem-psihologiem. Pēdējie vēl ilgi draudēs un rīkos cūcības.
Zinot kāda skaidrošanās notiek šādos gadījumos, es izlēmu oficiāli neziņot, nerakstīt sūdzību, bet uzskatīju par vajadzību to ziņot direktorei. Direktores reakcija bija „pasakaini mierīga” un pat ņirgājoša ne pirmais, ne pēdējais. Pēc direktores vārdiem, ka es un tikai es esmu atbildīga par savu bērnu (tam es pilnībā piekrītu!), kā arī par skolā notiekošo, par mācību procesu un gaitu. Skola neatbild ne par ko, skolotājas nenes ne par ko nekādu atbildību, pats galvenais, lai būtu skaisti noformēti papīri. Un te man radās jautājumi – Par ko atbildīga vispār ir skola, skolotājas, direktore? Atkārtošos. Direktores atbilde uz šo jautājumu bija, ka skola nav atbildīga ne par ko, izņemot par skaisti, labi, pareizi noformētiem dokumentiem. Vai bērni ir tikai dokumenti?
Protams, ne tika palaist garām papildstundu neapmeklējums, kas draudēja ar atzīmju nepacelšanu. Mana sirds bija pilna, bet tai pašā laikā es biju mierīga, jo man ir labs atbalsts, nebija un nav ne dusmu, ne negatīvas attieksmes, tik vien rūgtums, ka cilvēki savā būtībā ir ļoti ļauni.
Mans prāts un apziņa bija pietiekami skaidra, lai ar vēsu prātu risinātu izveidojušos situāciju. Savulaik es strādāju izglītības sistēmā un redzēju savu kolēģu nenovīdību un ļaunumu pret bērniem un vecākiem, kam vienmēr iebildu, jo bērni nav vainīgi ne pie kā, bērni ir mūsu nākotne. Viņi ir tie, kas nākotnē veidos mūsu valsti un es to gribu redzēt pozitīvu, harmonisku, ekoloģisku, ziedošu. No pedagoga darba aizgāju līdz ar psihologu ieviešanu izglītības sistēmā, jo nespēju noskatīties kā vairums šo saucamo izglītības speciālisti-psihologi nepamatoti iznīcina ģimenes, sagrauj nežēlīgi gan vecāku, gan bērnu dzīves un paliek nesodītas.
Turpinot manu epopeju. Es iepriekš sazvanoties ar VIKD inspektori, pie kuras mani „novadīja” vairāki zvanu savienojumi, vienojos par tikšanos. Jo sapratu, ka mans bērns sesto klasi nepabeigs.
Ierodoties VIKD pie inspektores... man pēkšņi ne no šā, ne no tā zvana skolas direktore un ļoti pretīgā izaicinošā balsī kaut ko nenozīmīgi stulbu saka.
Man ir zināmi daudzi manipulācijas veidi un šī bija nepārprotama pretīga provokācija, lai no manis izvilinātu nepatīkamu pārsteigtu intonāciju, bet es visu ļoti labi saprazdama, atbildēju mierīgi. Nedz kāpēc inspektorei bija ļoti liela interese par zvanītāju un negaidot manu atbildi viņa zināja, ka zvanīja skolas direktore (kā!?) un pārmeta man par it kā nepiedienīgu toni sarunā ar direktori. Tas bija ļoti pretīgi un ļoti nekompetenti. Man tūlīt zvanīja paziņa, kuram es speciāli atbildēju rupji un nesavaldīgi, nedz kāpēc inspektorei šis zvans nemaz neinteresēja un arī tas kā es atbildu. Tas tikai apstiprināja, ka inspektore ar direktori ir jau vienojušās savās interesēs kā mani apklusināt un „nolikt pie vietas”. Inspektore bija ļoti labi informēta par visu un nedeva man ne vienu iespēju teikt par pretenzijām pret skolu, bija primitīva atzīmju nosaukšana, vairāki uzspiesti izteikumi, ka esmu nervoza, satraukta, lai gan tā nebija.
Bija sarunā rādīts nepārprotams žests, ka es un mans bērns esam garīgi slimi, mums kaut kas neesot ar galvu kārtībā. Īsi sakot, bija īss izklāsts no skolā jau piedzīvotā. Protams, varēju piecelties un aiziet. Bet man bija ļoti interesanti, cik tālu viss aizies, lai tikai nedarītu inspektore savu primāro darbu. Faktiski tas bija amatpersonu interešu „konflikts’’!
Tā kā tādus pašus mājienus un žestus centās norādīt skolotājas un direktore rodas jautājums – Kas to apliecina? Tas, ka es izsaku pretenzijas pret skolotāju darbu!? Vai tas ir veids kā apklusināt vecākus un pazemot bērnu? Vai visiem izglītības sistēmā strādājošiem ir arī ārsta izglītība, ka tiek noteiktas diagnozes?
Inspektores teikto, ka – „Jūs bojājat savam bērnam dzīvi!” – es uztvēru un vēl joprojām uztveru kā slēptos draudus, kurus pašlaik cenšas piepildīt izglītības speciāliste-psiholoģe ar saviem draugiem.
Inspektore mani nosodīja, kāpēc es sava bērna klātbūtnē uzdodu skolotājām jautājumus, tādā veidā pazemojot tās. Interesanti, kā!? Un kāpēc manam bērnam skolotājas klātbūtnē drīkst uzdot jautājumus, kas tik tiešām viņu pazemo!?
Ejot prom no inspektore ieteica pastaigāties ar dēlu pa mežu, tādā veidā cenšoties iemidzināt manu modrību un sagatavot mani un manu bērnu „eitanāzijai” skolā gaidāmajām pārrunām.
Diemžēl, tā es uztvēru sarunu!
Manas aizdomas par ļoti nepatīkamām gaidāmām pārrunām skolā apstiprināja vakarā vīru teiktais par viņa nepatīkamo telefona sarunu ar klases audzinātāju. Saudzējot mani, viņš neizklāstīja sarunas atstāstu tik vien pateica, ka visa saruna bija vērsta uz to, lai mēs sastrīdētos, tātad skolotājas, direktore un nu jau „pieslēgtā” izglītības speciāliste-psiholoģe mēģina sagraut ģimeni no iekšpuses. Un te es kārtējo reizi bija pateicīga Dievam, sev, savam vīram par to, ka mēs esam stipra un vienota ģimene.
Pienāca kārtējās pārrunas skolā, kurā piedalījās latviešu valodas skolotāja, kuras hobijs vākt mana bērna vissliktākos darbus, direktore, par kuru man nav ko labu teikt, skolotāja-protokoliste, kura jau pirmajā reizē pierakstīja tikai to, kas par labu runā skolai un mani ar bērnu nomelno un tai brīdī man nesaprotama kaut kāda izglītības speciāliste no kaut kāda psihologa atbalsta centra. Vēlāk noskaidroju, kas viņa ir par psihologu, izrādās ka strādā izglītības psiholoģijas atbalsta centrā ne tikai par psiholoģi, bet arī tās vadītāju. Lai Dievs nogrābstās gar tādu psiholoģi! Nedod Dievs pie tādas būt un vēl uzticēt bērnu!
Es aizliedzu mana bērna piedalīšanos pārrunās, no izglītības speciālistes-psiholoģes puses es tiku par to izsmieta. Šī persona sevi parādīja kā neadekvātu, nekompetentu, nepieklājīgu, neizglītotu, rupju un ņirgājošu. Katrs mans vārds tika izsmiets un pagriezts pret mani un manu bērnu kā duncis, ko triekt tieši sirdī. Un „pasakaini” bija, ka visiem pārrunu dalībniekiem tā bija norma, tas bija normāli pazemot māti un bērnu.
Pārrunas sākās ar to, ka es nolika telefonu uz galda, jo gaidīju svarīgu zvanu, te pēkšņi izglītības speciāliste-psiholoģe sāka histēriski kliegt un pavēlēja izslēgt telefonu, jo tas esot, viņasprāt, nelikumīgi, ka saruna tiks ierakstīta. Es atteicos izslēgt telefonu vai pretējā gadījumā pārrunas pārtraucu un ieradīšos ar advokātu. Izglītības speciāliste-psiholoģe sāka kliegt vēl histēriskāk, nevaldot pār sevi, kļuva neiecietīga un uzvedās nekorekti. Lai mazinātu spriedzi, es izgāja no pārrunu telpas un devu iespēju nomierināties satrakojušai izglītības speciālistei-psiholoģei un citiem dalībniekiem.
Pa to laiku direktore negribēdama pieļaut mana jurista klātbūtni, mēģināja pierunāt turpināt pārrunas apelējot pie emocijām. Arī atjēgusies izglītības speciāliste-psiholoģe mēģināja pierunāt mani turpināt pārrunas, neuzskatot par vajadzību atvainoties par savu rīcību. Tā. Viņas prāt’, bija norma un viņai ir tiesības uzvesties un runāt ko un kā grib, jo viņa esot izglītības speciāliste un es te neko nevaru izdarīt. Kāda nekaunība!
Konstatējot spriedzes mazinājumu, ierados atpakaļ pārrunu telpā, kurā turpinājām sarunu.
Valodas skolotāja stāstīja, kā strādā ar bērniem un kāda ir sadarbība ar manu bērnu. Jāsaka, ka latviešu valodas skolotāja bija godam sagatavojusies pārrunām. Faktiski viņa bija vienīgā, kas uztvēra situācijas nopietnību. Pa vidu ik pa laikam iejaucās izglītības speciāliste-psiholoģe ņirgājoši, ar nepiedienīgām replikām norādot, ka bērns ir, garīgi atpalicis, bet to pamatot nespēja. Tai saucamai speciālistei būtiskākais bija apsmiet, paņirgt, izteikt nepiedienīgas piezīmes, nepamatoti uzsvērt, ka esam garīgi slimi. Un te man šī diagnoze vedina uz domām: - cik garīgi veseli ir pati izglītības speciāliste un citi skolas darbinieki? Atkārtošos: - vai izglītības sistēmas darbiniekiem ir ārsta diploms, ka spēj noteikt kurš ir vai nav garīgi slims? Vienkārši sāka apnikt šī nepamatotā diagnosticēšana!
Man iezvanījās telefons, pēc kuras sarunas vērsās ar jautājumu pie izglītības speciālistes-psiholoģes, kāpēc sarunu nedrīkst ierakstīt. Uz ko izglītības speciāliste-psiholoģe deva neadekvātu, bezjēdzīgu atbildi un aizbildinājās, ka esam bērna dēļ ieradušās. Pastāvīga ņirgāšanās, nekorektie izteicieni un nemitīga lūrēšana telefonā neliecināja, ka šai speciālistei rūpētu bērns.
Turpinot pārrunas, valodas skolotāja atkārtoti pastāstīja par sadarbību ar manu bērnu, kuras laikā atkal ik pa brīdi izglītības speciāliste-psiholoģe izteica ņirgājoties rupjus, nekorektus, nekompetentus, absurdus un degradējošus atzinumus par bērnu. Un pēc tam piedāvāja savus psihologa pakalpojumus. Absurds! Nekad tādai zemiskai būtnei neuzticēšu sava bērna veselību.
Izglītības speciāliste-psiholoģe nedz kāpēc pieprasa izziņu no bērna logopēda, es piekrītu, ka šādu izziņu ir iespējams saņemt, bet nenesīšu, jo neredzu pamatojumu tās vajadzībai.
Tiek pārrunāts, kādas ir bērna intereses, kādus darbus veic ārpus skolas. Jebkuras bērna intereses un veicamie darbi atkal no speciālistes puses tiek izsmieti. Gribējās tieši pajautāt vai viņa labi jūtas, vai ir vesela, vai ir garīgi stabila!?
Turpmāk palikam es, direktore un speciāliste, kura manā skatījumā un jau pārliecībā ir nevesela.
Izglītības speciāliste-psiholoģe dziļā pārliecībā, ka saruna netiek ierakstīta, sāka klaji ņirgāties un degradējoši, nicinoši izteikties par mani un bērnu, pazemojot mūs. Izsakoties, ka es, nevis viņa, esmu nepieklājīga, bezatbildīga un nepieklājīga savā rīcībā, uzsākot pārrunas. Savu nekompetenci un histēriskos kliedzienus, degradējošo-iznīcinošo attieksmi pret mani un bērnu šī te speciāliste atzina, kā labu esam, kam ar lielu prieku piekrita direktore. Faktiski mani šo abu personu attieksme neizbrīnīja vairs.
Pārrunās tika minēts bērna mājas darbu nepildīšana. Direktore izteica, ka mājas darbi dod iespēju uzlabot atzīmi gala rezultātā. Tā kā neko tādu mācību procesā nemanīju, es uzdeva jautājumu direktorei, kāpēc skolēni netiek motivēti gan mājas darbu izpildei, gan mācībām. Uz jautājumu atbildēja izglītības speciāliste-psiholoģe, iebilstot, ka jebkura motivācija ir tirgošanās, kam direktore piekrita. Ja jau motivēšana ir tirgošanās, ko tad var gribēt no bērniem.
Pārrunas beidzās ar biedējošām runām, ka turpmāk dzīve būs vēl grūtāk un ka dzīve vispār ir grūta. Kļuva pat žēl, ka tāda dzīve ir šīm personām.
Parrunu vienošanās: - Vienojamies, ka bērns apmeklēs konsultācijas, lai izlabotu atzīmes. Jo, kā jau iepriekš minēju, ka pašām konsultācijām mācību ziņā nav jēgas, nav progresējošu rezultātu. Faktiski bērns izcietīs sodu, jo māte atļāvās izteikt pretenzijas par skolotāju darbu.
Secinājums: - Ja skolas darbinieki un pieaicinātā „speciāliste” izturas bezatbildīgi, zemiski, rupji, nekompetenti, nicinoši un ņirgājoši pret vecākiem, tad arī tāda izturēšanās ir pret bērniem. Neizraisa izbrīnu, kāpēc bērni negrib apmeklēt ne konsultācijas, ne stundas. Faktiski izglītības sistēmas darbinieki drīkst un viņiem ir pat pilnvaras uzvēsties, runāt un rīkoties kā grib, jo netiks sodīti.
Velti teikt, ka uz doto brīdi mana ticība skolotājām, direktorēm, inspektorēm un izglītības speciālistēm-psiholoģēm it sevišķi ir ar ļoti lielu mīnuss zīmi.
Pēdējās četras skolas nedēļas mans bērns ar sakostiem zobiem, būdams ģimenes, ģiemes draugu un savu draugu uzraudzībā, apmeklēja bezjēdzīgās sodu izcietošās papildnodarbības, pēc kurām visžēlīgi tika paceltas atzīmes, bet toties solidaritātes dēļ priekšmetos, kuros bija ļoti labas atzīmes pa divām trim ballēm pēkšņi kļuva sliktākas. Protams, ne visos priekšmetos, bija arī neitrāli skolotāji. Bet tā kā mūsu prioritāte bija pabeigt daudz maz sekmīgi skolu, mūs tas neuztrauca. Tas tikai pierādīja, ka skolotājas, direktores, inspektores, speciālistes ir gatavas uz visu, lai tik nebūtu jādara savs darbs.
Ja Jūs domājiet, ka ar to viss beidzās, tad maldaties. Viss tikai uzņēma vēl nekrietnākus apgriezienus.
Ko tādu negribēju atstāt neievērotu. Es sudzibas.lv uzrakstīju sūdzību, lai informētu sabiedrību, protams neesmu naiva cerot, ka visi lasīs. Kas gribēs - atradīs, izlasīs, noticēs. Brīva izvēle!
Ko dara izglītības speciāliste-psiholoģe!? Skrien aizstāvēt savas tiesības uz policiju, tai pat laikā ziņu portālā foruma diskusijā vareni rakstās par savu "varoņdarbu", triumfē par savu škietamo uzvaru, lielās ar šķietamo peļņu, manis pazemošanu un to kā es zemojoties lūgšos piedošanu. Protams, tas bija zemiski un bērnišķīgi izsauca vien smaidu un vienlaikus šausmas, ka tāda persona strādā par psihologu izglītības atbalsta centrā. Rodas jautājums: - Ko tad īsti atbalsta?
Sākoties publiskai ķengāšanai man uzradās atbalsta grupa, protams vecāki. Vecāki, kas paši ir cietuši no konkrētās izglītības speciālistes-psiholoģes,. Vecāki, kas ir izgājuši cauri skolas nejēdzībām tālāk arī neko neskaidrojot, jo netic ka mūsdienās var kaut ko panākt sava bērna labā. Vecāki, kas baidās un labāk ciešs un klusē.
Tā vareni triumfējošā diskusija tika dzēsta kaut kāda iemesla dēļ. Bet tas neapturēja izglītības speciālisti-psiholoģi un viņa izveidoja ķengājošu diskusiju par mani. Laikam tādā veidā izglītības sistēmas darbinieki cenšas kompensēt savu varu un iznīdēt cilvēkus.
Tā kā es rakstu – stāstus, metaforas, tēzes, atziņas, romānus, - tie tika ņemti par pamatu manai apņirgšanai. Bet, man tā ir pierasta lieta un īpaši uz to nereaģēju. Cilvēks vienkārši nevalda pār sevi un ievelk savās neķītrībās citus.
Cerētais policijā iesūdzētais rezultāts viņu neapmierina un nu šī speciāliste ķeras klāt mana dēla zākāšanai, jo redz ar mani nekas nesanāk. Ne tā reaģēju! Nebūtu es to pamanījusi, bet kā vienmēr atrodas “labvēļi”, satrauktie radi un draugi, kas norāda uz, nu jau bērna, ķengājošo diskusiju. Šo diskusiju es gan Jums nosūtu, lai kaut mazliet visam notiekošam Jum būtu ticamības momenta.
Ja pat tas nav par manu bērnu, lai gan katrs vārds norāda to, es vienmēr esmu bijusi prêt bērna ķengāšanu, zākāšanu, mērķtiecīgu pazemo’;sanu pat ziņu portālos. Vienmēr par tiem ziņoju un izsaku savu negatīvo attieksmi.
Kāpēc man un ne tikai man rodas subjektīvas aizdomas, ka diskusiju izveidoja tieši izglītības speciāliste-psiholoģe no izglītības atbalsta centra? Tāpēc, ka tiek minēta tikai latviešu valoda, mājas darbi izpilde, kuru pārrunās viņa piedalījās. Tiek nepārprotami minēts mans vārds, mana nodarbošanās un pseidonīms (Leira), ir izķēmots uzvārds, tiek norādīts uzvārda dēļ maldīga nacionālā piederība un vēl nedz kāpēc izsmieta.
Visa diskusija, izņemot pāris komentāru, ir ļoti gluda, labi pārdomāts teksts. Ir dažas nianses komentāros, ko zināja tikai tie, kas piedalījās pārrunās un pats jautrākais, ka pārrunās tieši izglītības speciāliste-psiholoģe uzsvēra, ka viss ir konfediciāli, bet pati visu izpauž.
Nav saprotama ziņu portāla politika, kāpēc tika dzēsti komentāri, kas skaidri norāda uz diskusijas autoru, bet bērna ķengāšana tiek turpināta.
Kā jau pamanījāt, es visā savā piedzīvojumā neminēju ne vārdus, ne uzvārdus, pat ne skolu. VIKD bija grūti neminēt, jo tāda iestāde Latvijā ir tikai viena. Bet es nemaz nerakstu anonīmi, tā kā visu, ja vajag var noskaidrot.
Jau sākumā minēju, ka mans mērķis nav ar Jūsu palīdzību atrisināt savas nedienas ar skolu, bet gan vērst Jūsu uzmanību uz to, ka vecāki un bērni ir ļoti neaizsargāti izglītības sistēmā. Kaut vai ņemot manus piedzīvojumus, ja veiktu aptauju vai izmeklēšanu; - visi kā viens vienbalsīgi, kas saistīti ar šo situāciju, teikts ka tikai es un mans bērns ir pie visa vainīgs. Ka bērns it kā esot brīnišķīgs, bet atpalicis un viņa māte netakstiska, nepieklājīga, tādēl viņam tik zemas atzīmes. Visam tam klāt piebalsotu VIKD inspektore kopā ar izglītības speciālisti mēģinātu norādīt uz it kā manu emocionālo dabu un garīgo veselību, ko es visu laiku dzirdu. Mans vārds prêt visu šo baru!? Es pat gribēdama neko nevaru pierādīt, jo esmu viena ar savu ģimeni.
Un viss dēļ kā? Dēļ tā, ka skolotājas savu darbu pilda tikai formāli nevis reāli.
Te arī radās mans pirmais ieteikums. Jo tik tiešām ar daudziem bērniem un vecākiem notiek līdzvērtīgas situācijas ne tikai Jelgavā un skolā, kurā mācījās mans bērns, bet arī citur Latvijā. Un, ja vecāki atļāvās izteikt pretenzijas prêt skolotāju darbu un direktori, vietējo skolu valid vai VIKD inspektorēm, tad turpmāk, iesaistoties visādām speciālistēm-psiholoģēm, rezultāti ir identiski tādi kā man un nav nozīmes ne pilsētai, ne skolai.
Kā jau minēju pret vienu vai diviem vecākiem un vienu vai vairākiem bērniem pretī ir skolotāju bataljons, direktore, inspektores un izglītības speciālistes-psiholoģes, kuras gatavas rakstīt jebkādu melīgu petīciju. Un visi iepriekš minētie personāži ir gatavi to vienbalsīgi apliecināt.
Ir pat bijuši gadījumi, šoreiz ne mans, ka bērni un vecāki nedz kāpēc, iespējams baiļu iespaidā, “labprātīgi piespiedu kārtā ir obligāti” jāapmeklē psihologs un tieši izglītības atbalsta centrā. Kā rezultātā ar mājieniem un izteiktiem slēptiem draudiem vecāki vienkārši klusē, atkapjas, samierinās ar netaisnīgu rīcību prêt sevi.
Kuriem vairāk naudas un iespējas pārceļas uz citu pilsētu, kuriem nav tādu līdzekļu un iespēju turpina paciest skolotāju izsmieklus. To kādam pierādīt ir ļoti grūti, jo nedz kāpēc ticamība ir tieši izglītības sistēmas darbiniekiem nevis vecākiem un bērniem. Ja tiek rīkota pārbaude, nav jābūt ģēnijam, lai saprastu ka visi cenšas būt pūkaini un labiņi.
Tāpēc uzskatu, ka vecāki un bēni ir apdraudēti izglītības sistēmā. Rodas iespaids, ka jebkura skolotāja, direktore un "dižās" speciālistes-psiholoģes savu iegribu, liekulīgās varenības, slinkuma, aprobežotības, ambīciju dēļ var iznīcināt jebkuru bērnu un vecākus.
Kā arī man radās iespaids, ka skolotājām, direktoriem un citiem ar skolu saistītiem darbiniekiem ir tikai tiesības, bet nav ne pienākumu, ne atbildības. Atbildība un pienākumi ir tikai vecākiem un bērniem.
Jebkurā gadījumā video un audio novērošana disciplinēs ne tikai skolotājas, direktores, inspektores, izglītības speciālistes-psiholoģes, bet arī vecākus un bērnus.
Neesmu naiva, protams, ka preteklības notiek no abām pusēm.
Ja jau es, pēc direktores vārdiem, esmu atbildīga par visu, pat par mācību procesu skolā, tad mans ieteikums ministrijai, iespējams uz doto brīdi absurds, bet domāju ka nākotnei nē; - Likvidēt visas valsts skolas, līdz ar to būs atlaistas visas skolotājas, kas strādā valsts struktūrā. Ja nav, tad nav.
Kāda ekonomija valstij!?
Valsts likumīgi nosaka man atbildību, ka manam dēlam jābūt obligātai sākumskolas, pamatskolas izglītībai. Es savu atbildību pienācīgi pildu. Valsts, it kā, nodrošina manam bērnam šo obligāto izglītību, bet tikai formāli uz papīra. Jo izglītības procesa nav. Nav rezultāta, kas no skolas, skolotājus puses tiek formulēts kā bērna slinkums, izlaidība, atpalicība, debīlisms, daunisms un vēl nedz kādas "diagnozes" (oi sava bērna un savu raksturojumu nav iespējams te uzrakstīt, ticiet man, pat ārsti neuzstāda tādas diagnozes!).
Faktiski paliks tikai privātās struktūras un, protams, izveidosies daudz un dažādi fondi maznodrošināto atbalstam. Tā būs normāla struktūras attīstība.
Otrs man ieteikums par skolotāju sertificēšanu. Neliekšos, ka arī stundu nodarbības esmu ierakstījusi, mūsdienu tehnoloģijas laikmetā to nav grūti izdarīt arī tā, lai pats bērns to pat nenojaustu. Publiskot es to nepubloskošu, jo faktiski nav ko, bet es pārliecinājos, ka skolotājas:
- neprot mācīt;
- ka negrib mācīt;
-ir ļoti nevērīgas pret savu darbu.
Protams, ka ne visas skolotājas, nepārspīlēsim!
Kā piemēru šoreiz izskatīšu sporta stundu, kas nav ierakstīta, bet gan novērota un ne tikai sava bērna skolā
Formāli, uz papīra un internet tas ir atrodams, ļoti skaisti noformulēts mācību programmas apraksts. Teikšu kā cilvēks, kas diezgan daudz saprot no sporta apmācības, sporta nodarbību programma man patīk, tā ir sarakstīta pa vecumposmiem, ņemta vērā fizioloģiskā attīstība, attīstošie vingrojumi, apļa vingrojumi utt.. Programmas sastādītāji ir godam pastrādājuši. Ja to visu realizētu, pat mūsdienu tehnoloģijas laikmetā, kad liela daļa bērni, sēž pie datora internetā un citās līdzīgās ierīcēs, būtu acīmredzami pozitīvi, veselīgi rezultāti. Nevajadzētu domāt par vēl papildus sporta stundu ieviešanu. Tikai, ja kaut mazliet realizētu programmā noteikto.
Kā ir reāli? – trīs apļi (cik metri, uz doto brīdi neatceros) skriešana, karāšanās pie stieņa, balstā prêt grīdu roku saliekšana, iztaisnošana ar personīgo svaru un “tautas bumba”. No visas stundas vispozitīvāk vērtēju sporta spēli “Tautas bumba”. Bet tas ir tikai atslodzei. Kur ir vispusīgā fiziskā attīstība? Pirms skriešanas izpaliek iesildīšanās un tad brīnās, ka bērniem kājas, mugura, ceļi sāp un ir dažādas traumas. Atspiešanās balstā prêt grīdu ar personīgo svaru!? Novērtējot sava un citu bērnu fizisko sagatavotību… - viņi vienkārši šim vingrojumam nav gatavi! Par atsildīšanos, nobeigumu nav ko iebilst, jo tādu nav.
Tāpat arī par citiem priekšmetiem – viss ir skaisti tikai formāli uz papīra.
Es varu piekrist tām skolotājām, ka ir dažu priekšmetu mācību programmas bezjēdzīgi piebāztas un formāli ļoti skaisti uzrakstīts. Bet tam nav nozīmes, jo liela dala skolotāju nemāca pat minimum, pats pamats netiek mācīts.
Visā mācību procesā netiek ņemts vērā bērna ne fizioloģiskais, ne psiholoģiskais aspekts. Mans bērns trīs mēnešu laikā izauga pa 15 cm, kādi fizioloģiskie procesi notiek pusaudžu vecumā neaprakstīšu. Bet, uzskatu, ka skolotājām tie ir jāzin un jāņem vērā nevis truli jāklaigā ka visi ir stulbi, muļķi, debīli, izlaist un vēl nez kādi. Un vecāki nezin ko iedomājās.
Kas attiecas uz pedagoģiju, tad esmu pārliecinājusies, ka skolotājas neizprot tādus terminus kā:
• Pedagoģija;
• Skolotājs;
• Skolnieks;
• Izglītība;
• Izglītošanās;
• Mācības;
• Mācīšana.

Sertifikāciju, kā iepriekš minēju, būtu jākārto arī inspektoriem un izglītības speciālistiem-psihologiem. Pirmā punkta vietā varētu būt komunikācijas un konfliktu risināšanas prasmes. Jo manā gadījumā tā nebija konstruktīva konfliktu risināšana, bet gan mērķtiecīga iznīcināšana.
Trešais ieteikums. Es saprotu, ka laika gaitā psihiatra pārbaude būs kā konveijers, tāpat kā šoferu obligātā medicīniskā apskatē. Bet sākumā tas mobilizēs un disciplinēs visus izglītības sistēmas darbiniekus, kas ir cieši saistīti ar bērniem un vecākiem. Jo manā piedzīvojuma gadījumā, kas vēl joprojām uzplaiksnī, tikai apliecina šādas pārbaudes nepieciešamību.
Kā jau iepriekš vairākas reizes minēju, rakstu nevis tāpēc, lai atrisinātu manas skolu nedienas, bet gan vērstu uzmanību ar reālu piemēru,ka vecāki un bērni ir ļoti neaizsargāti izglītības sistēmā. Nav noslēpums, ka ne visi bērni un vecāki ir garā stipri, ne visiem ir ģimenes draugi un radi, kas sniegtu nesavtīgu atbalstu un palīdzību. Ir ļoti sāpīgi noskatīties bērnu un vecāku sāpēs, kuri vairums baiļu dēļ neko nepasāk un grimst depresijā, tādā veidā ļaujot sevi iznīcināt skolotājām, direktorēm, inspektoriem, izglītības speciālistiem- psihologiem. Tās ir salauztas sirdis, sagrautas dzīves.
Es neliegšos, man nepatīk mūsdienu pastāvošās valsts politiskā vara un sistēma kopumā, bet es to neņemos kritizēt, jo nezinu kā to mainīt. Toties es zinu un ticu, ka rūpējoties, atbalstot, mīlot, motivējot bērnus, mēs veidojam pozitīvu, harmonisku, ekoloģisku valsts nākotni. Bērni ir mūsu nākotne! Mēs visi reiz bijām bērni!
Es ticu, ka mūsu valsts sistēmā strādā cilvēki, kas ir spējīgi un var izmainīt, un novērst negācijas.
Ja esiet izlasījis līdz šim teikumam, esmu Jums pateicīga par man atvēlēto laiku. Neapgrūtiniet sevi ar atbildes sniegšanu, man tā nav vajadzīga, jo es, un ne tikai es, redzēšu vai esmu ievērības cienīga vienā no trim variantiem:
1. Vienaldzība.
2. Negatīvā vēršanās prêt mani un manu ģimeni, kas pierādīs tikai citu vecāku baiļu, šaubu un neticības patiesumu.
3. Pozitīvas izmaiņas izglītības sistēmā vecāku un bērnu aizsrdzībai.

Tā kā mani iesūdzēja noziedzīgā I.Vanaga tiesā un kopā ar zemāk minētām personām mani apmelo, tas ir morāli slepkavo, tāpēc publicēju vārdus.
Jelgavas 4. sākumskola
direktore A.Lunbērga - sevišķi melīga un amorāla
Jelgavas izglītības psihologu atbalsta centra psiholoģe mele, degradējoša, iznīcinoša un visādi citādi noziedzīga I.Vanaga, par viņu ir iespējams izlasīt šeit sūdzībās.
Valsts izglītības kvalifikācijas dienesta inspektore Melīgā un negodīgā Raika.
Paliek aktuāls jautājums Izglītības ministram: Cik ilgi vēl morāli Latvijā slepkavos bērnus un viņa vecākus?
Cik ilgi minētās personas ļaunprātīgi izmantos savas pilnvaras? Kāpēc primāri ticība ir noziedzniecēm nevis vecākiem? Kāpēc vecāki tiek pataisīti par idiotiem? Kāpēc likumi un pienākumi, kā arī atbildība ir tikai vecākiem un bērniem? Bet minētām un līdzvērtīgām radībām ir tikai tiesības, tiesības melot, tiesības izmantot savas pilnvaras ļaunprātīgi un nekādas atbildības?
Es aizstāvēšu sevi un savu dēlu, jo nevienai morālai slepkavai nav tiesību mūs pazemot, apņirgt, apmelot, kaitēt un iznīcināt! Šķiet, ka I.Vanaga un pārējās noziedznieces neaptver ko dara!