Daugavpilī Pilsētā nav darba, jaunieši ir spiesti doties prom - Pilsētā nav darba,

Daugavpilī arvien vairāk jauniešu neiztur, atstāj bērnus vecvecākiem un dodas strādāt. Kāds uz Rīgu, kāds vēl tālāk - uz Angliju vai Vāciju. Mūsu varas iestādes uz šo problēmu cītīgi piever acis.“Pilsētā nav darba, jaunieši ir spiesti doties prom. Mani trīs bērni ilgi centās šeit izdzīvot, taču saņemtās algas neļāva uzturēt normālu dzīves līmeni – labi paēst, maksāt komunālos, uzturēt ģimeni. Rezultātā visi viens pēc otra aizbrauca uz Angliju. Skolas tur ir pavisam citādas nekā mūsējās, izglītība ļoti vāja, tāpēc vecāko mazmeitu atveda mācīties uz Daugavpili. Tagad dzīvojam kopā. Ļoti sarežģīta situācija. Bērnam ļoti pietrūkst mammas, tiekamies vairākas reizes gadā - vai nu lidojam tur, vai atbrauc meita. Mana pensija ir nožēlojama - ja mani bērni nepalīdzētu, būtu ļoti grūti. Bērniem tur ir darbs, mājoklis un stabilitāte, bet es vēlos, lai visi atgrieztos mājās. Tomēr apkārt ir sveša valsts, sveša valoda, svešas paražas, dīvaini cilvēki. Viņi gribētu atgriezties Daugavpilī, bet kur? Darba nav. Vienkārši nav darba, lai dzīvotu vismaz kaut kā pieklājīgi, nevis uz simts eiro. Lai ģimenes atkalapvienotos, nevis izkliedētas dažādās pasaules malās. Bet tas nekādā ziņā nav atkarīgs no mums, tas nav atkarīgs no maniem bērniem. Tas ir atkarīgs tikai no varas iestādēm. Ja valdība var kaut ko darīt, kaut ko mainīt, lai beidzot šeit varētu atdzīvināt dzīvi, tad cilvēki atgriezīsies. Un, kamēr bērni dzīvo šķirti no vecākiem, kamēr ģimenes dzīvo vairākās valstīs, šeit nebūs nekā laba,” sacīja Larisa.Un tas diemžēl nav atsevišķs Daugavpils gadījums. Cilvēki turpina doties prom, lai meklētu labāku dzīvi. Viņi neņem līdzi bērnus - sākumā tas būs īpaši grūti, un jaunieši ir spiesti visu savu laiku veltīt darba atrašanai un iekārtošanai jaunā vietā. Bērnudārzi maksā naudu, aukles pakalpojumi ir dārgi. Izglītības kvalitāte Daugavpilī (līdz kāda cita reforma to iznīcināja) ir neizmērojami augstāka, un daudzi vienkārši baidās no juvenālās justīcijas. Tā nu jāpelna ārzemēs, un vakaros ar bērniem jāsazinās pa Skype.Kādu triecienu bērna psihei rada tas, ka viņš aug bez vecākiem, šķiet, nav jāskaidro. Latvijā jau tūkstošiem bērnu aug šādā situācijā, un var tikai minēt, kā viņi audzinās savus bērnus pēc 10 vai 20 gadiem. Bet viņu vecākiem šodien ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi dzimtenē, nevis viesstrādnieku amatā bagātajās Eiropas valstīs.Diemžēl ne valsts, ne pilsētas varas iestādes nedara absolūti neko, lai palīdzētu atrisināt nodarbinātības problēmu. Ierēdņu algas ir daudzmaz normālas, lai uz problēmu pievērtu acis. Vai atkārtojiet ciniskas frāzes, ka "slīcēju problēma ir pašu slīcēju darbs". Tajā pašā laikā tiek kaut kā aizmirsts, ka domē cilvēki nokļūst tāpēc, ka citi iedzīvotāji viņiem deleģē pilnvaras risināt radušās problēmas. Un bezdarbs ir viena no mūsdienu sabiedrības galvenajām slimībām. Apskatīsim statistiku. Tātad pilsētas iestādēm nav jānorāda uz "sarežģīto situāciju valstī". Lai viņi vispirms pamēģina biznesa situāciju pilsētā vismaz līdz reģionālajiem rādītājiem